LU konference
Vairākas no tām būtu pretrunīgi vērtējamas, ņemot vērā laikmeta kontekstu, taču vairumā gadījumu romāni un stāstu krājumi pavēra tik plašu un daudzkrāsainu ieskatu piedzīvojumu žanrā, kāds tajos gados aiz dzelzs priekškara mītošajiem lasītājiem nekur citur nebija pieejams (tepat būtu minamas arī nu jau nepelnīti aizmirstās „Apvāršņa” sērijas grāmatas).
Kaut arī piederu pie absolūti citas paaudzes lasītājiem, līdztekus jau aplūkotajai latviešu tautas pasaku izlasei „Trīs vēja mezgli” kā neaprakstāmi mīļas un nozīmīgas grāmatas varu minēt arī vairākas no šajā rakstā aplūkojamās sērijas. Manas lasītāja gaitas būtībā sākās ar Roberta Lūisa Stīvensona romānu „Bagātību sala”, Džeimsa Ferimora Kūpera romānu „Zvērkāvis”, Daniela Defo romānu „Robinsons Krūzo”, vairākiem Žila Verna romāniem un Artura Konana Doila stāstiem par Šerloku Holmsu, Dr. Vatsonu un skotlenjardu. Pietiekami spilgti un piedzīvojumu konteksta ziņā tikpat kā neaptverami darbi, kuri lieliski tieši ar savu spēju pārvarēt laiku – tie nekļūst (un nevar kļūt) morāli novecojuši.
No minētajiem darbiem visvairāk tika šķirstīta tieši „Bagātību sala”. Atskatīšanos uz Stīvensona romānu zināmā mērā aktualizē nesen kā iznākušais „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts” – tulkojums, kuram arīdzan vērts pievērst uzmanību. Likteņa sakritības rezultātā Latvijas Nacionālais teātris 90. gados piedāvāja pēc romāna motīviem veidotu brīnišķīgu mūziklu – laikā, kad tieši biju aizrāvies ar šī romāna pārlasīšanu. 1997./1998. gada sezonā izrādi apmeklēju trīs reizes, turklāt pašā pēdējā no tām ieguvu mūsu izcilās (attiecīgi – izrādes muzikālo pavadījumu nodrošinošās) rokgrupas „Pērkons” dalībnieku autogrāfus.
„Bagātību sala” ir salīdzinoši izplatīts 19. gadsimta beigu „pieaugšanas romāns”, kura darbība tiek risināta 18. gadsimta vidū. 
Likumsakarīgi tekstā ir iepludinātas vairākas romantisma laikmeta klišejas (jaunieša piedzīvojumu meklētāja tēls, jūras braucieni un ap tiem saistītā laiktelpa), taču pati fabula būtībā pasniegta klasiski reālistiskā vēstījumā. Vairāki literatūras un kultūras pētnieki atzinuši, ka Stīvensona romānam ir fundamentāla nozīme pirātu tēla, t.s. „jūras vilka” arhetipa nostiprināšanā. Līdz ar to romāns kļuvis par pateicīgu materiālu vairākām adaptācijām dažādos žanros un formās. Darbā skrupulozi tēlotās jūrniecības ainas bagātina ikviena lasītāja vārdu krājumu ar vairāk vai mazāk dzirdētiem, vairāk vai mazāk neparastiem un neikdienišķiem nojēgumiem. Tas ir būtisks faktors, ja domājam par sevišķi gados jaunāku lasītāju aprindām – tik kolorīts un vienlaikus viegli lasāms teksts lieliski cilvēkā attīsta radošo domāšanu un valodas izjūtu (citiem vārdiem – radošumu arī attiecībā pret pašu valodu). Tādus spilgtus tēlus kā kapteinis Flints vai Garais Džons Silvers spēj atpazīt cilvēki, kuri pat nav iepazinušies ar romāna saturu – tas vien liecina par šā darba neapstrīdamo ietekmi.
Jāatgādina, ka romāns pirmoreiz latviešu valodā tulkots jau pirmās Latvijas laikā (1927.g.). Savukārt, ja aplūkojam divreiz izdoto Mirdzas Ķempes tulkojumu (1971. un 1999.g.), tad jāatzīst, ka tieši dzejnieces un tulkotājas nevainojamā valodas izjūta iepludina šā romāna lapaspusēs romantisku dzīves dvašu – padarot romāna pasauli tik spilgtu un ticamu, ka būtībā grāmata kļūst par atalgojošu ceļojumu vai piedzīvojumu ikvienam lasītājam, kurš vien gatavs tai ļauties. Runājot par pagājušo gadsimtu piedzīvojumu literatūru, tieši valodiskais aspekts ir ārkārtīgi būtisks, un šai gadījumā tā ir liela veiksme. Arīdzan ilustrāciju apjoms un kvalitāte piesaista atsevišķu uzmanību šim izdevumam. Būtībā piedzīvojumu romānam vai stāstam vajadzētu ļaut lasītāja izvēlei vaļu, neiegrožojot to subjektīvās vīzijās ar tēlu vai vides vizuālām interpretācijām, taču šajā gadījumā H. Broka ilustrācijas ir pietiekami ekspresīvas. No otras puses, ir nācies pieredzēt arī ilustratīvā materiāla trūkumu, baudot piedzīvojumu romānus (spilgts piemērs – šajā pašā sērijā dažus gadus vēlāk iznākušais „Zvērkāvis”, kurā ilustrāciju neesamība tekstu paradoksālā veidā padarīja neizbēgami vienmuļu).
Vajadzētu gan bilst, ka nav vērts ieslīgt dziļākās pārdomās par lieliskajiem piedzīvojumu romāniem. Atliek drīzāk cerēt, ka Ubi Sunt lasītāji, šo pārdomu un nenopietnā ieskata satricināti, ķersies pie to lasīšanas vai nebūt ne mazāk atalgojošās un iepriecinošās pārlapošanas.
