LU konference
Nereti gadās aizvainoti aizdomāties par gudru cilvēku izteikumiem (to gan nevajadzētu jaukt ar stadiju vārdā „apbižošanās”). Piemēram, nesen mani nedaudz satrauca dzejnieces un žurnāla „Latvju Teksti” daiļrades tekstu redaktores Liānas Langas izteika Tviterī:
„Vai Jūs būtu ar mieru par 6000 zīmju recenziju uz rokas saņemt Ls 15?? Padomājiet, tad sarunu turpināsim.”
Šī bija, domājams, provokatīva, atbilde uz žurnālistes Sanitas Jembergas sauso „ja gribas soc.garantijas, ir jāmaksā soc.nodoklis”, un rodas naiva vēlme jautāt – kas būtu, ja Jembergas kundze atbildētu, ka būtu ar mieru (nav jau nekas teikts par šāda akta biežumu un recenzijas kvalitāti)? Bet svarīgākais, ka izteikumu izplatīja un akceptēja daži lieliski Ubi Sunt lasītāji – mani kolēģi filologi, pie kuriem bija gadījies pirms laika vērsties ar lūgumu šo pašu <15Ls vērto recenziju uzrakstīt. Nav šoreiz svarīgi, vai šie cilvēki savulaik piekrita (es cienu viņu prioritātes), drīzāk nedaudz satrauc tas faktors, par kuru līdz šim mūsu jauno, iesācēju un avantūristu autoru kolektīvajā apziņā valdīja relatīvs, nedaudz pašapmierināts miers, kopš un kamēr tiekam Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstīti. Proti, cik būtu jāmaksā par 6000 zīmju recenziju? Un otra jautājuma puse, kas rodas ne gluži no tukša gaisa, bet, ieskatoties gan vakardienas, gan šodienas medijos publicēto recenziju kvalitātē – cik laba būs recenzija par <15Ls un cik lasāma tā, kas savam autoram atnesīs >25Ls? Pievēršanās cipariem brīžiem atvieglo vērtību nostiprināšanu. Tomēr...
Ievērojiet, ka vairos Ubi Sunt recenziju autorus dēvēt par kritiķiem, kur nu vēl par profesionāļiem – arī labākajiem rakstītājiem lielākoties vēl kādu laiku būs jāpamācās, jādabū dzīvē un literatūrā pāris reizes pa dibenu (tas ir vienīgais, ar ko es varu viņiem draudēt), jāizārstē pāris slinkuma kārtas – tas viss gan kopā ar pašām redaktorēm. Bet kas ir profesionāls kritiķis un cik mums tādu ir?[1] Ja profesionālis ir tas, kas ar savu arodu pelna gluži materiālu iztiku, tad profesionāla literatūras kritika Latvijā pastāv vienīgi lielāka vai mazāka hobija veidā. Protams, hobijus var arī ar laiku izkopt līdz virtuozitātei, bet visbiežāk tieši miljonārs, kas brīvā laikā aizraujas ar laba vīna darināšanu, sāks viegli pelnīt naudu ar sava hobija augļiem. Protams, miljonāram hobijs paliks hobijs ne naudas, bet jaunatklāšanas prieka, aizrautības, godkāres un citu pozitīvi gūto emociju dēļ. Žēl, ka Latvijā nav „naudas miljonāru”, kas paralēli radītu labus tekstus (vismaz es nevienu nepazīstu), toties ir jau gatavi „tekstu miljonāri”, kuriem nav nekas pretī saņemt nelielu atlīdzību par godīgi izlasītu un apskatītu grāmatu un nopirkt, teiksim, pamperus saviem bērniem (tāda autore mums patiešām ir un tas, iespējams, ir viens no oriģinālākajiem un klusi lietderīgākajiem valsts piešķirtās naudas izlietojumiem).
