Mana dvēsele nav no akmens. Eduīnu de Žezušs „Karalis Mēness”

Krājums tiek ievadīts ar dzejoli „Lūgsna”, kurā arī rodama dzejnieka pašatklāsmes vārsma „mana dvēsele nav no akmens” (11). Patiesi – par to, ka dzejnieka dvēsele ir dzīvāka par dzīvu, nākas pārliecināties jau no pirmajām krājuma lappusēm. Izjusti, emocionāli caurstrāvoti, bet arvien ar piesaisti reālajam dzīves ritējumam; ziemeļnieku mentalitātei neraksturīgais Portugāles siltums, šķiet, iespiedies dzejas vārsmās. Šis siltums ir izkausējis cilvēka sirdi, padarot to skārienjutīgu kā nospriegotu stīgu. Ļaujoties lūgsnai un bezrūpīgiem sapņiem, atklājas mantiskās pasaules važas, kas tajā pašā laikā paver iespēju gara lidojumam. Taču E. de Žezuša dzeja ir kontrastu pilna: no garīguma līdz pat miesiskumam, no nabadzības līdz pat galvu reibinošai bagātībai, turklāt visa šī piesātinātā palete tiek pasniegta inteliģentam lasītājam, kas ir gatavs šķetināt bībeliskos motīvus, antīkās pasaules reminiscences un austrumnieciski rūgteno saldmi. Noskaņa, kas parasti šķiet tikai liegi tverama, kļūst tik ļoti piesātināta, ka rodas taustāma iespēja to pasvārstīt rokās. Piemēram, E. de Žezušs velta dzejas vārsmas jūras braucējam Sinbadam, iesaistot dzejā arī ceļojumu un meklējumu motīvu, kas netiešā veidā rada apļveida kompozīcijas iespaidu: gluži tāpat kā pasaule, kurai apkārt apbraucis Sinbads. Vai jūras braucējs ko ieguvis savā tālajā ceļā? Pats dzejnieks arī sniedz atbildi: „Vienu ubagziedu nabaga jūrniekam kurš apbraucis apkārt visai pasaulei uz plosta [..] Neko tā arī neuzgājis apbraucot apkārt pasaulei...” (56) Tuva noskaņa jaušama arī dzejolī „Spoku kuģis”, ko dzejnieks velta savam brālim Aristidišam. Ceļojums, meklējumi, vientulība un atkal došanās ceļā vijas cauri dzejas rindām: kāds neremdināms dzinulis kņudina prātu doties tālāk, un, neraugoties uz briesmām, tā arī neko neuziet. Arī dzejoļu izkārtojums krājumā it kā pastiprina šo izjūtu: ne velti „Spoku kuģis” seko pieteiktajai Sinbada tēmai. Ceļojums E. de Žezuša dzejā tverams gan burtiski, gan arī kā iztēles auglis. Vispirms dzejas lasītāju uzrunā burtiskais, tomēr, ļaujoties dzejai, priekšplānā izvirzās sapnis, sapņošana un iztēle sapņojot. Tas jaušams arī „Spoku kuģī”: „Pats savas iztēles argonauts, Es jau esmu apbraucis – tik daudz reižu! – Pasaules Beigu Ragu!” (57) Vai ceļotājam nu ir gana? Nē, ceļojums un, protams, arī meklējumi ir mūžīgi, tie iet pa riņķi, apjožot tikpat apaļo pasauli. Prāta tirdīšana, lai dotos ceļā, nerimst un nevar rimties: „Kuģu Masti, kas gatavi pacelties līdz pat zvaigznēm! Buras, kas gatavas apbraukt pasauli, jo to man papilnam!” (57) Patiesi, sapņa un sapņotāja motīvam ir ne mazāk svarīga loma dzejas krājumā. Sapnis ir patvērums un vienlaikus arī dzejnieka mākslinieciskais paņēmiens. Tā, piemēram, kāds laucinieks ierodas iekarot pilsētu un ne bez vieglprātīgas bravūras dzejas vārsmās stāsta: „Man pieder villa Ņūportā, Jaunajā Anglijā, un jahta, kas noenkurota Santropē, un rītdien pat es Liverpūlē noslēgšu darījumu par vaļu medniecību. Ak, lai tik kāds pašlaik pamēģina pateikt, ka es