LU konference
Reiz sensenos laikos... Stop! Kāpēc visas pasakas stāsta par senseniem laikiem? Brīnumi taču notiek arī mūsdienās, tikai mēs tos neredzam vai arī izliekamies neredzot. Nu, vai arī esam pie tiem tik ļoti pieraduši, ka tie vairs nešķiet nekādi brīnumi. Piemēram, par ko tu aizdomājies, ieraugot tēvoci ar garumgaru bārdu? Droši vien – kā gan viņš ēd zupu, vai tā nekaras šķīvī un tā tālāk, bet visticamāk neko vairāk.
Kad biju tavā vecumā, es visus bārdainos vīriešus uzskatīju par rūķiem. Vispār nebiju tālu no patiesības – man diemžēl nav pieejas rūķu reģistram, bet varu derēt, ka vismaz 10 % no visiem bārdaiņiem tādi patiešām ir. Turklāt bārdai nemaz nav jābūt līdz nabai vai vēl garākai – tāds likums nepastāv, vienkārši rūķi ir iedomājušies, ka pēc iespējas garāka bārda dara viņus ievērojamākus. Un vai zināji, ka ne visi rūķi ir maziņi? Arī garuma/ platuma likuma nav. Ir divmetrīgi rūķi un plaukstas lieluma rūķi, ir tieviņi, tieviņi un apaļi, apaļi – daba mūs visus izveidojusi atšķirīgus, lai mēs redzētu un novērtētu, cik katrs no mums ir īpašs. Gluži tāpat notiek arī rūķu pasaulē. Vienīgi robeža (mūsu pasaule/ rūķu pasaule) ar laiku ir noārdījusies – viņi vairs nebaidās dzīvot starp mums. Kā es to zinu? Es ar vienu no viņiem iepazinos.
Rūķa Bruno bārdas garums nepārsniedz 10 centimetrus, turklāt tā ir melna – kaut kas starp ogļu melnu un piķa melnu (ja nu tu gribi zināt tik precīzas detaļas). Arī acis tumšas, tumšas un skatiens laipns un visredzošs vienlaicīgi. Reizēm pat šķiet, ka viņa acu zīlītes šaudās kā sīciņi kukainīši – šurpu turpu, šurpu turpu. Turklāt Bruno ir rūķis ar gaumi – viņa iecienītākais apģērbs ir tumši violeta samta žakete, zem kuras rēgojas koši dzeltens krekls un zaļš tauriņš, kājās melnas bikses un violetas šņorkurpes, kas teicami saskaņotas ar žaketes krāsu, rokā melns portfelītis, savukārt portfelītī... Pag, par to gan mazdrusciņ vēlāk. Arī tumšie, sprogainie mati vienmēr glīti ieveidoti – jaunībā tos varēja savaldīt vienīgi cukurūdens, taču tagad, kad matu kopšanas līdzekļiem pilni veikalu plaukti, Bruno vislabprātāk izvēlas matu vasku. Studiju gados (arī rūķiem ir universitātes!) slēpojis, vēlāk daudz braucis ar velosipēdu, tāpēc vēl joprojām - 865 gadu vecumā (kas pielīdzināmi aptuveni 40 cilvēka dzīves gadiem) ir teicamā sportiskā formā un šķietami neatšķiras no parasta pusmūža vīrieša vispār. Brīnumi atklātos, ja jūs nolemtu Bruno izsekot, un te, lūk, sākas mana stāsta neticamā un fantastiskā daļa. Bruno dzīvo lazdā. Jā, jā – tai krūmā, kura zaros atrodami rieksti. Vēl precīzāk – zem tās. Savu mājokli viltīgais rūķis iekārtojis pilsētas nomalē, turklāt no ārpuses nekas neliecina, ka tieši šis krūms ar kaut ko atšķirtos. Vien zinātāji prot pie saknēm sataustīt īpašu kvadrātveida izcilnīti, kuru piespiežot, atveras neliela eja, kas ved dziļāk pazemē – tieši tik liela, lai tajā veikli iesprauktos un nenosmērētos vidusmēra cilvēks vai augumā padevies rūķis. Tā arī mēs iepazināmies – lasot riekstus, nejauši paklupu un ar ceļgalu uzkritu šim izcilnītim – durvju pogai – un ieripoju rūķa Bruno rūpīgi veidotajā un slēptajā ejā.
Atjēgusies no kritiena un mazliet apradusi ar apkārt valdošo pustumsu, sāku saskatīt sev virs galvas krāsainus punktiņus. Paberzēju acis – oho, noslēpumainās ejas griestus rotāja garumgara daudzkrāsainu lampiņu virtene. Tā kā atpakaļceļu neredzēju, nolēmu tai sekot. Ceļš nebija vienmērīgs – te pagrieziens pa labi, te pa kreisi, taču man bija skaidrs – lampiņu virtene virza mani arvien dziļāk un dziļāk pazemē. „Hmm,” nodomāju, „cerams, mani tur negaida milzīgs pūķis un es šādi nenokļūšu tieši viņa lielajā rīklē.” Pasmējos par šādu iedomu un, paskat – nemanot biju nonākusi pie krāšņām durvīm, kuras rotāja liels, kokā iededzināts „B” burts. „Hmm,” es atkal nodomāju – „baznīca tā nevarētu būt, banka arī diezin vai. Varbūt bibliotēka?” Vieglītēm pieklauvēju. Klusums. Tā kā vienmēr esmu bijusi ziņkārīga, nolēmu nedaudz pavērt durvis un palūkoties, kas tad īsti slēpjas aiz tām, un... biju patiesi pārsteigta. Kā arī apžilbusi, jo manā acu priekšā aizvijās garumgarš un gaišumgaišs gaitenis patīkami dzeltenos toņos, savukārt uz grīdas – smaragdzaļš paklājs, kas vizuāli atgādināja mauriņu, taču, pieskaroties ar pēdām, sapratu, ka tas darināts no smalkiem lupatu gabaliņiem. Jutos apburta un steidzos uzzināt, kādi brīnumi vēl mani sagaida.
