Lasīt romānu kā skatīties filmu. Deivids Mičels „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi”

Taču tā īsti nevar saprast, vai „Mākoņu atlanta” ekranizācija viņam gājusi pie sirds: apgalvojot, ka filmas teksts ir romāna teksta tulkojums filmas valodā un kino speciālisti labi pārzina šo valodu, tāpēc viņiem nepieciešams uzticēties[1], tomēr rodas sajūta, ka autors nav gluži apmierināts (pat par spīti tam, ka attiecībā uz filmu dominē pozitīvas atsauksmes), tāpēc, jādomā, rakstot aiznākamo romānu – „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” (kopumā tas ir piektais autora romāns), – Mičels ir vadījies pēc rakstā izvirzītajiem ekranizāciju raksturojošajiem elementiem: ej, nu, sazini, varbūt arī šo romānu kāds sadomās ekranizēt, un tad autors nejutīsies vīlies, jo būs jau izmantojis romāna rakstīšanā filmas valodu un filmu veidotājiem tādējādi visu pateicis priekšā!

„Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” ir romāns par 18./19. gadsimta mijas notikumiem pasaulei noslēgtajā Japānas pilsētas Nagasaki tirdzniecības apmetnē Dedžimā, kurā savus noteikumus, samierinoties ar japāņu valdnieku likumiem, diktē holandiešu tirgotāji. Jākobs de Zūts ir jauns sīkierēdnis – klerks vadošajam holandiešu tirdzniecības uzraugam, kurš nosūtīts uz Dedžimu novērst korupciju un nelikumīgu preču iztirgošanu. De Zūts izrādās ļoti labs darbinieks, turklāt viņš ir ļoti taisnīgs un patiesību mīlošs, tāpēc ar noziedzīgu darbību atklāšanu viņam labi veicas. Ja vien, protams, viņa priekšnieks arī būtu tik taisnprātīgs... Sākotnējais iemesls, kāpēc de Zūts nonāk Dedžimā, saistās ar viņa nepietiekamo materiālo stāvokli, kas kavējis apprecēt iecerēto līgavu, un tas viņam radījis nepieciešamību kalpot, kā sākumā šķiet, Dieva pamestajā vietā piecus gadus. Bet dažādu likteņa pagriezienu rezultātā Jākobs iesprūst Japānā uz veseliem 18 gadiem, piedzīvojot visādus notikumus, kas viņu – kā par brīnumu – nemaz neizmaina un ļauj saglabāt ticību (Dievam) līdz pat mūža beigām. Pa vidu karjeras pacēlumiem un kritumiem, draudzībām un nodevībām, cīņām un gļēvulības brīžiem Jākobs spiests pārvērtēt arī savas jūtas pret Holandē palikušo līgavu Annu, un šīs jūtas izaicina Orito Aibagava – japāņu zinātnieka gudrā, talantīgā, bet kroplā meita, kura apgūst vecmātes arodu pie praktizējoša holandiešu ārsta turpat Dedžimā.

Lasot šo romānu, nepamet sajūta, ka lasītājs tiek piespiests transformēties par filmas skatītāju. Iespējams, tas tādēļ, ka romāns uzrakstīts, atdarinot filmas valodu, tiecoties to padarīt maksimāli vizuālu. Mičels jau minētajā rakstā apgalvo, ka filma atšķiras no grāmatas 5 aspektos: filmā nav iespējams izvērst laiku; filmā nav iespējams attēlot grāmatā iekļautās detaļas – tās vai nu tiek attēlotas, vai nē, savukārt grāmatā tās var būt klātesošas visdažādākajos variantos, formās utt.; arī tēlu ziņā filma ir ierobežota – daudz tēlu neļauj filmu uztvert tās kopumā, sašķeļ to; filmā klātesoša mūzika; filma pieprasa noslēgumu, konkretizējumu.

Tā Mičels ķeras pie „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņiem”: autors grāmatā iespiedis plašu laikaposmu, taču galvenokārt runa par diviem gadiem, tā koncentrējot laiku uz dažiem būtiskiem notikumiem Dedžimā un tās apkārtnē, atlikušo laiku dokumentējot nodaļu nosaukumos, bet starplaikus neizvēršot tekstā plašāk. Tātad neveidojas pilnīgs reālistisks stāstījums ar plūstošu sižeta līniju, bet tiek radīts nodaļu un ainu dalījums, kas atgādina „kadru lēkāšanu” no viena skatupunkta uz nākamo, tādā veidā virzot sižeta līniju. Autors atrisinājis arī detaļu pārbagātības „problēmu” – atsevišķās teksta vietās noteiktas detaļas tiek akcentētas tik ļoti, ka top par sava veida simboliem, kas pavada galvenos notikumus prognozējošas noskaņas radīšanā. Piemēram, žurkas ēna, uz kuru tiek vērsta lasītāja uzmanība kādā brīdī, kad jādomā par viltību un krāpšanos utt. Arī teksts nereti veidots pēc darbību fiksējošu, lēkājošu teikumu izveides principa:

„Kurš no šiem simtiem, cieši kopā saspiedušies jumtiem, viņš domā, ir tavējais?

