LU konference
Ulubele ir Minhauzena sapņu zeme, tāds pats nosaukums reiz bijis mūsdienu Ikšķilei, kas veido šo pasaku pamatu. „Ulubeles pasakas” ir autores veltījums savai bērnības zemei un mājām; lai gan darbības vieta visbiežāk ir Ikšķile, tēli gan ir „pasakaini”. Nora Ikstena rāda brīnumaino Ulubeli: „Te viss bija citādi – pavisam parastu dzīvi pēkšņi pārtrauca brīnumainas pārvērtības, zvēri sāka runāt cilvēku balsī, bet cilvēki iemācījās zvēru valodu, piepildījās trīs vēlēšanās, labais uzvarēja ļauno, varēja palikt neredzams un varēja arī ar veļiem aprunāties.” (34) Ulubele ir harmoniska vieta, tāpēc, piemēram, pat sēņu ēšana veido ideālo pasaules modeli („Raganbekas”): „Skumjais tās ieēdis, tapis priecīgs, nemīlētais – mīlēts, slimais – vesels.” (47) Autore it kā mudina lasītāju uzturēt savu iekšējo pasauli mūžīgā kārtībā – Ulubeles ideālā.
Pasaku galvenajos tēlos sajaukts mītiskais un reālistiskais, kā arī neskaitāmas alūzijas. Varoņos mīt altruisms, vienpatība, mīlestība pret tuvāko un savu darbu, fantastiskais, gribasspēks, ticība sev, bet arī ļaunums; nereti šos varoņus var raksturot arī ar trāpīgu frazeoloģismu: „Cita acī skabargu redz, savā baļķi neredz.” Tas ir Meinards, kurš gaida ūdens aiziešanas mirkli; pašu ulubeliešu kumēdiņi Ozoliņparkā par mācītāja Andersona savtīgajiem nolūkiem, Romeo un Jūlijas mīlas stāsts un nāve, apēdot velnarutka sakni; drāķis ar savu vandālisko raksturu; Nāves salas Strēlnieka mēģinājums tikt debesīs; Ulubeles dārznieks un sudraba ābele; raganbeku burvju spēks; Perča bezgalīgās gaidas un ilgas pēc saimnieka; Brīnumbeķera gudrības maize, kas ļaudīm ir par smagu; Skrīvera satikšanās ar spoguļzivi un pupiņvalodas iemācīšanās; ulubeliešu pirmā sastapšanās ar Nāvi; zemnieka dēla mācības un skolas uzcelšana u.c. Pasakas nereti atgādina Ādolfa Alunāna vai Rūdolfa Blaumaņa sadzīviskos skatiņus ar amizantiem notikumiem un ļaudīm. Piemēram, šādu atzīšanos mīlestībā varētu murmulēt iemīlējies puisis 19. gadsimta beigās: „– Mīlu tevi kā zālīšu pļavu. Kā kumelīti, kā upes mētru, pelašķi, kaķpēdiņu, kā vīgriezi, dzelzeni, amoliņu, ugunspuķi, kā biškrēsliņu, ancīti, bārbeli, sveķeni, ceļmallapu, kā vērmeles, viršus, nātres, kā raspodiņu, zvēreni, trejkrāsu vijolīti, kā vaivariņu, gaiļbiksīti, – teica jauneklis un, mīļoto apskāvis, vaicājis: – Kā tu mani mīli?” (21)
Šie ir teksti, kuros nereti pietrūkst Ikstenas labako prozas darbu tēliem raksturīgās psiholoģiskās motivācijas, tāpēc izpaliek arī līdzpārdzīvojums, piemēram, pasakā „Nāves salas Strēlnieks” galvenais varonis meklē ceļu uz debesīm, bet pirms tam nejauši sastaptais un svešais vīrs lūdz savai mātei piedošanu: „– Piedod! Piedod! – Kam tad lai piedodu? – māte prasījusi. –Piedod visiem! – vīrs atbildējis. – Labi, piedodu visiem! – māte teikusi.” (35) Strēlnieka aiziešana citā saulē nepārliecina, emocionālo intensitāti dotu kāda tautasdziesma vai frazeoloģismi, kā autore to darījusi citviet.
Noras Ikstenas tekstu dziļāko simbolisko jēgu sapratīs tikai pieaugušais, taču sižeti ir gana aizraujoši, lai tie uzrunātu arī mazākus lasītājus. Tās nereti var noderēt ar savu aforistiskumu un filozofisko slāni: „Saule apgaismo cilvēka ārpusi, bet skola – iekšpusi.” (86) Lielākoties uzmanība veltīta ētiskiem un humāniem jautājumiem, īpaši arhetipisko labo/ļauno tēlu sistēmai, soda/apbalvojuma kategorijai. Autore pievēršas arī mākslas (īpaši, literatūras) nozīmei, turklāt šajā jautājumā vērojama didaktika, varbūt uz to pamudinājusi Gaismas pils uzcelšana, jo nereti aplūkots un uzsvērts grāmatu sakopošanas, krāšanas un glabāšanas process. Piemēram, pasakā „Ulubeles rūķu Ziemassvētki” attēlota rūķu fanātiskā grāmatu meklēšana atkritumu izgāztuvēs mežos, pagrabos, bēniņos, lauku tualetēs, iekuru grozos. Tiek norādīts, ka dabai nedrīkst darīt pāri, piemēram, pasakā „Ozols un drāķis” par eža nogalināšanu un ozola ciršanu varonis saņem pelnīto sodu – visu mūžu nolemts eža izskatā dzīvot pie ozola.
