Garšvielu daudz, bet mazuma piegarša paliek. Franciska Ermlere „Rīgas zīmoga alķīmija”

Romāna sižetu veido jauna juridisko zinātņu studenta centieni noskaidrot, kurš vainojams kāda mākslinieka – viena no septiņiem aptieku tīkla īpašnieka Erglera prēmijas „Rīgas zīmogs” nominantiem – un prēmijas nolikuma glabātājas, mākslas zinātnieces Maijas slepkavībā.

Darbā jūtama autores vērība pret detaļām, piemēram, varoņiem piešķirtie vārdi un uzvārdi nereti kalpo kā simboli, tādējādi papildinot romānā risināto metafiziskās pasaules tēmu. Piemēram, Erglera uzvārds, kas sākotnēji pat liekas atvasināts no romāna autores uzvārda, ir cēlies no vārda „ērglis”; romāna galvenajam varonim uzvārds ir Vanags, viņa tantes pirmslaulību uzvārdā zīmīgi figurē auglības simbols – zaķis; savukārt Erglera daiļo meitu, pret kuru Andrejam ir simpātijas, sauc Jasmīna – jasmīns austrumu valstīs tiek uzskatīts par kaislīgas mīlestības simbolu, bet kristietībā tā baltā krāsa simbolizē šķīstību. Nejauša arī nav Andrejam mantojumā atstātā summa – 108 tūkstoši eiro, kas ir skaitlis ar maģisku nozīmi.

Uzmanību piesaista arī Jasmīnas potenciālā līgavaiņa uzvārds – Leibergs – izmainot vienu patskani, tas būtu tieši tāds pats kā kādam Latvijas politiķim un uzņēmējam, kas nereti tiek dēvēts arī par oligarhu. Toties romāna galvenajam varonim, kura tēvs ir latvietis, bet māte – krieviete, autore piemeklējusi jauktas ģimenes atvasei ļoti atbilstīgu vārdu – Andrejs.

Arī pašas „Rīgas zīmoga” prēmijas jēga ir nevis atlasīt izcilākos darbus, bet gan tos, kuri ir kā simboli, kas, savā starpā savienoti, veido veselumu – tā ir vienīgā kvalitāte, kas ņemta vērā mākslas darbu izvēlē.

„Rīgas zīmoga alķīmijas” apjoms ir tāds, ka aizņemtam cilvēkam, par kādu sevi dēvē gandrīz ikviens lasītājs, vairāk par vienu vakaru romāna lasīšana neaizņems. Tomēr lasot rodas iespaids, ka grāmatai vajadzēja būt biezākai – vismaz kā detektīvs tā noteikti tikai iegūtu, ja lasītājam ļautu dziļāk iemaldīties izmeklēšanas labirintos.

Aizdomās turamo ir daudz, un, kopā ar Andreju iztaujājot ar Ergleru un viņa prēmiju saistītos cilvēkus, kā arī paralēli mēģinot noskaidrot, kas bijis rakstīts nekur neatrodamajā prēmijas nolikumā, lasītājs iegūst ļoti virspusēju informāciju, kas nekur nevedina – skaidrs ir tikai tas, ka jebkuram no māksliniekiem ir bijusi vajadzīga nauda, taču, tā kā par nolikumu nevienam nekas nav zināms, vainīgs var būt ikviens no viņiem, un vainīgais starp viņiem var arī neatrasties.

Šīs neoficiālās nopratināšanas, vai, precīzāk izsakoties, aprunāšanās, ir pārāk īsas, atbildes tiek iegūtas ātri, un minēto epizožu lielākā vērtība ir kolorītais mākslinieku raksturojums – nelielajās ainiņās atklājas viņu dzīves veids un apstākļi, ir redzams, ka ikviens no viņiem ir mākslai nodevies ar visu savu būtību, sadzīviskās lietas, tostarp arī rūpes par naudu, atstājot otrajā plānā.

