LU konference
„Rīta rūsā” viens no izteiksmīgākajiem šādiem tēliem sastopams dzejolī „vēstnesis”, kur „sengaidītās priecas vēsts” nesējs izrādās apmaldījies, negaidīts, nevajadzīgs[1], toties „Eņģeļu lidlaukā” tas ir Hamlets, kurš nu ir apnicis, ieildzis un neaktuāls un dzejoļa ietvaros tiek gāzts no pjedestāla, kur tradicionāli atradies kā pārlaicīgs un spēcīgs tēls. Šajā tekstā dzejnieks nebūt ne filigrānā manierē dekonstruē ierastos priekšstatus par Hamletu kā simbolu un tēlu, desakralizējot un profanizējot to: Hamlets tiek atlaists no lugas, tam neizmaksā bezdarbnieka pabalstu, viņš nodzeras un par to visu „plaši rakstīja presē” („Hamleta monologs”, 13–14) Arī dzejolī „aizliegtā lappuse” kāds – dzejas „es” – vairs nesaņem godinošu attieksmi, kura, iespējams, tikusi realizēta kādos aizlaikos: „(..) viņam atvēra / tikai neviens uz viņa galvas neizlēja dārgu / svaidāmo eļļu / pat nepalūdza noslaucīt uz tepiķa kājas” (16) Šīs sajūtas varētu traktēt gan kā skepsi, apzinoties, ka viss ir irstošs, aizejošs, gan arī kā rezignēti ietonētu vilšanos, ka, iespējams, vērtīgākais laiks jau ir pagājis. Tomēr L. Briedis varbūt vienkārši tiecas paplašināt savu poētikas amplitūdu, turklāt nevis noraidot vai klaji oponējot, bet vienkārši konstatējot, fiksējot citu esības posmu un citu dvēseles stāvokli. Tāpēc der atminēties, ka „romantiskā [tipa] māksla [kuras atsevišķu ietekmju pārmantotājs ir arī L. Briedis – aut. piez.] (..) ļoti uzsvērusi „liekā cilvēka”, nesaprastā, neordinārā, dīvainā cilvēka personāžu”[2], kas saistāms arī ar romantiķim raksturīgo dramatismu un vientulības izjūtu pasaulē[3].
No saviem dzejas senčiem, vēlīnajiem romantiķiem, L. Briedis pārmantojis arī spēju ne vien remdēties elēģiskās kontemplācijās, bet brīžiem ironiski raudzīties uz pasauli un tajā noritošajiem procesiem. Ar ironiju tiek uzlūkota „dzejnieka misija”, bet varbūt šajā pozīcijā patiesībā slēpjas kāds skaudrs iekšējs atzinums: „(..) viņš / (..) jutās visa pasaulē notiekošā līdzdalībnieks / (..) viņš / (..) jutās visa cilvēku dzimuma / ilgu izteicējs / (..) viņš / (..) jutās gluži kā pestītājs / (..) nomirstot viņš aizgrābti sasapņojās / (..) taču neviens viņa nāvi nepamanīja” (53)
Dzejas „es”, paša dzejnieka dvēseles dvīnis, bažījas, ka tagadnē (un gaidāmajā nākamībā) ir zudušas iepriekš tik būtiskas un šķietami mūžīgas kvalitātes: „vairs negriež sirdsasiņu asais arkls / (..) Aleksandrijas bibliotēkas pelni / pārstājuši kvēlot mums pie sirds” (12)
Kā parafrāze 2012. gadā tapušajam dzejolim „smaids un ēna” („šajā nodzeltējušā fotogrāfijā / iemūžināts tavs smaids (..)”), kas ietverts krājumā „Rīta rūsa”, grāmatā „Eņģeļu lidlauks” rodams gadu vēlāk sarakstītais teksts „maija foto” – „uz šīs melnbaltās sačervelējušās bildītes / kas palikusi pāri no mūsu dzīves (..)” (37), kur mazāk smeldzīgā manierē tēlota sajūta, ka „mēs” esam tie, kas pamazām paliek ārpus dzīves. Īstie „mēs” ietverti vien senās fotofiksācijās, kas ir vienas no nedaudzajām tiešajām lieciniecēm neglabājami, neatsaucami aizgājušiem laikiem.
Šie dzejoļi ir kā ceļš pašam uz sevi mūžīgi mainīgajā pasaulē un aizejošajā laikā – tieši tādēļ varbūt „Eņģeļu lidlaukā” vēl jo plašāks ir mitoloģisko tēlu un motīvu slānis – kā atgādinājums par kaut ko mūžīgu un pārlaicīgu, vienmēr esošu. Jo cilvēks, kā atzīmējis arī priekšvārda autors Dr.philol. Viesturs Vecgrāvis, ir īsmūžīgs, tomēr arī viņa esība iezīmē kādus lokus mūžīgajā nepārtrauktībā, mītiskās dimensijās. Nereti krājuma „Eņģeļu lidlauks” dzejas „es” – un reizēm par viņu lasām trešajā personā, piemēram, dzejolī „aizliegtā lappuse” – ir it kā nemanāmi, klusi izgājis cauri kādiem noslēpumainiem vārtiem, šķērsojot kādas ne visiem izzināmas robežas. Viņš, apcerīgi pavēries apkārt, uzdrošinās runāt par aptverto un „visas gadskārtas viņam” iziet cauri, „neatstājot viņā ne pēdas” (47).
Kā iepriekš minēts, šajā krājumā L. Briedi ļoti saista mitoloģiskais slānis – pamatā atsauces uz sengrieķu mitoloģiju un konkrētiem mītiem. Tomēr viņa dievi ir nevis atpestītāji, bet tie, kuri meklē atpestīšanu cilvēcībā. Viņa Dievs izmisumu kliedē sūrā darbā, bet Svētais Gars nogurst, un arī Dievs grib „aiziet pelnītā atpūtā”. Demiurgi vairs nesludina nemaldīgas patiesības un nav visspēcīgi. Atklājas dievu un citu mītisko personāžu traģisms: Orfejs cenšas panākt savu Eiridiki, Persefone pazemes tumsībā slāpst pēc mīlestības utt.
Dzejnieka briedumā Leons Briedis jūtīgi uztver visas pārvērtības: kā prieks pārtop gaišās, izbalējušās atmiņās, kā jaunais noveco, kā gadskārtas aiziet un kādas senas cerības iztvaiko. Tomēr krājumā dominē apcerīgums, nevis sāpes, un ir vērojama samierināšanās ar neaizsniegto, novērtējot trauslo cilvēciskās dzīves īso laiku, pēc kura neizbēgami nāksies atkal izšķīst kādos kosmosa pirmelementos.