Naudai ir nozīme – tūlītējai samaksai jo vairāk – Ubi Sunt to nekad nav noliedzis, un ikvienam no mūsu autoriem pēc eiro ieviešanas un sociālā nodokļa piemērošanas honorāriem varētu rasties sīknaudas sajūta. Protams, var ņemt vērā, ka sociālais nodoklis laikam gan vienādi nežēlīgā veidā apcirps visus iespējamos honorārus – gan lielus, gan mazākus, tomēr saprotu, ka Liānas Langas rūpes saistās ar „Latvju Tekstu” kā drukāta izdevuma specifiku – lai līdzšinējie autori nebūtu nepatīkami pārsteigti, prese būs spiesta ieviest lielākas cenas par saviem tekstiem. Šajā gadījumā Ubi Sunt kā jau bez maksas lasāms portāls, kas apzinās savu literāro tekstu „dempinga” lomu, atrodas nedaudz citā „literāro tekstu ekonomikas” nišā. Mēs varbūt gribētu zināt, vai un kā celtos portālā publicēto recenziju kvalitāte, ja līdzšinējās aktīvās darbības nemainībā būtu iespējams „pacelt” arī honorārus. Un, iespējams, man ir arī daļēja, netieša, cerams, nevienu neaizvainojoša atbilde uz šo jautājumu: tie, kas savu izglītības līmeni, akadēmisko statusu vai t.s. profesionalitāti vēl līdz galam varbūt neapzinās, cenšas rakstīt un ar laiku arī raksta recenzijas labāk par „gatavajiem produktiem”. Vietu naudai šajā atbildē ir grūti iekļaut tāpēc, ka atļaušos teikt – Ubi Sunt ir diezgan labi aprīkots un draudzīgs jauno recenzentu plosīšanās poligons.[2]
Te nu es nonāku līdz nedaudz ideālistiskam pasaules skatījumam, kāds piemīt manai kolēģei Elīnai Kokarevičai, bez kuras, protams, Ubi Sunt vispār nebūtu iespējams un kura nereti arī mani kārtīgi aplipina ar romantisko ideālismu. Nu jau pavadīti vismaz 10 mēnešu pieredzē „darbā ar jauniešiem”, kas grib rakstīt un būt par lielās un, dažuprāt, izmirušās Latvijas literatūras kritikas asinsrites daļiņu. Pašlaik pārdroši gatavojot literārās kritikas praktisko nodarbību kursu maģistrantūras studentiem, par kuru man neviens nemaksās (manai vieglprātībai nav attaisnojuma), atceros Daiņa Leinerta 2008. gadā gan satori.lv, gan „Karogā” publicēto pārspriedumu par jaunākās prozas kritikas teorētiskajiem pamatiem[3], brīnos ne tikai par nu jau no aprites zudušiem recenzentu vārdiem, kuru tekstus autors analizē, bet arī par to, ka „sliktās recenzijas” savulaik ir publicējis „Karogs”. Smalki apejot jautājumu, vai tik Leinerts nav netieši pareģojis lielā literatūras mēnešraksta nāvi tā tekstu kvalitātes dēļ, pieļauju, ka „Karogs” gan savus recenzentus naudiski ar <15Ls nebija apdalījis, salīdzinot ar, piemēram, to pašu iknedēļas „Kultūras Forumu” (bet par nelaiķiem...). Labāk gan ar svešas naudas skaitīšanu neaizrauties.
Pēc visiem prātojumiem man būtu jāpārfrāzē briesmīga, jau sen no Latvijas kultūras miesas izoperēta Paulu Koelju romāna „Alķīmiķis” atziņa par rokām, kurās sadodas visa pasaule, lai palīdzētu vienam – šoreiz literatūras kritikai. Tomēr tā vietā varu vien kārtējo reizi palielīties, ka par šo tekstu nodokļu maksātāji nemaksās ne santīma, turklāt tas pat nav tapis datorā, bet gan uz kāda veca referāta piedrukātas, citos apstākļos izmešanai nolemtas lapas reversa. Šī teksta tātad vispār nav.