Drīz vien sadzirdēju klusu dungošanu: „Dum dudi dum, tai tai rīrum tum,” un te jau viņš bija – zeltaini violetā hallē pie milzīga darbagalda sēdēja kāds vīrs un no liela groza četrās mazākās kastītēs kārtoja noteiktu skaitu riekstu. Saņēmos un draudzīgi sveicināju: „Labdien! Vai jūs nepateiktu, kā man izkļūt no šejienes?” „Tu no šejienes neizkļūsi,” mani uzmanīgi nopētījis, atbildēja svešinieks, „pirms... nebūsim padzēruši tēju un iepazinušies,” un vēlīgi pasmaidīja. Tu noteikti vari iedomāties, kā es tajā brīdī uzelpoju, jo paši pirmie namatēva vārdi mani pamatīgi pārbiedēja! Protams, piekritu uzaicinājumam, un jau pēc brītiņa abi sēdējām mājīgā virtuvītē un no dzelteni violetām krūzītēm malkojām tēju. Starp citu, viss, kas atradās šajā mājā, bija vai nu dzeltens, vai zaļš, vai violets. Nodomāju, ka tik košā mājoklī līdz šim nebiju bijusi.
„Kā tev šķiet, kas es esmu?” svešinieks vaicāja. „Droši vien kāds, kuram apnikusi pilsētas kņada,” atbildēju. „Gan jā, gan nē,” viņš turpināja, „vispār jau es tikai tagad sāku ar šo pilsētu un jums visiem iepazīties.” „Mums?” neizpratnē pārjautāju. „Jā, jums – cilvēkiem!” Mans jautājums izspruka pats no sevis: „Un kas tad jūs esat?” „Es esmu Bruno. Rūķis Bruno,” svešinieks noteica un atkal pasmaidīja. Sāku smieties: „Jūs droši vien jokojat! Rūķi taču ir mazi večuki ar garām bārdām, kas palīdz Salatētim tikt galā ar Ziemassvētku dāvanām un dara tamlīdzīgas lietas!” Namatēvs pasmaidīja vēlreiz (rūķi vispār ļoti daudz smaida!): „Hehe, mans vecvectēvs tāds patiešām bija, bet laiki taču mainās – cilvēki kļūst citādāki un rūķi tāpat. Turklāt mums šausmīgi apnicis nepārtraukti slēpties no jums, tāpēc nu mēs cenšamies pielāgoties jūsu izskatam un dzīvesveidam, vienīgi tā dzīvošana virs zemes man nav īsti saprotama.” Mēs pļāpājām ilgi, un neparastais rūķis man pastāstīja ļoti daudz interesanta un nezināma. Īsi – Bruno zem lazdu krūma dzīvo jau vairāk kā 400 gadus (izrēķini pats, cik tas varētu būt, cilvēku dzīves gados pārrēķinot), bet tikai pēdējos 5 mēnešus ik pa laikam parādās virszemē un nodarbojas ar ko neparastu, taču bezgala jauku. Atceries, sava stāsta sākumā minēju Bruno portfelīti? Uzmini, ko viņš tajā nes? Teiksi – dokumentus? Nē! Varbūt grāmatas? Arī nē! Konfektes? Tuvu tam! Reizi nedēļā rūķis dodas pie tuvējiem biškopjiem un savā melnajā portfelītī nes mājās medu. Veselas četras litra burciņas vienā reizē, turklāt ne jau paša vajadzībām kā lācītis Pūks. Bruno mājās atrodas maza laboratorija, kurā viņš kopā ar savām palīdzēm – trim apmācītām vāverēm – vāc, loba un apstrādā riekstus, un rūpīgi pilda tos medus burkās. Kas notiek pēc tam? Tev atkal ir iespēja paminēt. Sūta radiniekiem? Nē! Pārdod? Arī nē! Kādam uzdāvina? Gandrīz uzminēji! Bruno ļoti mīl bērnus (paša bērni jau izauguši, bet mazbērnu vēl nav), tāpēc katru pirmdienas rītu pirms saullēkta klusītēm izskraida visus pilsētas bērnudārzus (tie kopumā ir četri) un katram uz lieveņa noliek pa medū peldošu riekstu burkai. Neviens viņu vēl nav redzējis (vismaz Bruno tā domā), un arī pats rūķis sevi nenodod – vien apsien zem katra vāciņa pa dzeltenzaļai bantei (nemainīgi!). Un, lūk, kādu piedzīvojumiem pilnu atgadījumu Bruno man pastāstīja.
Reiz tomēr bijis kāds, kas nejauši pamanījis Bruno labos darbus, un tie viņu ļoti sadusmojuši. Kādas piecstāvu mājas pagrabā savu dzīvokli ierīkojis skaudīgais un ar visu neapmierinātais Oto – arī rūķis, kas lielākoties tērpies pelēkā džemperī ar augsto apkakli, brūnās biksēs un melnos gumijas zābakos, jo tie, viņaprāt, esot ērtākie un praktiskākie no apaviem. Bārda bijusi gara, nekopta (kas ir neierasti, jo rūķi ļoti rūpējas par savu bārdu un izskatu kopumā), arī pats bieži vien odis pēc zivīm un pelējuma (dzīvojot pagrabā, neiespējami smaržot pēc maijpuķītēm!). Lai gan skaudība un neapmierinātība ir visai nejaukas cilvēku un rūķu īpašības, ir arī vēl negantākas, piemēram, Oto naids pret pilsētas bērniem un visiem bērniem kopumā. Reiz rūķis aizmirsis aizslēgt sava pagrabstāva dzīvokļa durvis, un kaimiņzēni tajā sadzinuši un iespundējuši visus pagalma kaķus, savukārt kaķi... kā jau kaķi – ņēmuši un sačurājuši Oto paklājus, kurpes, dīvānu un citas svarīgas lietas. Iedomājies, cik grūti šo smaku izmazgāt un izvēdināt!
