Caur virtuālo nākotni uz astoņdesmitajiem. Ernests Klains “Spēle sākas”

“Spēle sākas”, pirmkārt, ir rakstīta tiem, kuri uz jautājumu “Kā tev iet?” atbild ar sīku jaunākās videospēles pārstāstu, bet neprecīzi nocitētu frāzi no “Zvaigžņu kariem” uzskata par tumsonību augstākajā pakāpē. Pats grāmatas autors to atklāj arī kādā intervijā[1] – kā jau liels videospēļu piekritējs, viņš ir gribējis uzrakstīt tādu grāmatu, kādu pats tiešām vēlētos lasīt, tāpēc arī atļāvies salikt te visu, kas viņam patīk, bet kas parasti grāmatās neparādās. Arī YouTube kanāls “HappyConsoleGamer” (kura nosaukums jau izsaka visu) izņēmuma kārtā velta video E. Klaina grāmatai, priecājoties, ka 90% no atsaucēm, kas iekļautas romānā, ir atpazīstamas.[2] Beidzot kāds ir uzrakstījis grāmatu par tādiem puišiem un meitenēm kā viņi!

Es varētu atpazīt labi ja 20% no tām astoņdesmito gadu videospēļu, filmu, grāmatu un mūzikas atsaucēm, ar ko ir pārbagāts šis romāns (piemēram, filma “Atpakaļ nākotnē”, mūzikas grupa “Rush”, rakstnieks Kurts Vonnegūts u. tml.), bet, pateicoties sižeta dinamikai, tas netraucē grāmatu lasīt. Vēl jo vairāk – šī varētu kalpot kā lieliska mācību literatūra astoņdesmito gadu kultūras apgūšanai (lasīt + internetā apskatīt/noklausīties/iepazīt visu minēto), jo šajā ziņā nekas nav izdomāts no zila gaisa.

Ja neesi azartisks datorspēļu pārzinātājs un nelasi grāmatu ar mērķi uzlabot savas zināšanas par astoņdesmitajiem, tad, protams, būtiskāka šķitīs autora spēja savērpt aizraujošu sižetu, radīt tēlus, kuriem spējam just līdzi, notikumus, kuru beigas nevaram paredzēt, un pārdomas, kas bez grāmatas nebūtu radušās. Ernests Klains ar šiem uzdevumiem ir ticis galā Holivudas filmas cienīgā līmenī. Tas nav kompliments labai literatūrai. Bet tas ir labs materiāls Holivudas filmai, pie kuras, starp citu, jau strādājot režisors Stīvens Spīlbergs.[3]

Sižetu veido diezgan klasiska fabula – ir 2044. gads, un pasaulē valda briesmīga nabadzība. Ir vientuļais protagonists, nabadzīgs jauneklis, kurš realitātē ir izstumtais Veids, bet virtuālajā pasaulē viņa avatārs Parzivāls dzīvo tīri ciešami. Ir virtuālā pasaule OĀZE, kur eksistē tūkstošiem planētu, bet arī te ir nepieciešama nauda, lai uz tām nokļūtu un varētu pilnvērtīgi piedalīties Halideja Lieldienu olas meklējumos (spēle, kas vienu laimīgo/izredzēto/apķērīgāko 80. gadu kultūras pārzinātāju aizvedīs līdz visām OĀZES radītāja Džeimsa Halideja bagātībām). Halideja bagātības, protams, vēlētos iegūt arī kāda liela un ļauna korporācija, kas ir gatava ķerties pie visnegodīgākajiem līdzekļiem, lai novāktu konkurentus no ceļa. Ir konkurenti, no kuriem viens ir jau minētais varonis, viena (protams) ir meitene, kurā viņš iemīlas, ir arī noslēpumains labākais draugs, kurš ir ļoti sakarīgs, un divi japāņu cīnītāji, kas vienkārši ir ļoti nopietni. Finālā ir grandioza robotu cīņa un atziņas par to, kur tad ir labāk – virtuālajā vai reālajā pasaulē. Nav grūti salikt to visu kopā un izveidot fantastikas filmu Spīlberga gaumē, vai ne?

Šī nelielā paredzamības sajūta liek arī aizdomāties par potenciālā “Spēle sākas” lasītāja vecumu – ja tā ir paaudzei, kas ar mīļu sentimentu atceras bērnību/pusaudžu gadus 20. gadsimta astoņdesmitajos un godam novērtē visas grāmatā iekļautās atsauces, tad šiem cilvēkiem tagad ir pāri trīsdesmit, un viņiem varētu šķist diezgan neaktuāli lasīt par padsmitnieka pirmo iemīlēšanos, masturbācijas attaisnošanu un pusaudža nožēlojamo sajūtu, kad netiec pie īstas meitenes: “Dienas beigās es joprojām biju nevainīgs, pilnīgi viens tumšā istabā, sakumpis pār robotlelli, kas ieeļļota ar lubrikantu.” (238)

Toties šodienas tīņi varētu personificēties ar galvenajiem tēliem un just tiem līdzi (piemēram, Veidam, kurš simts reizes pārlasa pirmo e-pastu, ko sūta savai simpātijai, un tad ar kņudoņu vēderā nospiež ikonu sūtīt), bet vai viņiem kaut ko izteiks “Pac-Man” spēļu automāta radītais azarts, ja tagad ir ultrareālās “World of Warcraft” un “Skyrim” vides? Par labu pusaudžu grāmatai runā arī pilns pamācību arsenāls jauniešiem dažādām dzīves situācijām – seksuālās orientācijas apzināšanās un pieņemšana, draudzības un uzticēšanās nozīme, savstarpējas izpalīdzēšanas vērtība, greizsirdība, sacensību gars un bailes no atgrūšanas reālajā pasaulē, kad virtuālajā vidē veidojas attiecības.