esmu laucinieks! Drīzāk to, ka esmu kuģu īpašnieks Grieķijā, kontrolēju lielāko skaitu kazino Lasvegasā, man pieder 5% Persijas naftas akciju un es jau nopirku (mans sensenais sapnis!) lidostu Santamarijā.” (29) Tikmēr atklājas, ka šī veiksmes stāsta autors ir kāds bezpajumtnieks, kura vienīgās rūpes, lai municipālā pārvalde neatņem viņam parka soliņu, uz kura, kā izrādās, ir tik tīkami sapņot... Ar šādu motīvu šķetināšanu E. de Žezuša dzejā lasītājs var no sirds aizrauties. Dzejnieks ļaujas rotaļām un pārsteiguma atklāsmēm, radot arī atmaskojošas ainas (piemēram, „Oidips un Sfinksa” (23)). Tomēr ne mazāk svarīgs dzejniekam ir arī pašas (paša?) dzejas programmas skaidrojums, savdabīga savas nostājas postulēšana dzejas radīšanas aktā (piemēram, „Dzejnieka vēstījums” (10), „Dzeja (1)” (28), „Poētiskā meistarība” (43)). Dzejnieks kļūst par jūtu un vārdu virtuozu, kas pats savā virtuozumā nemanāmi izgaist un top ēterisks, aicinot: „Nokaut vārdus un padarīt tos par jūtām. Pēc tam nokaut jūtas un padarīt tās par vārdiem. [..] ...un palikt bez vārdiem... ...un pazaudēt jūtas...” (43) Dzeja ir lielais nezināmais, mīkla, kuru ne tik daudz nevar, cik nevajag atminēt. Šķiet, šajā uzskatā arī ir paslēpta dzejas maģija. Varbūt tieši pēc tās uz pasaules malu triecas Sinbads? Viņš neko neatrod, lai ceļš turpinātos. Un skan šie vārdi: „Nav zināms, kas ir dzeja. Un nav no svara. To, kas pašlaik ir svarīgs, nezina neviens. (Turklāt cilvēki grib zināt tikai to, ko tie vēlas zināt...)” (28) Vēlreiz, apstājoties pie izlasītajām dzejas vārsmām, rodas atskārsme, ka dzimusi vēlme tās lasīt no jauna. Pāršķirstot jau vairākkārt lasītās rindas, saproti, ka pretī nāk arvien jaunas atziņas, vārdu spēles un kultūru zīmes. No pirmā acu uzmetiena dažas lietas ir neskaidras; tikai pēc kāda laika tās pamanās iegūt arī noformulēta jautājuma veidolu. Arī dzejnieks raksta: „[..] viss noslēpums pastāv šais metafiziskajos jautājumos: Iesviediet tos atkritumos un jūs redzēsit [..].” (71) Lasot E. de Žezuša vārsmas, iespaidi ir dziļi un izjusti. Tāda ir arī dzeja. Bez šaubām, šo vārsmu atdzejojums ir Leona Brieža kārtējā lielā dāvana latviešu lasītājam. Ja nu iepriekš minētais nav pārliecinājis paņemt rokā šo krājumu un posties dzejas ceļojumam, iespējams, to rosinās darīt pats dzejnieks. E. de Žezuša darbība ir plaši vērtējama: dzejnieks un dramaturgs, sabiedrisks darbinieks un pasniedzējs, teātra, mākslas kritiķis, filologs un filozofs. Kā norāda L. Briedis, „no 1980.–2000. gadam Eduīnu de Žezušs bija Lisabonas Klasiskās filoloģijas universitātes profesors, viņš aktīvi sadarbojās praktiski ar visiem literārajiem, teātra un plastiskajām mākslām saistītajiem izdevumiem” (9). 20. gadsimta otrajā pusē tiek izdoti trīs E. de Žezuša dzejas krājumi: „Ceļš nezināmajam” (1952), „Karalis Mēness” (1955) un „Aptumsuma laikā sagrautā pilsēta” (1957). Apliecinot jaunā dzejnieka tapšanu, tie raisa lasītāju interesi un kritikas atbalstu. Šobrīd dzejas krājums „Karalis Mēness” ieceļo latviešu kultūrtelpā. E. de Žezuša dzejas rosinošie atradumi ļauj ticēt, ka ceļavējš būs labvēlīgs.