Kādā agrā rītā, dodoties mājās no nakts copes garām bēnudārzam (arī rūķi ir prasmīgi makšķernieki!) un pie sevis purpinot, cik gan visi bērni ir šausmīgi neģēļi, Oto ieraudzījis Bruno, kas no sava portfelīša izvilcis burciņu, atstājis to uz bērnudārza sliekšņa un teciņiem aizsteidzies projām. Oto veikli noslēpis makšķeri krūmos un nolēmis sekot savādajam labdarim. To, ka arī Bruno ir rūķis, Oto sapratis uzreiz, jo rūķi rūķus ļoti labi saož – viņiem piemītot īpatnējs aromāts, kas mazliet līdzinoties vaniļai (savukārt vaniļu ļoti bieži pievieno šokolādes sieriņiem – tu noteikti zini to smaržu). Pats Bruno tobrīd dungojis savu ierasto dziesmiņu un nemaz nav pamanījis, ka kāds sekojis visām viņa ikpirmdienas gaitām un pat iekļuvis prasmīgi slēptā dzīvoklīša iekšienē. Kā jau īsts rūķis (un visi rūķi ir ļoti drosmīgi!) Oto neesot izbijies no mistiskās ejas pazemē un tumšā gaiteņa (kuru, kā atceries, izgaismo vienīgi krāsainu lampiņu virtene), bet drosmīgi sekojis Bruno līdz pat viņa lielajam darbagaldam, pie kura nemainīgi notikusi visa riekstu apstrādāšana un pildīšana burciņās. Gandrīz stundu vērojis Bruno un viņa palīdžu (triju vāveru – atceries?) darbošanos, Oto kļuvis ar katru mirkli dusmīgāks – gan uz bērniem, kuri pie šī dārgā našķa tiekot par baltu velti, gan uz pašu Bruno, kurš šos rakarus, kaķu spundētājus, vēl cienājot ar gardumiem. Oto nemanāmi pametis Bruno mājokli, pie sevis lādēdamies un solīdams visiem atriebties.
Un tad kādā lietainā rītā (un šādi rīti ir ļoti pateicīgi riebeklību plānošanai!) Oto galvā dzimis velnišķīgs plāns: nebūs riekstu – nebūs našķu, nebūs našķu – nebūs, ko atstāt uz sliekšņa knēveļiem! Sagaidījis vakaru, apbruņojies ar virvi un milzīgu grozu un ģērbies tumšzaļā lietusmētelī ar kapuci, Oto devies uz Bruno lazdu krūmu. Pārliecinājies, ka neviena nav tuvumā (vāveres agri iet gulēt un naktī riekstus nelasa), rūķis veikli uzmetis lazdas zaros virvi, uzrāpies pa to pats un, aši, aši paslēpdamies lapotnē (rūķi spēj kustēties ļoti ātri!), sācis vākt riekstus līdzpaņemtajā grozā. Riekstu bijis ļoti daudz, tāpēc Oto nācies darboties visu nakti, taču mirkli pirms saullēkta visi rieksti bijuši salasīti. Rūķis veikli nolaidis pa virvi grozu, tikpat veikli nošļūcis pats un (viņaprāt), neatstājot nekādus pierādījumus, steigšus devies mājup.
Pēc neilga brīža lazdas pakājē parādījies Bruno ar ierasto portfelīti rokā (jo bijis pirmdienas rīts, bet pirmdienās, kā atceries, rūķis nes bērniem riekstus medū), priecīgi izstaipījies, palūkojies augšup un... nobālējis. Visi zari bijuši pilnīgi tukši! Neviena paša riekstiņa! Ne vismazākā! Bruno sirds sen nebija tā situsies, un viņš, dusmās un aizvainojumā trīcot, skaļi iesvilpies. Acumirklī no pazemes ejas izsteigušās viņa palīdzes vāveres, uzlekušas saimniekam uz pleciem un, uzklausījušas, kas rūķim sakāms, sākušas satraukti bubināt savā valodiņā. Piepeši viena no viņām zibensātrumā nolēkusi uz taciņas un paķērusi kaut ko ķepiņā. Rieksts! Gabaliņu tālāk vēl viens! Un tālāk vēl! Neuzmanīgais zaglis (līdzīgi kā pasakā par Ansīti un Grietiņu – atceries?) atstājis aiz sevis pēdas! Kā? Izrādās, ka Oto, laižot grozu pa virvi lejup, tam sānā izsitis nelielu robu – tādu, pa kuru bez grūtībām var izripot rieksts. Zaglīgais rūķis tā steidzies mājup, ka nav atskatījies un pamanījis izbirušos riekstus. „Tā!” noteicis Bruno. „Vispirms tomēr jāpaveic mans ierastais pirmdienas darbiņš. Līdz šim ne reizi neesmu pievīlis bērnus un arī šodien to nedarīšu – viņi noteikti gaida manu cienastu.” Un rūķis vēl veiklāk kā parasti aptekalējis visus pilsētas bērnudārzus, atstājot uz to sliekšņiem rūpīgi pildītās un ar dzeltenzaļu banti rotātās medū peldošo riekstu burkas. Uzreiz pēc tam, uzlicis brilles, lai labāk saredzētu savas palīdzes vāveres, kas veikli lasījušas izbirušos riekstus, Bruno satraukts, tomēr apņēmības pilns devies zaglim pa pēdām. Ceļš līdz Oto miteklim bijis samērā ilgs, izbirušo riekstu daudz, tāpēc licies savādi – kā zaglis nav pamanījis, ka grozs, nonākot līdz mājām, kļuvis ievērojami tukšāks?! Taču visiem rūķiem ir gan slikta redze, gan atmiņa. Nonācis pie pagraba durvīm, kas ved uz Oto dzīvoklīti, Bruno uzreiz saodis vaniļas smaržu (oža gan rūķiem ir lieliska!) un juties pārsteigts un nodots vienlaicīgi: „Kā?! Mani apzadzis rūķis? Apzagt citu rūķi taču ir viens no šaušalīgākajiem rūķu pasaules noziegumiem!” un Bruno apņēmīgi nospiedis durvju rokturi. Ciet! Kā tev šķiet, ko aizvainotais rūķis darīja tālāk? Uzlauza durvis? Sauca palīgā draugus? Vai varbūt vienkārši nobijās no tā, kas aiz slēgtajām durvīm varētu viņu sagaidīt? Nē, Bruno esot rīkojies vispareizāk – viņš piezvanījis rūķu policijai. Lai gan rūķim ir laba sirds, šādu pāridarījumu viņš tomēr piedot nav spējis.
