Putns dievišķajā dārzā. Jānis Medenis „Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947–1955”

Jānis Medenis latviešu dzejā galvenokārt pazīstams ar saviem „metriem”. Vēstulēs atklājas, cik padziļināti un plaši viņš pievērsies formas vingrinājumiem, pastiprināti strādājot ar tautasdziesmu ritmiku. Medeņa lirikā iekļaujas tik dažādas formas kā Raiņa soneti, īsie soneti ar kodu (Medeņa variācija), rondo, rondele, franču lielā un mazā balāde, elēģiskais distihs, akrostihs, kā arī tāda latviešu dzejā reti sastopama forma kā vilanenele – deviņpadsmit vārsmu dzejolis ar tikai divām atskaņām un refrēniem. Kā norāda pats dzejnieks, liela daļa dzejoļu ir paredzēti komponēšanai, un to viņš vēlējies sagaidīt no savas muzikāli izglītotās meitas Maijas.

Apjomīgās grāmatas zaļais tonis un rakstu zīmes noformējumā lieliski korelē ar tās saturu. Krājumā „Dieva dārzs” apkopoti dzejoļi, kas tapuši no 1947. līdz 1948. gadam, dzejniekam atrodoties Daugavgrīvas nometnē. Būtisku materiālu dzejas aspektā sniedz tā paša laika Medeņa vēstules sievai un citām tuvām personām. Dzejnieks dziļi personiskajās sarakstēs papildus sadzīviskajam fonam atklāj radošo izpausmju norises: iedvesmas trūkumu, lirikas kvantitāti, tās motīvu pamatojumu, ieslodzījumā iepazīto literatūru, atsevišķas detaļas par citiem apcietinājumā esošiem rakstniekiem (Jānis Veselis strādā pie teiksmām, Jānis Jaunsudrabiņš raksta „Zaļo grāmatu”), nerimstošo interesi par aktualitātēm literatūrā. No Medeņa vēstulēm staro mīļums, sirsnība, rūpes un, protams, mīlestība. No vienas puses, sentiments, no otras – zināms maskulīnais egoisms un pretrunas, kas, protams, ir saprotami, ņemot vērā dzejnieka dzīves apstākļus: „Bet ar to es Tev nepavisam negribu teikt, ka Tev lūdzu sūtījumus! Es taču jau rakstīju, ka pelnu naudu. (..) No otras puses, sen jau nav nekādu taukvielu – ne margarīna, ne eļļas.” (411) Daugavgrīvas nometnē rakstītajās vēstulēs atklājas sadzīviski literāras epizodes no Medeņa dzīves pirms ieslodzījuma: sievas modināšana, esot sajūsmā par tikko tapušiem dzejoļiem, un dažkārt neapmierinātība ar uzrakstīto, novērtējuma trūkums literātu aprindās. Tāpat pausti arī tehniski meklējumi pantmēros un formā. Kritiķe Ofēlija Sproģere Daugavgrīvas cietoksnī tapušo Medeņa dzeju dēvē par visintīmāko (12). Tas ir viegli izskaidrojams pēc dzejnieka vēstuļu iepazīšanas – iezīmēts pirmais posms Medeņa ilgajā ieslodzījuma periodā, kurā svārstās emocionālās un fiziskās izjūtas, kas vizualizējot varētu izskatīties kā kardiogramma. Dzejoļos sakrālais mijas ar profāno, sievišķā skaistuma apoteoze atrodas līdzās bibliskām alūzijām. Liriskais „es” tiecas pēc ikviena mirkļa izbaudīšanas, pat ja tas ir sīks un nenozīmīgs mūžības priekšā, jo paliek atmiņas kā nesagraujams templis, kurā patverties. Daudzviet manāms leksiskais paplašinājums, lietojot tādas retas formas un apvidvārdus kā „krāšņatas”, „raisma”, „pārts” utt. Pastiprināti akcentēts ceļa motīvs – tā ir gan tieša un individuāla pārvietošanās laikā un telpā, gan dzīvības cikliskais ritējums. Liriskā „es” ilgas skar loku no sievišķā nesasniedzamības līdz moku beigām. Medeņa pasaules izjūtas esence iekodēta dzejolī „Pēc domas doma”, kurā liriskais „es” sevi pielīdzina kokam Dieva namā, kas nepārstāj ziedēt un šalkt.

Pievēršoties grāmatā iekļautajam krājumam „Putnu ceļš”, jāmin sakritība, fakts, ka 1939. gadā Jānim Plaudim iznāca dzejoļu krājums ar tieši tādu pašu nosaukumu, kas varbūtēji liecina par paralēlēm garīgajā diapazonā, cita, dziļāka ceļa alkām. Krājumā „Putnu ceļš” dominē folkloras un mitoloģijas motīvi, līdz ar to – vēl sakāpinātāka dabas poetizācija. Nekas jauns netiek pateikts: spēks ir dziesmā, mīļotā sieviete ir glābēja, negatīvais ir nemitīgi klātesošs. Taču Medeņa poētiskais arsenāls paceļ lirikā tik daudzkārt apdzejotās bērzu birzis, veļu apciemojumus, odas puķēm augstākā, medeniskā līmenī:  

