LU konference
Citiem vārdiem – kustīgā formā nav nekādas satura kustības. Pasīva ņurcīšanās pusaizmirstā bērnībā vai pusatmodinātā sapņu realitātē neveido pietiekamu impulsu ievērojamai virzībai. Dažiem tas der, bet citus moka. Man sagadījies būt starp otrajiem. Jolanta Mackova grāmatas „Mūžīgie jautājumi” (1989) ievadā aizskar šo pieeju atšķirības pamatu: „Mani nekad nav saistījusi iespēja izvērtēt kāda darba vietu literārajā procesā, bet vienmēr ir nodarbinājusi doma par to vietu, kāda tam var būt cilvēka dvēselē. [..] skaidri apjaušu, ka mans dzinējspēks un vadātājs ir „mūžīgie jautājumi”: kas ir cilvēks, kādēļ viņš dzīvo pasaulē un kur smeļas spēkus, lai noturētos stāvus likteņa vēja brāzmās. [..] Jautājumu mūžīgums nav atbildē, bet ir pašā jautājumā – cilvēks top par cilvēku, vien meklējot atbildi, ne paņemot to gatavu.”[2] Lai gan E. Bākules-Veiras pienesums latviešu lirikas daudzveidošanā, kas publikācijās periodikā noteikti iedarbojas efektīgāk, ir nenoliedzams, dzejnieces tieksme atteikties no loģikas kā meinstrīma slimības nevilšus liek domāt par Y paaudzes pārstāvju vēlmi tikt atklātiem kā kaut kam absolūti īpašam[3]. Tas savukārt liek apšaubīt sasaldinātā grāmatas apraksta apgalvojumu, ka „Elīna Bākule-Veira krājumā „Zilonis okeāns” pārsteidz ar savu poētisko gatavību un savdabību, kas ne mirkli nešķiet pašmērķīga”[4]. Tāpat kā neveidojas pietiekama semantiskā kapacitāte dzejoļu formas un satura attiecībās, tā arī nerodas pārliecība, ka dzejnieces oriģinalitāte nav balstīta vēlmē tādai būt. Daļēji šādu apšaubījumu rada autores samērā atklātais protests pret loģiku un atzītiem, sabiedrībā eksistējošiem, pat ja slēptiem un pretrunīgi vērtējamiem, uzvedības, komunikācijas un domāšanas modeļiem. Piemēram, dzejolī „26593084” E. Bākule-Veira demonstrē zināšanas par loģisko pasauli, provocējot mūsdienu privātuma un drošības ilūziju: „Tas numurs jāsacer 2 priekšā un 6593084 Piezvanīšu kad gribēšu/ Visi piezvanīs! Visi šitam gribēs piezvanīt! No galvas iemācīsies/ Iekals Skaitīs / Un abonements numuru slēgs!” (17) Tomēr nevar nepamanīt, ka, mēģinot izsmiet jēgu, autore to rada.
Dzejniece lielākoties atrodas kādā starpdimensiju telpā, kura dzejoļos kļūst par bez-loģikas realitāti. Jāatzīst, noturēšanās tajā ir apsveicama, tomēr laikā, kad pat vakara ziņas cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu skatīties vairs nav ieteicams, šis krājums nespēj atstāt nozīmīgu iespaidu, jo vienkārši neiekļaujas „praktiskajā jeb pieņemtajā” realitātē. Šī atsvešināšanās gan dod autorei iespēju būt tēlaini spilgtai, kas realizējas kā koši uzliesmojumi starp gadījumu dekonstrukcijas pārpalikumiem. Tomēr sakarību trūkuma dēļ krājumā īsti nevar runāt par kādu konsekvenci. Vienīgi top saprotama piederība Latvijas videi – ne tikai caur vietvārdu lietojumu, bet arī vēsturiskā mantojuma atblāzmu dēļ, piemēram, dzejolī „Šāvaitā katoraja kantorī…” (19) E. Bākule-Veira rotaļājas ar padomju laika motīvu – gan bez kirilicas lietojuma –, jaucot robežas starp latviešu un krievu valodu, gan iezīmējot tā laika vides specifiku. Šādas ne pārāk slēptas norādes ļauj lasītajam identificēt laikabiedru, kurš, visticamāk, bērnībā daļu laika pavadījis laukos, tomēr lielākoties dzīvojis un jūtas piederīgs pilsētai – Rīgai.
Tēmas, motīvi un tēli ir pakļauti šai ierobežotajai laiktelpai bez saprotamas pastāvības – flauta var būt nostatīta blakus govij, bufetniece ar lupatu blakus šaha laukuma cīņām, sienāži blakus tramvajam un mātei vilnas lakatā, sienot zirgu, nez kāpēc jādomā par tango. Un, piemēram, kaut zilonis un okeāns apliecina redzesloka paplašinājumu, šie tēli ir maldinoši un neierakstās kopējā krājuma noskaņā, tādēļ grūti saprast, kāpēc tie ievietoti grāmatas nosaukumā.
Raugoties uz E. Bākules-Veiras spēli ar valodu, iespējams, pārsteigumus sagaidīt nevar. Oriģinalitātes amplitūda šajā aspektā starp dzejoļiem ir visai plaša – no garlaicīga, teju diletantiska līmeņa, kas visbiežāk ir homonīmijā bāzētas variācijas, līdz savdabīgiem un rosinošiem valodiskiem veidojumiem – Niez ciska lauķim (59), ceļavizōra pults (59), Tā ietve pa kuru gājām/ Tā ietve pa guru kājām/ Tā ietve paugurusi (56). Savukārt dzejoļu ciklā (ja var uzdrīkstēties šo darbu tā nosaukt) „Shematiskā saskarsme” autore imitē sarunu – tostarp, iespējams, arī ar sevi, pamatā izmantojot „jā” un „nē”. Pamazām, līdzīgi kā valodas lietotāji straujumā pludina vārdu robežas, dzejniece noārda šo pretmetu, atkal atkāpjoties no loģikas sevis radītajā starpdimensiju telpā. Rodas jautājums, vai dzejrade autorei ir tikai atteikšanās no jēgas, tās protests vai arī tomēr bēgšana no tās – varbūt dzejniece cenšas radīt patvērumu?
Būtiskākais krājuma „Zilonis okeāns” devums Latvijas dzejtelpai ir jau minētā daudzveidība, dažādošana, tomēr paredzu, ka grāmata skolu bibliotēku plauktos nenonāks – ne vien teju par mūsdienu Latvijas Glavļitu sauktā politiķu kopa to nepieļaus pāris rupjo vārdu dēļ, bet arī tāpēc, ka priekšstata gūšanai itin labi pietiek ar pāris dzejoļiem, jo krājums kā kopums nefunkcionē – jēgas nav.