Policija bijusi klāt pēc desmit minūtēm un, uzklausījuši Bruno stāstu, policisti uzreiz uzlauzuši pagrabiņa durvis, kur ieraudzījuši... uz dīvāna guļošo un stenošo Oto, kas, cenšoties noslēpt pierādījumus, saēdies tik daudz riekstu, ka viņa vēders bijis uzpūties kā milzīgs globuss. Gan policisti, gan Bruno sākuši nevaldāmi smieties un vienbalsīgi noteikuši: „Liekas, ka viņš savu sodu jau ir saņēmis,” uz ko Oto spējis atbildēt vien mokošu „Vaaaaaaaaiiiii!” Savukārt Bruno nenocieties nepajautājis: „Dumjais rūķi, kāpēc tev vispār vajadzēja mani apzagt?” Oto, ar pūlēm uztrausies sēdus, sviedrus slaucīdams, norūcis: „Pats vien esi vainīgs, ka tos riebīgos knēveļus cienāji ar tādiem gardumiem! Vai zini, ko viņi man reiz nodarīja? Sadzina manā dzīvoklī tos briesmoņus kaķus, bet tie saķēzīja man visus paklājus, apavus un mēbeles! Bērni nav pelnījuši nekādas dāvanas!” Apkārtni atkal pāršalkuši rūķu sulīgie smiekli, un Bruno, nu jau smaidīdams savu ierasto smaidu, ierunājies: „Bērni ir bērni. Pirmkārt, ar tevi pajokojās vien daži – nevajag uzreiz sodīt visus. Otrkārt, viņi vēl neprot atšķirt labus darbus no ne tik labajiem. Saproti taču!” Un policisti aizveduši Oto uz policijas iecirkni, lai piemeklētu viņam piemērotu sodu, bet nesatraucies – rūķu pasaulē sodi nav bargi. Turklāt, ja dzirdi kādu sakām, ka rūķi esot ļoti stūrgalvīgi, netici viņam – patiesībā rūķi vienmēr mācās no savām kļūdām. Arī Oto – viņš esot mainījies un tagad darot cilvēkiem vienīgi labu – rūķa pagrabstāva dzīvoklītī nu iekārtota apavu remonta darbnīca (izplatīta rūķu nodarbošanās, starp citu!), kurā pats Oto labojot pilsētnieku noplīsušās kurpes, turklāt vēl ļoti labi nopelnot. Bērniem gan viņš joprojām neesot tā īsti piedevis, bet, domājams, drīz arī gadījums ar kaķiem aizmirsīsies. Starp citu, ja redzi daudzdzīvokļu mājas pagrabā iekārtotu kurpnieka darbnīcu, aizdomājies – varbūt tieši tajā strādā kāds rūķis? Savukārt Bruno joprojām turpina gatavot un paslepus likt uz bērnudārzu sliekšņiem riekstus medū, vien tagad viņam tik mīļais lazdu krūms aprīkots ar augstākās klases signalizāciju.
Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka esmu pamatīgi aizsēdējusies. Lai kā rūķis Bruno nelūdza mani palikt un pakavēt viņam laiku vēl dažas minūtītes, nācās atteikt, taču uz namatēva aicinājumu „Atnāc vēl!” gan atbildēju ar pārliecinošu „Protams!”. Un es noteikti atnākšu – rūķim Bruno taču vēl ir tik daudz stāstāmā! Sirsnīgi atvadījusies, izspraucos no pazemes ejas un, noplūkusi par atmiņu pārīti riekstu, aizsteidzos pa krēslaino taciņu mājās. Vai zini – tev nemaz nav jābūt rūķim, lai darītu citu ikdienu mazliet brīnumaināku. Tu taču vari katru pirmdienu slepus ielikt mammas mīļākajā vāzē puķes. Vai ieslidināt tēta kabatā pa jaunam zīmulim. Vai paslēpt brāļa jakas kabatā mazu šokolādes tāfelīti. Vai arī katru nedēļu uzzīmēt un izgriezt māsai pa jaunai papīra lellei, un nolikt to uz viņas naktsskapīša. Galvenais atceries – brīnumi nav jāmeklē, mēs lieliski protam tos radīt paši. Bet par citiem rūķa Bruno piedzīvojumiem pastāstīšu nākamreiz. Gaidi!