Krustcelēs komandants Kosugi sasien zvana auklu.

Šovakar Ogava vārdnīcu neaizgādās, Jākobs saprot.

Tūmijs un Bārts aiznaglo Dārza mājas durvis un logu vērtnes.

Mana dāvana un vēstule ir neveiklas un pārsteidzīgas, Jākobs atzīst, bet izsmalcināta aplidošana nav iespējama.

Kaut kas nokrakšķ un saplīst tālāk – dārzā...

Vismaz tagad varu beigt lādēt sevi par gļēvulību.

Marinuss un Ēlatu nopūlas ar kokiem māla podos un ratiem...

...un pēc divdesmit minūtēm pusducis ābeļu stādiņu ir drošībā slimnīcas gaitenī.” (172–173)

Fragmentā redzams, ka autors akcentē noteiktas detaļas un rada pat priekšstatu par skaņām, kādas varētu pavadīt visai vizuālo tekstu (ne velti grāmatā iekļautas arī dažas ilustrācijas – pārsteidzošākā atrodama pašā grāmatas sākumā; tajā attēlots nepareizā guļā esošs bērns mātes vēderā, kuram dzimstot, pirmā parādās roka, nevis galva...). Rakstnieks īpaši piedomājis pie grāmatas „skaņu celiņa”, īpaši grāmatas sākumā iekļaujot norādes uz to, kādu dziesmu kurš dzied un kas skan, kas varētu skanēt, kādas japāņu dziesmas ieplūst.

Grāmata pārsteidz: šķiet, autors apzināti izmantojis interesantas teikumu konstrukcijas grāmatas sākumā, lai radītu svešatnas vides iespaidu, un šis līdzeklis nostrādā. Kopā ar baiso dzemdētājas attēlu teksts pozicionējas kā naturālistiski reālistiski orientēts, savdabīgs vēstījums, kas, šķiet, sola daudz. Tomēr autors grāmatā par spīti kinematogrāfisku paņēmienu pārnesumam uz rakstītu tekstu ir kaut kur aizklīdis, un visu „sabojā” arī Holivudas filmām tipiskais nobeigums, kā arī fakts, ka autors nav spējis izvairīties no tīri literārām klisējām, kas, lai gan pasniegtas vizuāli baudāmi, tomēr ir un paliek klišejas, piemēram:

„Pirms vakara pārbaudes Jākobs uzkāpj Sargtornī un izņem no svārku kabatas hurmu. Aibagavas Orito pirksti atstājuši bedrītes nobriedušajā dāvanā, un viņš ieliek tajā savus pirkstus, paceļ augli pie nāsīm, ieelpo tā grantaino saldmi, veļ tā apaļumu pār saplaisājušajām lūpām. (..) Tā kā viņam nav ne naža, ne karotes, tad viņš ar priekšzobiem nokož gabalu vaskotās ādas un plēš; no brūces izšļācas sula; viņš nolaiza saldos traipus un izsūc noplēstā mīkstuma pilošo kumosu, tad to maigi, maigi piespiež pie aukslējām, kur mīkstums izšķīst raudzētā jasmīnā, eļļainā kanēlī, smaržīgā melonē, medainā plūmē... un tā viducī atrod desmit vai piecpadsmit plakanus kauliņus, brūnus kā aziātu acis un tādas pašas formas. Saule nu pazudusi, cikādes apklusušas, violetie un tirkīzzilie toņi apmācas un izbalo par pelēko un tumšpelēko.” (155–156)

D. Mičela romānā notikumi attēloti saistošā, tīkamā valodā, vizualizācija ir mērķtiecīga, bet netraucē, tēli ir daudzšķautņaini un neviennozīmīgi (piemēram, pats de Zūts – izteikts varoņtips, gandrīz ideāls, bet ir tikai cilvēks, kurš baidās, šaubās, grēko un vienkārši dzīvo). Tomēr problēma ir tajā, ka varbūt daudzi lasītāji uztvers šo romānu par kaut kur jau... redzētu! Līdz ar to kādā lasīšanas brīdī kļūst garlaicīgi, lai gan – romāns noteikti patiks cilvēkiem, kuri, noguruši no creepy shit of love, saskatīs, ka Jākoba de Zūta patiesā mīlestība ir reliģija un viņa pārstāvētā valsts, jo to dēļ viņš ir gatavs ticēt, cīnīties un patiešām būt ideāls (ja vien neradīsies aizdomas, ka viņš ir ebrejs – tad viss apvēršas, sabrūk un uzbūvējas no jauna pavisam citādi...).