1969. gada meitene

Paņemot rokās grāmatu, neviļus galvā sāk skanēt Dženisas Džoplinas dziesma Piece of My Heart, kas, manuprāt, pirmajā acumirklī ir gana atbilstoša darba noskaņai: šķietami viegla lasāmviela par jaunu meiteņu "lielajām" problēmām, hipiju nevērīgo dzīvi un idillisko mieru, utopisko pasauli, kurā katrs no mums kaut uz īsu brīdi vēlētos pabūt. Romāna turpinājumā gan izvirzīsies jautājums, cik tālu sniedzas "utopiskā pasaule" un kur tai ir gals: pusaudžu aktuālie jautājumi, samilzušās jūtu problēmas, varas un neatkarības alkas, vēlme noārdīt vecāku noteiktās robežas, bez pārmetumiem darīt to, ko sirds kāro, un galu galā paust savu jaunības maksimālismu.

Grāmatu veido četras nodaļas, katras nodaļas sākums lasītāju atraus skarbajā realitātē. Tajos mīsies gan galvenās varones Evas atmiņu stāsti (pēc maniem aprēķiniem, Evai varētu būt sešdesmit divi gadi), gan tagadnes notikumi, kas pamudinājuši atcerēties jaunības dienas. Romāns bez robežām, tāpat kā pati hipiju ideoloģija. Laiks vizualizēt mežonīgas, brīvas sievietes, sajust apelsīnu smaržu, reibt no psihodēliskām vielām, būt klātesošam masturbācijas aktā, just piesvīduši slapjās segas, sauso rīkli pēc alkohola lietošanas, stingro vīrieša roku sev uz muguras un vēlmi pakļauties pēc psiholoģiskas "apstrādes". Brist šo purvu kopā ar galveno varoni un, tāpat kā viņai, vēl mēģināt sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, tā tam ir jābūt un tieši tā izpaužas brīvība. Jā, brīvība – vai kāds tai ir noteicis robežas?

Romāna galvenā sižeta līnija ir Evas četrpadsmit gadu vecumā iegūtā pieredze, kas atņem viņai nevainību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Meitenes vēlme izlauzties no sabrukušās, bet labi situētās ģimenes aprūpes ir nepārvarami liela. Tas ir brīdis, kad viss šķiet garlaicīgs, draudzene liekas pārāk muļķīga, bet vienlaikus pašas biklums vēl neļauj uzsākt sarunu ar simpātisko puisi, tā vietā viņa nododas stundāmilgām masturbācijas atrakcijām, lasot bērnu grāmatas. Autore diezgan uzskatāmi ir parādījusi robežu, kad vēlme būt pieaugušajam ir milzum liela, bet viena kāja vēl ir aizķērusies bērnībā, bilžu grāmatās un atmiņu kladēs. Tā Eva lēnām, maziem, bikliem solīšiem tipina uz savu pieaugušo pasauli, fantāzijas viņu sagatavo turpmākajiem notikumiem, tā ir kā apzināta izvēle, sevis grūšana skarbajā pieredzē. Sastopot bezrūpīgās, nepiespiestās un mazliet biedējošās meitenes, Evas dzīvē daudz kas mainās. Viņa nonāk rančo, kur mitinās hipiju lielā kopiena, lielā ģimene, kurā valda miers un mīlestība citam pret citu. Lai arī šī pasaule sākumā šķiet biedējoša, Eva par to ir sapņojusi un par visām varēm vēlas būt piederīga lielajai ģimenei, kuru dibinājis Rasels: visas meitenes klausa viņam kā tēvam, kā Jēzum, visas viņu pielūdz. Rasels ir harismātisks vīrietis, kas katru meiteni psiholoģiski "apstrādā", lai tā piederētu viņam. Pateicoties "lielās mīlestības" aurai, kas apņem rančo, katra meitene ar lepnumu un tauriņu vieglo sajūtu vēderā paklausīgi dodas uz Rasela treileri, lai gulētu ar viņu, darītu visu, ko viņš liek. Vienam vīrietim tik daudz sieviešu. Šīs meitenes, tāpat kā Eva, vēlas būt mīlētas, un jaunības maldīgajos ceļos viņas ir atradušas ceļu pie Rasela, vīrieša, kas dod viņām visaptverošu mīlestību, nošķirtu no pasaules nežēlastības. Viņi neskaita laiku un dzīvo tikai šim mirklim. Idilliski līdz traģiskam notikumam, slepkavībai, kuru pastrādā tieši šī kopiena. Nenoliegšu, tieši šo kulmināciju visas grāmatas garumā nepacietīgi gaidīju, mēģinot saprast, kāpēc visas ideoloģijas, komūnas utt. sākotnēji ir šķitušas gana pozitīvas. Kāpēc tās parasti tiek aptraipītas ar sliktiem vārda nesējiem, kuri šo pamatideju ir paņēmuši un nesuši saviem nedarbiem līdzi? Arī hipiju kustība būtībā nav bijusi sliktu nolūku vadīta, tikai ar vēlmi protestēt pret ASV un Vjetnamas karu, protestēt pret apkārt valdošo vardarbību, nest sabiedrībā mīlestību un brīvību. Bet masās tas izvērtās citādi, kļuva nekontrolējams, un, kā jau tas parasti notiek, kāds atradīs savu labumu it visā.

Nonākot līdz grāmatas galvenajam traģiskajam notikumam – slepkavībai –, es sapratu autores idejas pavedienu. Visi notikumi sasaucās ar plaši zināmo Čārlza Mensona un t. s. Mensona ģimenes pastrādātajiem noziegumiem. Mensons, iespējams, ir Rasela prototips, jo viņš pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar savu harismu un spēju psiholoģiski ietekmēt vervēja meitenes; šis vīrietis bija neizdevies mūziķis, kurš sludināja hipijiem raksturīgo mieru un mīlestību, kas, protams, bija viņam tikai izdevīga maska. Mensons seksuāli izmantoja jaunās, ar narkotikām apdullušās meitenes, ļāva viņas "lietot" arī saviem draugiem un mūzikas partneriem, cerot iegūt no tā labumu un izdevību laist klajā savu plati. Bet viss negāja tik gludi, kā bija cerēts, ne visus Mensons spēja tik labi pavedināt kā jaunās meitenes. Izvarošana bija maigākais, ko meitenes vēl varēja piedzīvot, bet, lai cik tas jocīgi liktos, neviena arī nevēlējās iet prom. Psihodēlisko vielu ietekmē viņas darīja visu, kas tika likts: svešu kredītkaršu zagšana un izmantošana vēl bija tikai sīkumi. Gan reālo, gan grāmatā minēto notikumu aprakstā meitenes arī pastrādāja nežēlīgas slepkavības, nogalinot vairākus cilvēkus un pēc notikuma vēl atstājot parakstus ar līķu asinīm.

Manuprāt, visiem, kas vien kaut ko ir dzirdējuši par Čārlzu Mensonu un viņa meitenēm, Mensona pasludināto rasu karu Helter Skelter, festivāliem – Summer of love vai Woodstock 1969 –, šī grāmata varētu šķist aizraujoša, jo caur jaunas meitenes skatījumu ir interpretēti tā laika reālie notikumi, kas gan nav tieši atainoti, bet nenoliedzami sasaucas kopā. Pat ja neesi hipiju kulta piekritējs, grāmata ļaus paskatīties uz duālo pasauli, kurā pārpasaulīgā mīlestība gandrīz iet roku rokā ar briesmīgām nežēlastībām.