Kad biju tavā vecumā, es visus bārdainos vīriešus uzskatīju par rūķiem. Vispār nebiju tālu no patiesības – man diemžēl nav pieejas rūķu reģistram, bet varu derēt, ka vismaz 10 % no visiem bārdaiņiem tādi patiešām ir. Turklāt bārdai nemaz nav jābūt līdz nabai vai vēl garākai – tāds likums nepastāv, vienkārši rūķi ir iedomājušies, ka pēc iespējas garāka bārda dara viņus ievērojamākus. Un vai zināji, ka ne visi rūķi ir maziņi? Arī garuma/ platuma likuma nav. Ir divmetrīgi rūķi un plaukstas lieluma rūķi, ir tieviņi, tieviņi un apaļi, apaļi – daba mūs visus izveidojusi atšķirīgus, lai mēs redzētu un novērtētu, cik katrs no mums ir īpašs. Gluži tāpat notiek arī rūķu pasaulē. Vienīgi robeža (mūsu pasaule/ rūķu pasaule) ar laiku ir noārdījusies – viņi vairs nebaidās dzīvot starp mums. Kā es to zinu? Es ar vienu no viņiem iepazinos.
Rūķa Bruno bārdas garums nepārsniedz 10 centimetrus, turklāt tā ir melna – kaut kas starp ogļu melnu un piķa melnu (ja nu tu gribi zināt tik precīzas detaļas). Arī acis tumšas, tumšas un skatiens laipns un visredzošs vienlaicīgi. Reizēm pat šķiet, ka viņa acu zīlītes šaudās kā sīciņi kukainīši – šurpu turpu, šurpu turpu. Turklāt Bruno ir rūķis ar gaumi – viņa iecienītākais apģērbs ir tumši violeta samta žakete, zem kuras rēgojas koši dzeltens krekls un zaļš tauriņš, kājās melnas bikses un violetas šņorkurpes, kas teicami saskaņotas ar žaketes krāsu, rokā melns portfelītis, savukārt portfelītī... Pag, par to gan mazdrusciņ vēlāk. Arī tumšie, sprogainie mati vienmēr glīti ieveidoti – jaunībā tos varēja savaldīt vienīgi cukurūdens, taču tagad, kad matu kopšanas līdzekļiem pilni veikalu plaukti, Bruno vislabprātāk izvēlas matu vasku. Studiju gados (arī rūķiem ir universitātes!) slēpojis, vēlāk daudz braucis ar velosipēdu, tāpēc vēl joprojām - 865 gadu vecumā (kas pielīdzināmi aptuveni 40 cilvēka dzīves gadiem) ir teicamā sportiskā formā un šķietami neatšķiras no parasta pusmūža vīrieša vispār. Brīnumi atklātos, ja jūs nolemtu Bruno izsekot, un te, lūk, sākas mana stāsta neticamā un fantastiskā daļa. Bruno dzīvo lazdā. Jā, jā – tai krūmā, kura zaros atrodami rieksti. Vēl precīzāk – zem tās. Savu mājokli viltīgais rūķis iekārtojis pilsētas nomalē, turklāt no ārpuses nekas neliecina, ka tieši šis krūms ar kaut ko atšķirtos. Vien zinātāji prot pie saknēm sataustīt īpašu kvadrātveida izcilnīti, kuru piespiežot, atveras neliela eja, kas ved dziļāk pazemē – tieši tik liela, lai tajā veikli iesprauktos un nenosmērētos vidusmēra cilvēks vai augumā padevies rūķis. Tā arī mēs iepazināmies – lasot riekstus, nejauši paklupu un ar ceļgalu uzkritu šim izcilnītim – durvju pogai – un ieripoju rūķa Bruno rūpīgi veidotajā un slēptajā ejā.
Atjēgusies no kritiena un mazliet apradusi ar apkārt valdošo pustumsu, sāku saskatīt sev virs galvas krāsainus punktiņus. Paberzēju acis – oho, noslēpumainās ejas griestus rotāja garumgara daudzkrāsainu lampiņu virtene. Tā kā atpakaļceļu neredzēju, nolēmu tai sekot. Ceļš nebija vienmērīgs – te pagrieziens pa labi, te pa kreisi, taču man bija skaidrs – lampiņu virtene virza mani arvien dziļāk un dziļāk pazemē. „Hmm,” nodomāju, „cerams, mani tur negaida milzīgs pūķis un es šādi nenokļūšu tieši viņa lielajā rīklē.” Pasmējos par šādu iedomu un, paskat – nemanot biju nonākusi pie krāšņām durvīm, kuras rotāja liels, kokā iededzināts „B” burts. „Hmm,” es atkal nodomāju – „baznīca tā nevarētu būt, banka arī diezin vai. Varbūt bibliotēka?” Vieglītēm pieklauvēju. Klusums. Tā kā vienmēr esmu bijusi ziņkārīga, nolēmu nedaudz pavērt durvis un palūkoties, kas tad īsti slēpjas aiz tām, un... biju patiesi pārsteigta. Kā arī apžilbusi, jo manā acu priekšā aizvijās garumgarš un gaišumgaišs gaitenis patīkami dzeltenos toņos, savukārt uz grīdas – smaragdzaļš paklājs, kas vizuāli atgādināja mauriņu, taču, pieskaroties ar pēdām, sapratu, ka tas darināts no smalkiem lupatu gabaliņiem. Jutos apburta un steidzos uzzināt, kādi brīnumi vēl mani sagaida.