Pieņemot, ka minētās tēmas varbūt ne visiem ir kļuvušas garlaicīgas un sižets arīdzan nešķiet tik paredzams, tomēr ir vēl kāda nepilnība, kas neļauj grāmatu baudīt kā augstvērtīgu literāro darbu. Proti, diezgan traucējoša ir nepārtrauktā atribūtu un tehnoloģiju papildināšana ar jaunām funkcijām un īpašībām. Jau sīki un smalki aprakstīti instrumenti citās nodaļās iegūst vēl jaunas spējas, kas iepriekš netika minētas. Piemēram, izrādās, ka kosmosa kuģis ir ne tikai samazināms līdz rotaļlietas lielumam, bet var arī kļūt neredzams; kaut kad sen Parzivāls ir nopircis izsolē visas pieejas paroles ļaunās korporācijas datorsistēmai, kas iepriekš tekstā netika minēts; kādam kājās bija lidojoši zābaki, kas, izrādās, nekur nepazuda pēc sprādziena, kurš noslauka no OĀZES veselu planētu, nogalina visus avatārus u. tml. Tas kļūst diezgan apnicīgi, jo problēmas risinājums neizriet no tā, kas jau bija aprakstīts, bet vienkārši nokrīt no gaisa, kas liecina par autora neprasmi pašam aptvert visu materiālu klāstu, ko viņš grāmatā ir salicis.

Raitu lasīšanu kavēja neskaitāmie anglicismi – pieļauju, ka tulkotājai Agijai Krastai nenācās viegli tulkot specifiskos videospēļu terminus, kuriem latviski nemaz nav sava vārda, tomēr darbs izskatās pusdarīts, jo latviskojumiem blakus (piemēram, “straumēt filmas”, 255. lpp.) ir aizguvumi, no kuriem varēja izvairīties (piemēram,”atskaņošanas saraksts”, nevis “pleiliste”, 243. lpp.). Nekonsekvence (tulkotājas, redaktora vai autora?) vērojama arī Dieva rakstībā – vārds rakstīts gan ar lielo, gan ar mazo burtu, lai gan vārda jēdzieniskais kodols nemainās.

Bet nu pietiks par mīnusiem – romānam ir arī savas kvalitātes, kurām pateicoties, tas ir ieguvusi pasaules slavu, un arī Latvijā “Spēle sākas” jau paspējusi iekļūt dažu grāmatnīcu pārdotāko grāmatu desmitniekā. Noteikti jāmin autora talants veidot ļoti dzīvus dialogus – lasot Parzivāla un viņa simpātijas Artemīdas čatošanu (17. nodaļa), pat radās vēlme, lai viss romāns būtu veidots sarakstes veidā. Jauki arī, ka paralēli galvenajai sižeta līnijai iezīmētas citu cilvēku attiecības un likteņi – kāds bija šis cilvēks – Džeims Halidejs, kurš visu savu bagātību ir apslēpis mīklās par astoņdesmitajiem gadiem? Kāpēc viņš tā ir darījis? Lai arī nedaudz didaktisks noslēgumā, tomēr Halideja tēls un tā iekšējā motivācija romānā tiek atklāta ļoti precīzi.

Saistošākie romānā šķita brīži, kad tika ieskicētas arī eksistenciālas pārdomas ar cinisma piegaršu, jau grāmatas sākumā paziņojot, ka būtu bijis labāk, ja tev bērnībā kāds vienkārši būtu godīgi pateicis, ka dzīve ir diezgan nejēdzīga, cilvēki ir nešpetna dzīvnieku suga, bet Dievs ir bleķis tāpat kā Ziemassvētku vecītis un Lieldienu zaķis (24. lpp.). Visinteresantākā šajā ziņā ir 19. nodaļa, kas sīki un detalizēti atklāj Veida ikdienu realitātē – visu, ko un kā viņš dara līdz brīdim, kad uzvelk vizieri un kļūst par avatāru Parzivālu. Lai arī filmā, iespējams, šīm darbībām netiktu veltītas vairāk par trim minūtēm, tieši tajās visspēcīgāk atklājas realitātes neizbēgamība. Vientulība, ko cenšas kompensēt robots–asistents, liekā svara problēmas, ko cenšas labot drastiska datorprogramma (to nevar atslēgt divus mēnešus), un skaudrās atziņas par to, kas tu patiesībā esi, vainagojas ar Veida paroles frāzi, ielogojoties OĀZĒ: “Neviens šajā pasaulē nekad neiegūst to, ko vēlas, un tas ir lieliski.” (245)

Izdevniecība “The White Book” darītu vēl labāk, ja uz grāmatas vāka tiktu attēlots kaut kas no videospēļu vizuālās identitātes (kā tas ir izdarīts oriģinālajā izdevumā ASV), jo tad īstais grāmatas lasītājs uzreiz zinātu, ka šī grāmata ir tieši viņam. Un tas ir ļoti svarīgi – ja kāds noliks malā videospēļu konsoli kaut uz brīdi, lai pieķertos grāmatai, varbūt viņš sapratīs, ka, darbinot fantāziju, arī reālā pasaule nav nemaz tik nejēdzīga vieta.

[1] www.goodreads.com/videos/21428-ernest-cline-interview-ready-player-one

[2] https://www.youtube.com/watch?v=bNBcu0H-q10

[3] http://deadline.com/2015/03/ready-player-one-movie-steven-spielberg-ernest-cline-warner-bros-1201398299/