Vienoti kustībā. Dzejas disks „Robežstūmējs”

Radio NABA un Dzejas dienu izdotā dzejas diska „Robežstūmējs” atklāšana notika NABAKLAB telpās 6. septembrī. Pavisam diskā ir klausāmi 22 dzejnieku lasījumi – katrs ar savu īpaši atlasīto dzejoli. Arī šoreiz, tāpat kā citos dzejas diskos, audio izdevuma pamatā ir Radio Naba literārā raidījuma "Bron - Hīts" lasījumu ieraksti – „Robežstūmēja” kolekciju veido divu gadu laikā tapušie dzejas fiksējumi. Katra autora lasījumu pavada arī muzikāls fons, komponists Uģis Vītiņš parūpējies par ieskatu pasaules tautu mūzikas pasaulē, radot katram dzejas tekstam pieskaņotus skaņdarbus. Mūzika papildina vārdus un ieved klausītāju vēl dziļāk dzejnieka poētikas pasaulē. Daži no muzikālajiem fragmentiem atgādina meditatīvu mūziku, kas liek domāt, ka arī dzeja var būt kā meditācija, sevis attīrīšana gan rakstniekam, gan klausītājam (lasītājam).

Diska dzejnieku amplitūda ir ļoti plaša, sākot no 70. gadu dzejas debitanta Jāņa Rokpeļņa līdz pat mūsdienu jaunajiem dzejniekiem, piemēram, Ivara Šteinberga un Henrika Eliasa Zēgnera. Diskā iekļauti arī divi krievu tautības dzejnieku lasījumi – skan Sergeja Timofejeva un Žorža Uaļļika balss. Katrs no autoriem īsajā laika sprīdī, kas viņam diskā ir dots, cenšas kļūt par savas pasaules mediju, spilgti iezīmē tieši sava rakstura un savu darbu īpatnības. Piemēram, Ingmāra Balode dzejolī „Ģeometrija” pateicoties savai plūstošajai balsij, ienes mierpilnu noskaņu, ievedot klausītāju tāda liriskā „es” pasaulē, kurš vēl ir tikai ceļā. Frāze „ietinkšķas zvaniņš uz stūres” it kā izrauj klausītāju no dzejoļa sākuma noskaņas. Jānis Vādons savā lasījumā cenšas klausītājam uzburt nedaudz sirreālas telpas priekšstatu, bet tam visam cauri ir jūtama ilgošanās pēc iepriekš bijušā, kas, iespējams, vairs nekad neatgriezīsies. Arvja Vigula lasījums tik ļoti saplūst ar fonā dzirdamo mūziku, rodot sajūtu, ka mūzika un dzeja ir kā viens vesels, organisks kopums, kuru var uztvert tikai vienoti, jo, atdalot tos, vairs nebūs sniegti pietiekami dziļš pārdzīvojums un noskaņa.

Kas tad ir robeža? Robeža – nosacīta līnija, kas šķir valsts sauszemes, ūdens un gaisa teritoriju no citu valstu un starptautiskām teritorijām; nosacīta līnija, kas šķir īpašumu. Savā ziņā visi šie dzejnieki ir uzskatāmi par robežstūmējiem, jo viņi atklāj klausītājam (lasītājam) savu pasauli, īpašumus un teorijas caur dzejas rindām. Saistībā ar robežu noteikti rodas jautājums – vai dzejā vispār var būt robežas? Vai tad 21.gs. pastāv robeža, līdz kurai drīkst vai nedrīkst vai arī par kuru drīkst vai nedrīkst rakstīt? Domājams, ka šis jautājums katram dzejas lasītājam un rakstītājam ir jāuzdod sev pašam, jo kas vienam šķitīs robeža, kādam citam varbūt tikai var likties jauns sākums.

Diska vienojošais elements ir ceļš – tikai katram no liriskajiem „es” šis ceļš ir citādāks - Ingmāras Balodes liriskais „es” atzīstas, ka joprojām ir ceļā, bet, piemēram, Arvja Vigula dzejas cilvēks vēl tikai krāmē ceļasomu, lai uzsāktu šo ceļu, kas pavērs jaunas robežas; Anna Foma savā nedaudz piesmakušajā balsī klausītājam vairākas reizes atgādina, ka ceļojums ir beidzies, Inga Gaile uzrunā savu klausītāju sakot: „Lūdzu, nebrauciet prom!” Ceļa motīvam blakus roku rokā „iet” arī laiks, kas ir dabīgi – ne velti Pēteris Draguns izsaka domu, ka atpakaļ ejošais laiks taujā pēc ceļa.

Ceļa motīvu papildina dažādas reālijas, ka saistās ar došanos ceļā un ceļošanu, piemēram, Krišjāņa Zeļģa liriskais „es” atzīst, ka pildspalvā ir kompass. Ceļš ļoti iespējams ir ne tikai vārda tiešajā nozīmē, bet arī tāds ceļš, kuru cilvēki cenšas atrast cits citos. Artis Ostups ceļa motīvu atklāj, mērot kontinenta pulsu pēc klusuma ielās.

Dzejnieki pārkāpj robežas, ceļojot gan pa Rīgu, gan ārpus mūsu valsts robežām, piemēram, Henrika Eliasa Zēgnera liriskais „es” staigā pa Berlīnes ielām, reibdams no vientulības. Ceļošana notiek arī laikā – Anna Foma savu lirisko „es” atrod tieši 19.gs. Prāgā. Visi šie liriskie „es” ir it kā ar vienu kopīgu iezīmi – kaut ko mainīt, „stumt” robežas, bet tajā pašā laikā viņu attieksme pret apkārt notiekošo ir ārkārtīgi atšķirīga. Kādam ir ļoti labi savā zemē, bet citi ir iedzīvojušies ārpus Latvijas teritorijas, citi tikai plāno braukt projām uz kādu no Eiropas pilsētām. Kāds dzejoļa varonis izmanto vēstuļu papīru kā karti, apliecinot uzticību cilvēkam, ar kuru ir sarakstījies, bet nav bijusi izdevība kopā ceļot... jāceļo vienam: „Atceries mums likās pietiekami tuvu, lai varētu atļauties uz turieni doties un tagad kartē par kuru kļuvis mūsu vēstuļu papīrs tas ir pēdējais punkts un šo pasaules daļu neatklāt no jauna.” (A. Vigulis)

Neskatoties uz vienoto ceļa elementu, dzejas diskam nav iespējams noteikt kādu kopīgu pamatnoskaņu – pārāk dažādi mums tie dzejnieki, un tas dara viņiem godu. Lai gan, protams, klausoties nepamet sajūta, ka visi šie dzejoļi veido organisku kopu, kuru tikpat labi varētu iekļaut arī dzejas izlasē drukātā veidā. Vienīgi var vilties, iedomājoties, ka paša diska iekšpusē gaida arī kāds vizuāls noformējums, veltījums dzejas lasījumiem 2012. vai 2013. gadā. Vizuālie elementi tikai papildinātu estētisko baudījumu. Dzejas diska priekšrocība – lasītājs var izjust klātesamības efektu, klausoties dzeju autoru izpildījumā. Jo pilnīgi savādāk ir lasīt dzeju pašam. Dzejas disks ļauj pietuvoties dzejas realitātei ar autoru ziņu – var lolot ilūzijas par autora balsi, bet patiesība izrādās ne mazāk baudāma.

Par diska auditoriju vienkāršāk būtu teikt, ka tas ir paredzēts visiem, kuri ir gatavi atvēlēt kādu brīdi no savas skrejošās dzīves.