Drīz vien sadzirdēju klusu dungošanu: „Dum dudi dum, tai tai rīrum tum,” un te jau viņš bija – zeltaini violetā hallē pie milzīga darbagalda sēdēja kāds vīrs un no liela groza četrās mazākās kastītēs kārtoja noteiktu skaitu riekstu. Saņēmos un draudzīgi sveicināju: „Labdien! Vai jūs nepateiktu, kā man izkļūt no šejienes?” „Tu no šejienes neizkļūsi,” mani uzmanīgi nopētījis, atbildēja svešinieks, „pirms... nebūsim padzēruši tēju un iepazinušies,” un vēlīgi pasmaidīja. Tu noteikti vari iedomāties, kā es tajā brīdī uzelpoju, jo paši pirmie namatēva vārdi mani pamatīgi pārbiedēja! Protams, piekritu uzaicinājumam, un jau pēc brītiņa abi sēdējām mājīgā virtuvītē un no dzelteni violetām krūzītēm malkojām tēju. Starp citu, viss, kas atradās šajā mājā, bija vai nu dzeltens, vai zaļš, vai violets. Nodomāju, ka tik košā mājoklī līdz šim nebiju bijusi.
„Kā tev šķiet, kas es esmu?” svešinieks vaicāja. „Droši vien kāds, kuram apnikusi pilsētas kņada,” atbildēju. „Gan jā, gan nē,” viņš turpināja, „vispār jau es tikai tagad sāku ar šo pilsētu un jums visiem iepazīties.” „Mums?” neizpratnē pārjautāju. „Jā, jums – cilvēkiem!” Mans jautājums izspruka pats no sevis: „Un kas tad jūs esat?” „Es esmu Bruno. Rūķis Bruno,” svešinieks noteica un atkal pasmaidīja. Sāku smieties: „Jūs droši vien jokojat! Rūķi taču ir mazi večuki ar garām bārdām, kas palīdz Salatētim tikt galā ar Ziemassvētku dāvanām un dara tamlīdzīgas lietas!” Namatēvs pasmaidīja vēlreiz (rūķi vispār ļoti daudz smaida!): „Hehe, mans vecvectēvs tāds patiešām bija, bet laiki taču mainās – cilvēki kļūst citādāki un rūķi tāpat. Turklāt mums šausmīgi apnicis nepārtraukti slēpties no jums, tāpēc nu mēs cenšamies pielāgoties jūsu izskatam un dzīvesveidam, vienīgi tā dzīvošana virs zemes man nav īsti saprotama.” Mēs pļāpājām ilgi, un neparastais rūķis man pastāstīja ļoti daudz interesanta un nezināma. Īsi – Bruno zem lazdu krūma dzīvo jau vairāk kā 400 gadus (izrēķini pats, cik tas varētu būt, cilvēku dzīves gados pārrēķinot), bet tikai pēdējos 5 mēnešus ik pa laikam parādās virszemē un nodarbojas ar ko neparastu, taču bezgala jauku. Atceries, sava stāsta sākumā minēju Bruno portfelīti? Uzmini, ko viņš tajā nes? Teiksi – dokumentus? Nē! Varbūt grāmatas? Arī nē! Konfektes? Tuvu tam! Reizi nedēļā rūķis dodas pie tuvējiem biškopjiem un savā melnajā portfelītī nes mājās medu. Veselas četras litra burciņas vienā reizē, turklāt ne jau paša vajadzībām kā lācītis Pūks. Bruno mājās atrodas maza laboratorija, kurā viņš kopā ar savām palīdzēm – trim apmācītām vāverēm – vāc, loba un apstrādā riekstus, un rūpīgi pilda tos medus burkās. Kas notiek pēc tam? Tev atkal ir iespēja paminēt. Sūta radiniekiem? Nē! Pārdod? Arī nē! Kādam uzdāvina? Gandrīz uzminēji! Bruno ļoti mīl bērnus (paša bērni jau izauguši, bet mazbērnu vēl nav), tāpēc katru pirmdienas rītu pirms saullēkta klusītēm izskraida visus pilsētas bērnudārzus (tie kopumā ir četri) un katram uz lieveņa noliek pa medū peldošu riekstu burkai. Neviens viņu vēl nav redzējis (vismaz Bruno tā domā), un arī pats rūķis sevi nenodod – vien apsien zem katra vāciņa pa dzeltenzaļai bantei (nemainīgi!). Un, lūk, kādu piedzīvojumiem pilnu atgadījumu Bruno man pastāstīja.
Reiz tomēr bijis kāds, kas nejauši pamanījis Bruno labos darbus, un tie viņu ļoti sadusmojuši. Kādas piecstāvu mājas pagrabā savu dzīvokli ierīkojis skaudīgais un ar visu neapmierinātais Oto – arī rūķis, kas lielākoties tērpies pelēkā džemperī ar augsto apkakli, brūnās biksēs un melnos gumijas zābakos, jo tie, viņaprāt, esot ērtākie un praktiskākie no apaviem. Bārda bijusi gara, nekopta (kas ir neierasti, jo rūķi ļoti rūpējas par savu bārdu un izskatu kopumā), arī pats bieži vien odis pēc zivīm un pelējuma (dzīvojot pagrabā, neiespējami smaržot pēc maijpuķītēm!). Lai gan skaudība un neapmierinātība ir visai nejaukas cilvēku un rūķu īpašības, ir arī vēl negantākas, piemēram, Oto naids pret pilsētas bērniem un visiem bērniem kopumā. Reiz rūķis aizmirsis aizslēgt sava pagrabstāva dzīvokļa durvis, un kaimiņzēni tajā sadzinuši un iespundējuši visus pagalma kaķus, savukārt kaķi... kā jau kaķi – ņēmuši un sačurājuši Oto paklājus, kurpes, dīvānu un citas svarīgas lietas. Iedomājies, cik grūti šo smaku izmazgāt un izvēdināt!
