LU konference
Turklāt, ja dzīvošanu būtīgi iezīmē izmisums, tad grāmatas autoram noteikti tuvāks ir estētiskais, stila piesātinātais dzīves dzejnieka izmisums, pretstatā naivajam mietpilsoņu trulās seklības izmisumam, kas rada iespaidu, ka patiesā „slimība uz nāvi” ir nezinošā un trulā ieslīgšana mietipilsoniskā pašapmānā, savukārt autora patiesais izmisums – šī pašapmāna vērojumā.
Bet par visu pēc kārtas.
Tātad Sērens Kirkegors, dāņu 19. gs. sākuma filosofs, oficiāli – kristietiskais eksistenciālists, bet pēc būtības, droš vien, eksistenciāls (un esenciāls) kristietis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa domās nav nekā kristietiska šī vārda ikdienišķajā izpratnē – proti, nav runa par kristīgu dogmu caurvītu eksistenciālismu, bet gan par individuālu, intelektuālu un emotīvu dzīves eksistenciālo noteiksmju izpratni, kā caurviju elementu izmantojot Svētos Rakstus (un ne tikai tos – skat., piemēram, Kirkegora analīzi teiksmai par Agnesi un ūdensvīru, Bailes un trīsas, 133.–141. lpp.).
Kirkegors izvērš pats savu Svēto Rakstu analīzi; kā mālu viņš tos materializē lasītāja priekšā tik dzīvi un brīvi, ka lasītājs nesaprot – drīkst smieties vai jādreb bailēs no dievu soda par zaimojošo kailumu, ar kādu kristība atveras jautātājam kā ļoti personisks eksistenciāls pārdzīvojums. Turklāt, lai arī brīžiem pārņem sajūta, ka Svēto Rakstu motīviem, kas ievīti tekstā, ir tīri estētiska (nejaukt ar „retoriska”) nozīme, citviet gandrīz vai jāapšauba vai lasītājam piedien ielauzties tik intīmā sarunā ar Dievu vai mūžīgo sevī. Savā ziņā var teikt, ka viņš un pats Kristus ir vienīgie īstenie kristieši, šī vārda esenciālā izpratnē, tikai neuzdrošinos apgalvot, vai viņu abu kristietības ir identas.
Tas arī iemesls, kāpēc grāmata būs interesanta visiem un nevienam – Kirkegors līdzīgi kā Nīče (sk. „Tā runāja Zaratustra”) raksta pats savu evaņģēliju, dzejo pats savu prieces dziesmu; aiz viņa vārdiem un pseidonīmiem ir jāprot ieskatīties un viņa dzejojumi jāprot atšifrēt – pat ja līdz galam tas varbūt nemaz nav iespējams. Tāpēc grāmata ir nozīmīga visiem – jo ikviena pienākums būtu norūpēties par tajā izvērstajiem eksistenciālajiem jautājumiem, vismaz censties ieskatīties sevī un noskaidrot – ciktāl no sevis esi bēdzis un kur būsi gatavs apstāties? Un šajā ziņā Kirkegors savu lasītāju nežēlo, tāpat viņš nežēlo arī pats sevi.
Un tomēr tā ir grāmata nevienam.
19. gadsimta sākumā Kirkegors raksta: „Raudzīdamies uz cilvēku pūli sev apkārt, nododamies dažnedažādām pasaulīgām darīšanām, cenzdamies izdibināt, kas notiek pasaulē, šāds cilvēks aizmirst pats sevi pašu, aizmirst, ko viņa vārds nozīmē dievišķā izpratnē, neuzdrīkstas noticēt pats sev, uzskata, ka ir pārāk bīstami būt par sevi pašu un daudz vieglāk un drošāk – būt tādam kā citi, būt par pakaļdarinājumu, par vienu no pūļa. Tagad šī veida izmisumam vairs tikpat kā nepievērš uzmanību.” (47. lpp.)
Var tikai, nerodot atbildi, vaicāt – vai kādreiz ir bijuši laiki, kad šī veida izmisumam būtu pievērsta vajadzīgā uzmanība? Jau Kirkegora labprāt apspriestais Sokrats taču saskārās ar līdzīgām problēmām Atēnu „pūļa domāšanas” ieskāvumā. Tomēr puslīdz skaidrs, ka šodien problēma drīzāk ir kļuvusi tikai dziļāka, jo trulais mietpilsonisms aizvien plašākā mērā ir pārvērties par garīguma simulakru – šodien katrs otrais knapi no vidusskolas sola izkāpušais studentiņš steidz pretendēt uz Kirkegora izmisumu pārdzīvojušā vai Nīčes Dieva nāvi pieredzējušā statusu un tvītot par zvaigžņoto debesi virs sevis un [m]orālo likumu sevī.