Gandrīz visu Noras Ikstenas pasaku ievaddaļa sākas ar paplašinātu telpas raksturojumu. Piemēram, „Ozols un drāķis” apraksti atgādina Kārļa Skalbes pasakās dominējošo sīko lietu lielo nozīmi: „Stumbra rievās, tikko modušies, tekalēja kukainīši – tīklspārņi, knābjgalvji, tripši, miģeles, pangodiņi un kamielīši. Zaros lodāja krāšņas vabolītes – mārītes, ķirmji un smecernieki. Krāsainos spārnus spilgtajā lapiņu zaļumā trīsināja tauriņi – samteņi, zeltainīši, raibeņi, sprīžmeši, pūcītes, balteņi.” (25) Tēlaina glezna un spilgta detaļa ir šo pasaku ievadu atslēga, kas ļoti tuva arī Skaidrītes Kaldupes literārajām pasakām, taču jau dažviet aiziet pārlieku lielā dekoratīvismā un „botānikā”. Nereti pasakas tuvinās teikas žanram, kur tiek atgādināts, kā Ulubelē radušies konkrēti tēli. Piemēram, pasakā „Kābeļu kalna Romeo un Jūlija” rādīts, kā radies kalns – Kābeļu saimnieks uz Jūlijas un Romeo kapa sācis nest zemi, līdz pirms savas nāves pretī upei slējies kalns. Arhetipisko tēlu aktualizācija ir mēģinājums likt latvietim atgriezties pie savām saknēm (ne velti Ikstena izvēlējusies Ikšķili). Poētiskās gleznas efekts palīdz pašam lasītājam tapt par ceļotāju Ulubelē, ar visām maņām izjūtot šīs zemes valdzinājumu: „Kad nāca pavasaris, Ulubelē nebija skaistākas vietas par baltos un zilos vizbuļos ziedošo kalnu iepretim upei. Tā ēnainie lazdu ceļi piepeši pārtapa košā sīkziedu paklājā. Gaisā cēlās pamodinātās zemes smaržas, no upes puses pūta silts pavasara vējelis. Kalns zvilnēja, silbaltā krāšņumā grimis.” (17) Tekstā ar gaiši zilo krāsu iezīmētas atkāpes latviešu foklorā, lai latvietis atcerētos savu senču pūra lādes smagumu. Kā treknu sviesta kārtu rakstniece uzziedusi arī vecvārdus, lai tuvinātos pasaku valodai, taču būtu nepieciešama šo vārdu skaidrojumi grāmatas noslēgumā, jo ne visi jaunākās paaudzes pārstāvji tos zinās… Uzteicams ir sinonīmu un atkārtojuma figūru lietojums, kas tekstu asociē ar buramvārdiem, skandēšanu, rituālu, lasot īpaši uztveramu muzikalitāti.
Latviešu literatūrā bija un ir gana spēcīgi autori – literārās pasakas žanra kopēji. Noras Ikstenas galvenais pasaku mērķis ir bijis atspoguļot Ikšķiles nozīmīgākās vietas, kas, protams, ir izdevies, taču tikpat labi Ikšķiles cilvēkus un vietas varēja ietērpt arī cita žanra frekvencē, kaut vai vēsturiskajā romānā. Pasakas forma šajā gadījumā liek domāt par pašmērķību. Nepamet sajūta, ka Nora Ikstena ielēkusi „pēdējā vagonā” ar ne visai labu manuskriptu, jo, cik ilgi pasakas paliek atmiņā un cik tās rosina domāt un filozofēt, to lai mēra laiks. Citos žanros noteikti viņas varenumu laiks jau pierādījis.
, kas ir uzteicami, jo runāt par sarežģītām lietām it kā tik bērnišķīgā un naivā žanrā ir grūti. Neļaujot žanram novadēties, viņa ielaiž mūs „Ulubeles pasakās”, kurās krāšņos valodas mezglojumos var ieraudzīt mūsdienu cilvēka dzīves kolīzijas dažādu emociju gammās. Par dzīvi jāraksta tieši, tāpēc Ikstenas pasakas kļuvušas personiskākas un intīmākas, jo runā par mums: „Zīmē, ko diendienā redz tava acs. Ko tu zīmēsi, tas dzīvos.” (70) Ir nodziedāta kupleja, kuru izejmateriāls esam mēs, par ko var gan smieties, gan ironizēt.){kind=link}