Kādā agrā rītā, dodoties mājās no nakts copes garām bēnudārzam (arī rūķi ir prasmīgi makšķernieki!) un pie sevis purpinot, cik gan visi bērni ir šausmīgi neģēļi, Oto ieraudzījis Bruno, kas no sava portfelīša izvilcis burciņu, atstājis to uz bērnudārza sliekšņa un teciņiem aizsteidzies projām. Oto veikli noslēpis makšķeri krūmos un nolēmis sekot savādajam labdarim. To, ka arī Bruno ir rūķis, Oto sapratis uzreiz, jo rūķi rūķus ļoti labi saož – viņiem piemītot īpatnējs aromāts, kas mazliet līdzinoties vaniļai (savukārt vaniļu ļoti bieži pievieno šokolādes sieriņiem – tu noteikti zini to smaržu). Pats Bruno tobrīd dungojis savu ierasto dziesmiņu un nemaz nav pamanījis, ka kāds sekojis visām viņa ikpirmdienas gaitām un pat iekļuvis prasmīgi slēptā dzīvoklīša iekšienē. Kā jau īsts rūķis (un visi rūķi ir ļoti drosmīgi!) Oto neesot izbijies no mistiskās ejas pazemē un tumšā gaiteņa (kuru, kā atceries, izgaismo vienīgi krāsainu lampiņu virtene), bet drosmīgi sekojis Bruno līdz pat viņa lielajam darbagaldam, pie kura nemainīgi notikusi visa riekstu apstrādāšana un pildīšana burciņās. Gandrīz stundu vērojis Bruno un viņa palīdžu (triju vāveru – atceries?) darbošanos, Oto kļuvis ar katru mirkli dusmīgāks – gan uz bērniem, kuri pie šī dārgā našķa tiekot par baltu velti, gan uz pašu Bruno, kurš šos rakarus, kaķu spundētājus, vēl cienājot ar gardumiem. Oto nemanāmi pametis Bruno mājokli, pie sevis lādēdamies un solīdams visiem atriebties.
Un tad kādā lietainā rītā (un šādi rīti ir ļoti pateicīgi riebeklību plānošanai!) Oto galvā dzimis velnišķīgs plāns: nebūs riekstu – nebūs našķu, nebūs našķu – nebūs, ko atstāt uz sliekšņa knēveļiem! Sagaidījis vakaru, apbruņojies ar virvi un milzīgu grozu un ģērbies tumšzaļā lietusmētelī ar kapuci, Oto devies uz Bruno lazdu krūmu. Pārliecinājies, ka neviena nav tuvumā (vāveres agri iet gulēt un naktī riekstus nelasa), rūķis veikli uzmetis lazdas zaros virvi, uzrāpies pa to pats un, aši, aši paslēpdamies lapotnē (rūķi spēj kustēties ļoti ātri!), sācis vākt riekstus līdzpaņemtajā grozā. Riekstu bijis ļoti daudz, tāpēc Oto nācies darboties visu nakti, taču mirkli pirms saullēkta visi rieksti bijuši salasīti. Rūķis veikli nolaidis pa virvi grozu, tikpat veikli nošļūcis pats un (viņaprāt), neatstājot nekādus pierādījumus, steigšus devies mājup.
Pēc neilga brīža lazdas pakājē parādījies Bruno ar ierasto portfelīti rokā (jo bijis pirmdienas rīts, bet pirmdienās, kā atceries, rūķis nes bērniem riekstus medū), priecīgi izstaipījies, palūkojies augšup un... nobālējis. Visi zari bijuši pilnīgi tukši! Neviena paša riekstiņa! Ne vismazākā! Bruno sirds sen nebija tā situsies, un viņš, dusmās un aizvainojumā trīcot, skaļi iesvilpies. Acumirklī no pazemes ejas izsteigušās viņa palīdzes vāveres, uzlekušas saimniekam uz pleciem un, uzklausījušas, kas rūķim sakāms, sākušas satraukti bubināt savā valodiņā. Piepeši viena no viņām zibensātrumā nolēkusi uz taciņas un paķērusi kaut ko ķepiņā. Rieksts! Gabaliņu tālāk vēl viens! Un tālāk vēl! Neuzmanīgais zaglis (līdzīgi kā pasakā par Ansīti un Grietiņu – atceries?) atstājis aiz sevis pēdas! Kā? Izrādās, ka Oto, laižot grozu pa virvi lejup, tam sānā izsitis nelielu robu – tādu, pa kuru bez grūtībām var izripot rieksts. Zaglīgais rūķis tā steidzies mājup, ka nav atskatījies un pamanījis izbirušos riekstus. „Tā!” noteicis Bruno. „Vispirms tomēr jāpaveic mans ierastais pirmdienas darbiņš. Līdz šim ne reizi neesmu pievīlis bērnus un arī šodien to nedarīšu – viņi noteikti gaida manu cienastu.” Un rūķis vēl veiklāk kā parasti aptekalējis visus pilsētas bērnudārzus, atstājot uz to sliekšņiem rūpīgi pildītās un ar dzeltenzaļu banti rotātās medū peldošo riekstu burkas. Uzreiz pēc tam, uzlicis brilles, lai labāk saredzētu savas palīdzes vāveres, kas veikli lasījušas izbirušos riekstus, Bruno satraukts, tomēr apņēmības pilns devies zaglim pa pēdām. Ceļš līdz Oto miteklim bijis samērā ilgs, izbirušo riekstu daudz, tāpēc licies savādi – kā zaglis nav pamanījis, ka grozs, nonākot līdz mājām, kļuvis ievērojami tukšāks?! Taču visiem rūķiem ir gan slikta redze, gan atmiņa. Nonācis pie pagraba durvīm, kas ved uz Oto dzīvoklīti, Bruno uzreiz saodis vaniļas smaržu (oža gan rūķiem ir lieliska!) un juties pārsteigts un nodots vienlaicīgi: „Kā?! Mani apzadzis rūķis? Apzagt citu rūķi taču ir viens no šaušalīgākajiem rūķu pasaules noziegumiem!” un Bruno apņēmīgi nospiedis durvju rokturi. Ciet! Kā tev šķiet, ko aizvainotais rūķis darīja tālāk? Uzlauza durvis? Sauca palīgā draugus? Vai varbūt vienkārši nobijās no tā, kas aiz slēgtajām durvīm varētu viņu sagaidīt? Nē, Bruno esot rīkojies vispareizāk – viņš piezvanījis rūķu policijai. Lai gan rūķim ir laba sirds, šādu pāridarījumu viņš tomēr piedot nav spējis.