Ja kaut kas liek lasītājam piepūlēt smadzenes, tā ir epopeja ap prēmijas nolikumu – neviens nezina, kas ir tajā rakstīts, un kāpēc tieši šie mākslinieki ir nominēti prēmijai, bet līdz atbildēm pakāpeniski aizved gan atradumi Erglera darba kabinetā, gan sarunas ar cilvēkiem, kas viņu pazinuši. Tur atklājas kāda interesanta Erglera, aptieku tīkla īpašnieka un pragmatiska darījumu cilvēka, rakstura šķautne – viņa tiekšanās pēc metafiziskā, un Andreja un Jasmīnas centieni atšifrēt viņa apsvērumus, izveidojot „Rīgas zīmoga” prēmiju, liek kustināt smadzenes arī lasītājam.

Tomēr ir grūti savienot šos pavedienus ar mākslinieku stāstīto, jo tas nerosina kādu no viņiem uzskatīt par aizdomās turamo. Varētu arī sacīt, ka vainīgā palikšana ēnā ir pārāk uzkrītoša.

Protams, kopā ar Andreju un Jasmīnu vainīgo meklē arī lasītājs. Un viņam atrast vainīgo palīdz nevis abu grāmatas varoņu iejušanās izmeklētāju lomās, izvaicājot prēmijas nominantus, bet gan fakts, cik uzkrītoši maz uzmanības šim personāžam tiek veltīts kontekstā ar slepkavībām.

Viens no interesantākajiem pavērsieniem ir slepkavas atklāšana – ne tik ļoti vainīgā neprognozējamības dēļ kā tālākās Andreja rīcības dēļ. Andreja atziņa, ka tobrīd viņš pieņem otro vīrieša cienīgo lēmumu savā dzīvē, pavēsta daudz, tomēr pietrūkst spēcīga iekšējā monologa, jo situācija ir ļoti divdomīga.

Līdzās detektīvlīnijai „Rīgas zīmoga alķīmijā” ir arī stāsts par divu jaunu cilvēku – Andreja un Jasmīnas – simpātijām un mēģinājumiem tuvināties, kam traucē Jasmīnas sabiedriskais stāvoklis – jaunā sieviete nāk no pārtikušas ģimenes, un viņas vecāki un arī vectēvs viņu ir audzinājis ar nodomu izdevīgi izprecināt. Mīlestībai izdodas pārvarēt šķēršļus, bet tas notiek tik neticamā veidā, ka sava naivuma dēļ raisa asociācijas ar tā dēvētajām „ziepju operām”, nevis ar veiksmīgu sižeta atrisinājumu.

Tanī pat brīdī, kad abi jaunie cilvēki meklē slepkavu, viņi paši atrodas tādos kā sevis meklējumos – gan Jasmīna, gan Andrejs ir pieauguši cilvēki, taču neviens no viņiem nav sācis dzīvot patstāvīgu dzīvi. Šis notikums tieši vai netieši līdz tam aizved kā vienu, tā otru. Turklāt gan Andrejs, gan Jasmīna, pētot mākslinieku vidi, paši neviļus tajā iesakņojas.

Ermleres pieeja detektīvam ir smalka, eleganta un detalizēta. Romāna notikumus ir iespējams viegli vizualizēt – te, visticamāk, jāņem vērā fakts, ka Ermlere ir studējusi kino scenāristos, un tas ir palīdzējis grāmatu padarīt tik taustāmu. Ir redzams, ka autorei ir dotības raiti un saistoši izklāstīt notikumus, raksturot vidi un cilvēkus. Tajā dominē hiperbolizēts, varbūt arī ar ironiju skatīts mākslinieku ekscentriskums un citādība, taču Andreja un Jasmīnas sarunas ar māksliniekiem ir tādas, ka nepalīdz lasītājam virzīties pa izmeklēšanas ceļu.

Kā vēsta informācija uz grāmatas pēdējā vāka, „Rīgas zīmoga alķīmija” ir pirmais romāns ciklā „Rīgas detektīvs”. Katrā ziņā tas izskatās pēc veiksmīga mēģinājuma iekustināt latviešu detektīvromānu – nišu, kas pēdējos gadu desmitus asociējas ar Andri Kolbergu, un ir jūtami centieni darīt to ar stilistiski izsmalcinātiem paņēmieniem.