Zeme, asinis un mīlestība. Katja Ketu „Vecmāte”

Somu rakstniece Katja Ketu (1978) ir autore trīs romāniem un vienam stāstu krājumam, kā arī animācijas filmu režisore. Viņas aktuālākais romāns „Vecmāte” saņēmis Somijā prestižo Runeberga balvu, un tā tulkojumi izdoti vai drīzumā tiks izdoti vairāk nekā desmit pasaules valodās.

  Romāna darbība risinās Somijai smagā laikā. Ir 1944.gads un ziemeļu valsts tiek malta starp divu lielvaru politisko un militāro ambīciju dzirnakmeņiem. 1941. gadā pēc Ziemas kara ar Padomju Savienību, kura rezultātā Somija nācās šķirties no plašām teritorijām Karēlijas, Sallas un Petsamo apgabalos (tā arī ir romāna darbības vieta), Somija lūdza militāru palīdzību nacistiskajai Vācijai. Pēc neveiksmīgās Barbarosas operācijas, kuras mērķis bija iekarot Padomju Savienības Eiropas daļu, un padomju spēku veiktajiem gaisa uzlidojumiem vairākām Somijas pilsētām, Somija pieteica karu Padomju Savienībai. Pamazām somu spēkiem izdevās atkarot zaudētās teritorijas Karēlijā un, ieņemot aizsardzības pozīcijas līdz 1944. gadam, saglabāt relatīvu mieru, taču tā paša gada 9.jūnijā Padomju Savienība veica pēkšņu uzbrukumu, atgūstot gandrīz visas karā zaudētās teritorijas. Tika noslēgts miera līgums, kurā viens no punktiem paredzēja vācu spēku aiziešanu no Somijas, taču tas noveda tikai pie kārtējā – šoreiz Somijas un Vācijas – kara, kas tiek saukts par Lapzemes karu, jo viens no galvenajiem nacistiskās Vācijas interešu objektiem bija Petsamo apgabals Lapzemē. Karš turpinājās līdz 1945.gada aprīlim, kad no Somijas tika padzītas pēdējās vācu armijas daļas.

  Jā, „Vecmāte” ir viens no tiem romāniem, ko bez priekšdarbiem jeb – šajā gadījumā – nelielas Somijas 2.pasaules kara vēstures iepazīšanas ir varētu būt grūti saprast, jo visa romāna darbība ietverta laikposmā no Padomju Savienības pēkšņā iebrukuma 1944.gada jūnijā līdz 1945. gada februārim, kad vēl pilnā sparā rit Somijas un Vācijas karš. Šim nolūkam lieti noderēs grāmatas beigās tālredzīgi ievietotie sižetā būtiskākie kara gaitas atskaites punkti.

  Vēsturiskā situācija – karš – romānā ir kā uguns un ūdens, caur kuru izejot, atklājas cilvēka patiesā būtība, tiek pārbaudītas viņa vērtības un mests izaicinājums dzīvotgribai. Tikpat kaili un skarbi kā Somijas zeme, kur viss dzīvais, ieskaitot cilvēku, pakļauts auksto ziemeļu vēju rūdījumam, romānā tēloti arī kara laika apstākļi, kuros atkal un atkal apstiprinās cilvēciskās esības trauslums. Vienīgās jūtas, kas šajā nežēlīgajā laikā līdzīgi klinšu puķei spējušas laist saknes un izdzīvot cilvēku sirdīs, ir mīlestība un naids, visas parējās – uzticība, gods, cieņa, līdzcietība – liekušās vai lūzušas izdzīvošanas instinkta priekšā. No šiem diviem cilvēcisko sajūtu gammas poliem Katja Ketu savā romānā izvēlējusies tēlot spēcīgāko – sievietes mīlestību.