Policija bijusi klāt pēc desmit minūtēm un, uzklausījuši Bruno stāstu, policisti uzreiz uzlauzuši pagrabiņa durvis, kur ieraudzījuši... uz dīvāna guļošo un stenošo Oto, kas, cenšoties noslēpt pierādījumus, saēdies tik daudz riekstu, ka viņa vēders bijis uzpūties kā milzīgs globuss. Gan policisti, gan Bruno sākuši nevaldāmi smieties un vienbalsīgi noteikuši: „Liekas, ka viņš savu sodu jau ir saņēmis,” uz ko Oto spējis atbildēt vien mokošu „Vaaaaaaaaiiiii!” Savukārt Bruno nenocieties nepajautājis: „Dumjais rūķi, kāpēc tev vispār vajadzēja mani apzagt?” Oto, ar pūlēm uztrausies sēdus, sviedrus slaucīdams, norūcis: „Pats vien esi vainīgs, ka tos riebīgos knēveļus cienāji ar tādiem gardumiem! Vai zini, ko viņi man reiz nodarīja? Sadzina manā dzīvoklī tos briesmoņus kaķus, bet tie saķēzīja man visus paklājus, apavus un mēbeles! Bērni nav pelnījuši nekādas dāvanas!” Apkārtni atkal pāršalkuši rūķu sulīgie smiekli, un Bruno, nu jau smaidīdams savu ierasto smaidu, ierunājies: „Bērni ir bērni. Pirmkārt, ar tevi pajokojās vien daži – nevajag uzreiz sodīt visus. Otrkārt, viņi vēl neprot atšķirt labus darbus no ne tik labajiem. Saproti taču!” Un policisti aizveduši Oto uz policijas iecirkni, lai piemeklētu viņam piemērotu sodu, bet nesatraucies – rūķu pasaulē sodi nav bargi. Turklāt, ja dzirdi kādu sakām, ka rūķi esot ļoti stūrgalvīgi, netici viņam – patiesībā rūķi vienmēr mācās no savām kļūdām. Arī Oto – viņš esot mainījies un tagad darot cilvēkiem vienīgi labu – rūķa pagrabstāva dzīvoklītī nu iekārtota apavu remonta darbnīca (izplatīta rūķu nodarbošanās, starp citu!), kurā pats Oto labojot pilsētnieku noplīsušās kurpes, turklāt vēl ļoti labi nopelnot. Bērniem gan viņš joprojām neesot tā īsti piedevis, bet, domājams, drīz arī gadījums ar kaķiem aizmirsīsies. Starp citu, ja redzi daudzdzīvokļu mājas pagrabā iekārtotu kurpnieka darbnīcu, aizdomājies – varbūt tieši tajā strādā kāds rūķis? Savukārt Bruno joprojām turpina gatavot un paslepus likt uz bērnudārzu sliekšņiem riekstus medū, vien tagad viņam tik mīļais lazdu krūms aprīkots ar augstākās klases signalizāciju.
Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka esmu pamatīgi aizsēdējusies. Lai kā rūķis Bruno nelūdza mani palikt un pakavēt viņam laiku vēl dažas minūtītes, nācās atteikt, taču uz namatēva aicinājumu „Atnāc vēl!” gan atbildēju ar pārliecinošu „Protams!”. Un es noteikti atnākšu – rūķim Bruno taču vēl ir tik daudz stāstāmā! Sirsnīgi atvadījusies, izspraucos no pazemes ejas un, noplūkusi par atmiņu pārīti riekstu, aizsteidzos pa krēslaino taciņu mājās. Vai zini – tev nemaz nav jābūt rūķim, lai darītu citu ikdienu mazliet brīnumaināku. Tu taču vari katru pirmdienu slepus ielikt mammas mīļākajā vāzē puķes. Vai ieslidināt tēta kabatā pa jaunam zīmulim. Vai paslēpt brāļa jakas kabatā mazu šokolādes tāfelīti. Vai arī katru nedēļu uzzīmēt un izgriezt māsai pa jaunai papīra lellei, un nolikt to uz viņas naktsskapīša. Galvenais atceries – brīnumi nav jāmeklē, mēs lieliski protam tos radīt paši. Bet par citiem rūķa Bruno piedzīvojumiem pastāstīšu nākamreiz. Gaidi!