Taču reti kurš ir gatavs iet tālāk un atklāt varbūt nepatīkamo patiesību par sevi un savu iedomāto garīgumu, tāpēc labāk varbūt Kirkegoru tomēr nelasīt nevienam.
Tie, kas tomēr izlems ieskatīties šīs grāmatas lappusēs, varbūt atklās, ka pirmā tās daļa, kurā Kirkegors definē slimību uz nāvi šīs grāmatas kontekstā un pievēršas dažādu izmisuma paveidu deskripcijai, ir aktuālāka un „noderīgāka” vidējā intelektuālā lasītāja dzīvē. Tas saistāms ar šīs daļas „psiholoģiskumu” – gandrīz jebkurš lasītājs izmisuma veidu uzskaitījumā varēs atpazīt savus eksistenciālos pārdzīvojumus kādā dzīves brīdī. Šķiet, ka Kirkegors ienirst vispārcilvēcības dzīlēs, ekstrahējot tās būtiskāko esenci, kas vienlaikus ir ļoti subjektīvas un ļoti objektīvas zināšanas, t.i., tāpat kā ticība un attiecības ar Dievu, arī cilvēk-būšana Kirkegora darbos atkājas kā ļoti subjektīvs, personisks pārdzīvojums, kas tomēr izklāstā pārvēršas par vispārīgu un objektīvu likumsakarību.
Tieši šī ir arī daļa, kurā starp rindiņām salasāmas autora patiesās (un vienlaikus estētiskās, un gaumīgās) ciešanas par mietpilsoņa trulās seklības bezcerīgo eksistenci – jeb izmisums par izmisumu, kas neapzinās sevi tādu esam.
Otrā daļa savukārt ieņem šķietami teoloģisku nostāju – tā pievēršas dzīves reliģiskajai dimensijai, grēkam un ticībai. Saku „šķietami teoloģisku”, jo patiesībā nav tādas kristietības dogmas, kurā balstoties, būtu tapis Kirkegora izklāsts. Turklāt šai daļai ir kontekstuāla nozīme, izgaismojot to pretrunu, kas ir pats cilvēks. Pretrunu, kuras risinājums ir tikai ticība. Cits jautājums jau – ticība kam?
Starp citu, pragmātiskā aspektā, tiešā saistībā ar humanitāro un eksakto zinātņu konfliktiem Latvijā un pasaulē vissaistošākais ir Kirkegora nelielais, bet piesātinātais priekšvārds. Lūk, citāts, kas to ilustrē: „Tieši šī kristietības saistība ar dzīvi (pretstatā zinātniskai atsvšinātībai no dzīves) jeb šī kristietības ētiskā puse ir celsmīga, un izklāsta veids, lai cik arī tas būtu stingrs, ir visnotaļ atšķirīgs, kvalitatīvi atšķirīgs no tā zinātniskuma, kurš ir „vinaldzīgs”, kura heroisms, kristīgi ņemot, ir tik tālu no heroisma, ka tas ir sava veida necilvēciska ziņkārība.” (11. lpp.)
Šķiet, vārdus „kristietisks” un „kristietība” šajā Kirkegora spriedumā varētu aizstāt ar „filosofisks” un „filosofija”, un doma ikdienas intelektuāļa ausīm, kas ar „kristietisks” jau pieradis saprast ko citu, kļūtu pat skaidrāk saprotama. Savukārt jautājums par šajās frāzēs ietvertās domas nozīmīgumu jau būtu atsevišķas diskusijas vērts. Vai mūsdienās vispār vēl ir vieta humanitārai (lasīt: cilvēciskai) zinātnei?
Kopumā, protams, vēl jāatzīmē, ka Kirkegora tulkošana latviski vispār ir ļoti apsveicama nodarbe. Neapšaubāmi Kirkegors filosofijā ir viens no Lielajiem Autoriem, un viņa tulkojumi latviski tikai vairo cieņu pret latviešu literāro kultūru, apliecinot tās spēju iekļauties arī globālajā domas telpā. Patīkami, ka beidzot arī dāņu valodas nezinātājiem ir iespēja iepazīties ar Kirkegora darbiem dzimtajā valodā. Turklāt jāsaka, ka vispārīgi šī tulkojuma izteiksmes valoda un stils, vismaz man kā dāņu valodas nezinātājam, atstāj ļoti labu un pārdomātu iepaidu. Tāpēc jācer, ka drīzumā 2010. gadā izdotajai grāmatai „Bailes un trīsas” un 2013. gada maijā izdotajai „Slimība uz nāvi” pievienosies vēl kāds Kirkegora sējums latviešu valodā.