  Romāna centrālais tēls ir Vecmāte – apmēram 36 gadus veca somiete, kuras īsto vārdu romāna gaitā tā arī neuzzinām – viņa tiek uzrunāta dažādos vārdos: sava caururbjošā un mulsinošā skatiena dēļ nicinoši tiek lamāta par Zvēraci, tā paša iemesla dēļ viņas iemīļotais – Waffen SS virsnieks Johanness – sievieti sauc par Kvēlaci, savukārt nacistu karagūstekņu nometnē, kur Vecmāte strādā par medmāsu, ar slēptu izsmieklu viņa tiek „godināta” kā Fräulein Schwester (vācu val. – māsas jaunkundze). Varones īstā personvārda nenosaukšana kļūst zīmīga, jo grūti arī iedomāties, ka galvenā varone varētu tikt dēvēta kādā tipiskā sieviešu vārdā. Zvērace netiek tēlota kā persona, indivīds, viņa drīzāk asociējas ar pirmatnēju dabas spēku iemiesojumu, pašas skarbās, klinšainās Somijas zemes personificējumu cilvēka veidolā – burve, ragana un zintniece, kas, būdama vecmāte, vienlaikus ir arī dzīvības priesteriene. Salīdzinājumam prātā nāk amerikāņu psiholoģes Klarisas Pinkolas Estesas populārais mitoloģiskais apcerējums ar, manuprāt, precīzu Vecmātes tēlu raksturojošu nosaukumu: „Sievietes, kas skrien ar vilkiem”. Neatkarīga, gudra, stipra – īsts pirmatnējās sievietes, pavarda sargātājas un mūsdienās – arī daļēji feminisma ideāls. Romāns ir slavinājums sievietes un viņas mīlestības spēkam, kas par spīti visam – karam, nāvei, badam, izmisumam un bailēm – tomēr paliek neiedragāts.

  Katja Ketu neglaimo lasītāja estētiskajām jūtām un izmanto tiešu un nepieradinātu valodu (nekādu eifēmismu!), kas arī ir viens no galvenajiem grāmatas trumpjiem, jo prasmīgi ievelk lasītāju laikmeta, zemes un galvenās varones skaudrajā realitātē, kur nav vietas romantikai, vājumam vai skaistām apcerēm. „Vecmāte” pietuvojas gandrīz vai dzīvnieciskai, pirmatnējai un instinktīvai pasaules izjūtai – sievietes ir mātītes, vīrieši – tēviņi un viņi kopojas, nevis mīlējas, bet tas ir dabiski, brīvi un pieder pie lielā dzīvības cikla, jo arī „visās malās smaržo zemesmātes putekļainā, sīkstā dzemde” (36) un dzirdamas „jūras elsas, kas starp divām klintīm aprimst rāmā elpā” (114). Arī mīlestība tēlota tāda pati – instinktīva, racionāla prāta apsvērumu neiegrožota un tieši tāpēc - spēcīga kā stihija.

  Runājot par romāna valodu, īpašu uzslavu pelnījusi tulkotāja Maima Grīnberga, kuras valodas izjūta un bagātīgais vārdu krājums, domāju, neliek „Vecmātes” tulkojumam atkāpties no somiskā oriģināla. Līdzīgi kā Latvijas Literatūras gada balvas 2012 ieguvējs Guntars Godiņš ar atdzejoto „Kad gos smej”, Maima Grīnberga kopā ar Katju Ketu mūs iepazīstina ne tikai ar Lapzemes floru („No strautmales dzelteni margojošajām purainītēm un sviestenēm, pīpenēm, bluskārkliņiem, vellķepiņām, ērgļpapardēm, cūkaušiem, bezvārdēm un ķerbeļiem tu pini meičām vainagus un fotografēji” (39)); varam baudīt lielisku Petsamo somu izloksnes pārcēlumu latviešu valodā („- Pietari, teu šitas jāaizved tik tālu, cik vien spēj. Uz to pasaulei malu, kur šitais tukšpauc bij atstāš seumazītiņo sirsniņu” (153)), kā arī somu vienkāršrunas sinonīmiju („Es neesmu ne mīlaspuķe, ne ūkņas mirte, nevienam neesmu pipeļbirste, sīrupdirsa, šekumlaiža, neesmu ciču šmiukstē, vasarsvētku vaļumjosta, pažarnieku štāba leijerkaste, taļļas virinātāja, pišampeķis, ormaņmauka, pulka meita vai sēklas doze. Neesmu pežas dīža, grašu slampa, kara trofeja, cauri laidēja, stobra pucētāja, Lapzemes vārtu vērēja” (250)). Grāmatu vērts iepazīt kaut vai tāpēc, lai aptvertu latviešu valodas apbrīnojamo bagātību un izteiksmes potenciālu.

  Visbeidzot jāsaka, ka Katjas Ketu romānam ir lieliskas iespējas pārtapt ekranizācijā, jo kā jau animācijas filmu režisore, autore savā darbā uzsvaru liek tieši uz vizualitāti, spraigu sižeta attīstību, spēcīgām mirkļa fotofiksācijām. Turklāt par spīti tam, ka romāns vēsta par vienkāršiem, neizglītotiem lauku ļaudīm, tajā nav ne miņas no smalkas intimitātes un erotikas vai skaistiem mīlestības vārdiem, tā vietā valdot dzīvnieciskai brutalitātei un kara bezjēdzīgumam un nežēlībai, „Vecmāte” ir aizkustinošs, izteiksmīgs mīlestības stāsts, kuru grūti tā vienkārši nolikt malā.