LU konference
Atklāts paliek vienīgi jautājums par materiāla atlasi, kā arī par Veronikas Strēlertes portretējuma autentiskumu, ar to domājot atklātības pakāpi, ar kādu dzejniece atvērusies Margitai Gūtmanei, jo pati Strēlerte intervijā norāda, ka īstu, tuvu draugu, kas viņu pietiekami pazītu, viņai nekad nav bijis. Jāpatur prātā, ka kaleidoskopa stikliņi nav bezgalīgi, tāpat kā stikliņu kombinācijas, jo kaleidoskops ir izveidots, izmantojot tikai tajā ieslēgtos, pieejamos materiālus.
Grāmatu spēcīgi caurstrāvo abu personību – dzejnieces un autores – dialogs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vērtīgās grāmatas beigās ievietotās intervijas presei sniedz iespēju iepazīties arī ar Gūtmanes individuālām atmiņām neapaudzētām liecībām. Dialoģisks ir grāmatas autores spiediens, kas liek Strēlertei iesaistīties un diskutēt par literatūru un kas, reizē glaimojot, dzejnieci arī „iedzīšot kapā”. Margita Gūtmane norāda, ka brīžiem viņas tiešām runājušas katra savu, tā arī līdz dziļākai abpusējai izpratnei nenonākot, kas tiek skaidrots ar paaudžu atšķirībām.
Mazliet nogurdinošs ir ieilgušais pārsteigums, kas saistīts ar pretrunu starp Veronikas Strēlertes personību un dzeju; dzejniece acīmredzami nevēlas stāvēt uz savu lasītāju izveidotā postamenta, bet gan no tā nokāpt un pārvērst to par glītu pusdienu galdiņu. Tieši Veronikas Strēlertes „bads uz „gotiņām””, Mozeles vīniem un gardām maltītēm ataino viņu cilvēciskā gaismā. Lai gan stāsti par Veronikas kaķiem un mīlestību pret saldumiem ir aizraujoši un tajos viņas atklātība ir pilnīgi neapšaubāma un stāstījuma maniere – dzirkstoša, kamēr, abām sarunu biedrēm nonākot politiskās un ētiskās pārrunās un pretrunās, variējot starp tiešumu un sarunām starp puķēm, tomēr dažādi temati nostājas un tā arī paliek diskutabli un nekonkretizēti, jo intervijās Strēlerte lielākoties izvairās no kategoriska viedokļa paušanas. Vissamezglotākās ir vietas, kas saistītas ar trimdas latviešu inteliģences šķelšanos un savstarpējām nesaskaņām, diemžēl šajos fragmentos vairāk dominē Margitas Gūtmanes skatupunkts.
Savukārt visvairāk pārsteidz Gūtmanes veiktā Strēlertes dzejas analīze, ietiekšanās otra cilvēka radošajā pasaulē un tās organiska izpratne, kas sniedz baudu un atstāj iespaidu arī uz lasītājiem. Īpaši jāsver pēdējā Veronikas Strēlertes dzejoļu krājuma „Pusvārdiem” raksturojumu, kurā izcelta klusuma loma, saistīta gan ar dzejoļu noskaņu, gan ilgo starpposmu starp dzejoļu krājumiem, lēno jaunradi: „Atrast klusēšanai vārdus, norādīt uz runas bezizejas situāciju, izdzīvot apklušanu, klusumu, nāves pieredzi – visi vecie vārdi jāizmaina, it kā dzimtu jauni vārdi – lai gan pamatā notiek veco vārdu atdzimšana. Strēlerte bija atgriezusies valodas sākumos.” Atsevišķie dzejas fragmenti ir rūpīgi atlasīti, lai ar dzejas starpniecību pēc iespējas labāk raksturotu dzejnieces emocionālo pasaules redzējumu, kuru tiešos vārdos viņa neatklāj. Dzeja ir atslēga, kas grāmatas portretējumā palīdz piekļūt Veronikas Strēlertes neikdienišķajai dimensijai:
„Manis nav šais istabās,
Ne jūsu smieklos un runās,
Kaut vāji izliekos,
Ka būtu.
Nav nozīmes uzmanību pievērst.
Briesmīgā caurvējā sēžu
Un gaidu,
Ka kāds durvis pievērs.”
Blakus mēģinājumiem ietiekties Strēlertes literārās jaunrades aizkulisēs, grāmata visai plaši tēlo arī trimdas latviešu sabiedrību, pievēršoties gan savstarpējām, gan pārjūras attiecībām ar Padomju Latviju. Toreizējais saspīlējums, šķiet, vēl nav zudis, savstarpējie pārpratumi nav līdz galam noskaidroti, brīžiem aizvainojumu saglabājot, bet, kā liekas, līdz abpusējai izpratnei nenonākot.
Lai gan grāmata lielākoties ir objektīvā un subjektīvā sintēze, atsevišķi fragmenti savā emocionāli piesātinātajā subjektivitātē (Margitas Gūtmanes, ne Veronikas Strēlertes izpildījumā) liekas visai nepatīkami, tas visbiežāk attiecināms uz citu cilvēku vai vēsturisku notikumu vērtējumu. Vienā lapaspusē tiek nopelta latviešu skaudība un neiecietība pret savējiem, bet jau nākamajā tiek spriests par autorei mazāk pazīstamu latviešu raksturiem un viņu rīcības cēloņiem. Notikumi Zviedrijā tiek uztverti kā apstākļu diktēta nepieciešamība (piemēram, Strēlertes un Johansona palikšana Baltijas Institūtā – visticamāk finansiālu apsvērumu vārdā), bet līdzīga rīcība Padomju Latvijā tiek pelta. Tas tikai vēlreiz ilustrē gan Veronikas Strēlertes, gan trimdas sabiedrības neviendabību, kā arī Latvijas un latviešu diasporas dialoga problemātiku.
Grāmatas pēcgarša – skumjas par Veronikas Strēlertes vientulību un nepiederības sajūtu, kas pavadījusi viņu lielāko daļu mūža, lai kur viņa atrastos. Bieži pieminētā un analizētā krājuma „Pusvārdiem” klusums ir iezadzies arī šīs atmiņu grāmatas lappusēs, Veronikai Strēlertei balansējot starp atklātību, noslēgtību un dzīves baudīšanu.
Pēc dzejnieces nāves Margita Gūtmane nav varējusi uzrakstīt Veronikas Strēlertes nekrologu. Šī grāmata ir savā ziņā pārdomāts, personisks un privāts nekrologs, kurā Margita Gūtmane ietilpinājusi tās personības šķautnes, kuras Veronika Strēlerte devusi iespēju viņai ieraudzīt.