„Nav skaita dziesmām tām, kas man ir jāizdzied,

Pat lūpām nekustot, vien klusā dvēsles dzīlē,

No kuras dzīvība pret gaismu trauc kā zieds,

Kam koši ziedēt vien laipno acu dzīlēs.” (217)

Medenis dabu izjūt teju atomiskā šķērsgriezumā. Tam iemesls, visticamāk, ir ilgā prombūtne, kas dzimteni ietērpj dziļā nostalģijā un liek par to domāt vissīkākajos elementos: vizbuļu, pureņu ziedos, kam veltīti atsevišķi himniski dzejoļi; zāles stiebros; zemes smaržā. „Putnu ceļā” pozicionējas teiksmains dialoģiskums un retoriskās uzrunas – liriskais „es” sarunājas ar vakaru, šamaņiem, Ausekli; uzrunā Lamas ezeru Taimiras pussalā, upi un pat savas sāpes. Sāpes Medenim sagādā tuvinieku retās vēstules; paša garajās vēstulēs neizteiktais, komunikācijas trūkums transformējas poētiskajos kodos, dzejoļi ir laiktelpa, kurā viņš var gūt atgriezenisko saiti, runāt ar jebko, saņemot atbildes.

Nodaļas „Ziemeļu elēģijas” pirmajā dzejolī Medenis sāpes skata nevis kā ierobežotāju un destruktīvu spēku, bet neizbēgamu ikdienas un sevis paša sastāvdaļu:

„Sāpes, jūs dzīvīgie audi, kas kvēlojat dīvainā rakstā,

Šaudeklei nozibot vien, plaukstat kā neredzēts zieds.” (303)

Liriskais „es” sevi salīdzina ar mijkrēslī sasaistītu zvēru; fiziski tā arī ir, taču garīgi, gribētos teikt, Medenis nesalūst – viņš liecas, krīt un atkal ceļas tajā neizsīkstošajā gaismā, kas viņā deg līdz pēdējam brīdim kā naivā bērnā, kas vēl nav iepazinis pasauli visā tās skarbumā. Dzejnieks ir kā mazs putns plašajā Dieva dārzā, ko spiež pie zemes varas veseris, taču spārnus iznīcināt nespēj.

Par konsekventiem caurviju motīviem Medeņa dzejā dēvējami veļi, kapi, trimda, nāve, atstāšana/atgriešanās, dzimtene, daba kā spēka avots un dziedinātava, dziesmas. Tomēr visu motīvu konverģence ir vientulība un mīlestība: „(..) ir kaut kas, ko nespēj sagraut ne svešums, ne draudi, ne laiks – mīlestība.” (386)

Vēstulēs, kas rakstītas Sibīrijā pavadītajos gados, pozicionējas nemitīgā gaidīšana – brīvības laiks it kā ir tik tuvu, bet vienlaikus dažādu iemeslu dēļ attālinās. Tieši šī gaidīšana, paļaušanās uz tās iespējamos noslēgumu, nodošanās darbam un vēstules no tuviniekiem Medenim sniedz vajadzīgo spēku izturēt neskaitāmās veselības problēmas un saglabāt neiznīcināmo pozitīvisma dzirksti: „(..) sirds – o! – tā ir jauna un vesela kā vienmēr! Tā ceļ savas gaisa pilis un sapņo, un mīl, un tiecas uz jums.” (442) Viegls humors un jauneklīga jūsma caurauž dzejnieka vēstules sievas draudzenei Hildegardei Āboltiņai ieslodzījuma pēdējos mēnešos – pamatoti Guntis Berelis Medeni nodēvējis par pozitīvistu [1]. Dzejnieka rakstītajā ieaužas arī vēsturiskais materiāls par apstākļiem lēģerī: ēdiena devas, darbs, naudas pelnīšanas un iepirkšanās iespējas, medicīnas pieejamība, savstarpējās attiecības (jauktās laulības) u. c.

Dzejolī ārpus krājumiem ar nemedenisko nosaukumu „Kaulu smadzenes izēdīs cinga”, kā šķiet, koncentrēts viss Medeņa skarbums un drūmums, realizējoties tīrā naturālismā:

„Un ne piles vairs neturēs pūslis,

Bikšu priekša tev smirdēs un pūs (..)” (381)

Šis dzejolis izceļas uz visas grāmatas fona kā no dārza izstumts putns ar apgrieztiem spārniem.

„Dieva dārzs; Putnu ceļš. 1947–1955” lasītājam liek pārdomāt un pārvērtēt savu pozīciju dzīvē – vai mēs patiesi saredzam, nevis tikai skatāmies; vai dzīvojam šeit un šobrīd, vai pieķeramies butafori labākajai nākotnei. Medeņa dzeja un vēstules ir reāliju un abstrakciju pārdefinējumi, jo ne viss, ko saucam par sāpēm, vientulību vai mīlestību, tāds patiešām ir, ja ikdienā nav vairs ne putnu, ne Dieva.

[1] Berelis, G. (1999). Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 98. lpp.