Septiņdesmit astoņi vārdi abrā rūgst. “Viens dzejolis. 2013.”

Nelielas iebildes raisa antoloģijas mākslinieciskais noformējums. Protams, apgāds "Mansards" ir pazīstams ar askētisku un varbūt tieši tāpēc pievilcīgu grāmatu dizainu, taču šajā gadījumā tas nešķiet efektīvs, jo grāmata tomēr ir unikāla… Turklāt "Viena dzejoļa" noformējums rada asociācijas ar Henrika Eliasa Zēgnera debijas krājuma "Elementi" vāka dizainu, un kā nu ne, ja par abiem atbildīgs Zigmunds Lapsa.

Antoloģijas "Viens dzejolis. 2013" vērtība slēpjas jau minētajā skaitliskajā pārstāvniecībā un arī pārsteidzošajā gadu amplitūdā: jaunākajam autoram ir deviņpadsmit (H. E. Zēgners), bet vecākajai deviņdesmit četri gadi! (Velta Sniķere). Kā šādai disproporcijai izdodas sadzīvot vienas grāmatas ietvaros? Sastādītājam dzejoļu kompozicionālais izvietojums nešaubīgi bijis tikpat smags darbs kā muzeja ekspozīcijas veidotājam. Katrs dzejolis uzbur savu poētiski tematisko gleznu, kas piesardzīgi korelē ar pārējām. Noteikti nevajag koncentrēties uz antoloģijas kompozīciju, jo izveidot to kā grodu kontinuumu ir gandrīz neiespējami.

Lasīšana pašsaprotami pieprasa nedalītu uzmanību un daudz vairāk laika, nekā lasot viena autora dzeju, jo ar katru nākamo lappusi tēli izsit no tikko aprobētās ainas. Tāds mikslis rada vēlmi lasīt haotiski – uz labu laimi atšķirot lapu, un šāda izvēle atbrīvo no sastādītāja neapzināti uztieptās kārtības. Atsevišķos dzejoļos tematiskās šķautnes/robežas liek secināt, ka vajadzētu kolorīti mēģināt dzejoļos savienot mūsdienīgos un internacionālos slāņus ar latvisko kultūrmantojumu, kas organiski jāievij vēstījuma koncepcijā. Varbūt šī ir tā barjera, kas veicina dzejas (sevišķi jaunās paaudzes) stagnāciju, konvencionalitāti. Šeit gan jāatsaucas uz Guntara Godiņa teikto kādā no Literārās Akadēmijas lekcijām – ka gribētos redzēt citādu dzeju. Bet vai tās nav literāro izdevumu, portālu radītās robežas, kas kavē imaginatīvas un avangardiskas lirikas ielaušanos publiskajā dzejas telpā?..

Dzejoļu tematiskais lauks aptver ne tikai Latvijas pilsētas, bet aizsniedz arī aizrobežu zemes un ieskatās pat aizsaules valstībā: „mauj veļu govis/ drīz saule spīdēs/ ar kreiso pusi/ tad saredzēsim” (J. Rokpelnis, 107). Efemēras parafrāzes („zvanu mammai/ uz grīdas nobirst izdedzis vīraks” (L. Lismane, 60)) un lingvistiskās spēles („un kā ar (tādā gadījumā)/ lietvedi? nē kā ar/ nelietvedi piemēram?/ vai tā sauc šoferi/ kas vadā neliešus?” (Viks, 55)) mijas ar fundamentāli eksistenciālām dimensijām – mīlestību, nāvi, laiku, dabu, Dievu: „nav atlicis vairs tik daudz laika,/ lai izmestu tevi laukā,/ visi aizlīmē logus un iepērk pārtiku pasaules galam” (I. Gaile, 53); „mīļotā,/ no visiem kurus tu sapņo/ esmu vienīgais kurš gaida kad tu pamodīsies” (L. Briedis, 19). Neizpratni rada daži jauki dzejolīši, kuri aizrauj ar valodiskajām niansēm, taču ir pārpildīti ar satamborētiem iztēles kruzuļiem, kas apgrūtina dzejoļu vēstījuma uztveri un jau aizmetnī dekonstruē provizorisko estētisko pārdzīvojumu, kurā lasītājs būtu līdzdalībnieks; īsāk sakot, poētika apēd ideju. Tas gan pamatā attiecināms uz jaunākās paaudzes autoriem: „tā nav iekāre, bet naids/ zirnekļu mātītes dvēsele/ suņa sirds/ tu nervozi piecelies kājās” (A. Zariņa, 29) Vietumis poētisko pārspīlējumu dēļ latviešu jaunākās dzejas meistariem gribas pretstatīt, teiksim, igauņu dzejas suģestējošo (lai arī iluzoro) vieglumu, plūstamību (J. Kaplinskis, piemēram), kur tēlaini nesamežģīta valoda vijīgi papildināta ar spilgtiem, precīziem izteiksmes līdzekļiem (šis vērojums gan izriet no Godiņa atdzejojumiem, nevis oriģinālvalodas vērtējuma).

Īpaši spilgta ir antoloģijā iekļautā dzejproza. Šķiet, tā kļūst arvien iecienītāka gan autoru, gan lasītāju vidū. Šeit vietā ir pārdomāt Kārļa Vērdiņa stāstošās lirikas popularitātes cēloni: „Kur tu biji?” man prasīja, un es sameloju. „melo, ka ausis kust,” mani sabāra, „melot ir slikti” (K. Vērdiņš, 54) To caurauž pievilcīga vienkāršība, ko vari baudāmi uztvert darbdienu vakaros vai braucot transportā. Nav cakainas poētikas, kas mežģītu prātu…

Atsevišķos dzejoļos pietrūkst kompozicionālas vienotības, tēlu ķēdes pārtrūkst vai ļoti strauji mainās, atstājot mazliet fragmentāru, nestrukturētu iespaidu. Tajā pat laikā rodas vēlme interpretēt postulātu, ka literatūra ir brīvība. Brīvs poētikas plūdums atbrīvo uztveres mehānismus, ļaujot plūst līdzi dzejoļa straumei. Formas aspektā saduras divi pretmeti: no vienas puses iepriecina, ka postmodernisma neierobežotajā eksperimentalitātē nav pagaisušas atskaņas, instrumentācija un „iegrožota” forma: „runājot runāju garām/ klusējot tuvojos garam/ patiesībā viss citāds/ manas domas citu citāts” (E. Pelšs, 27); no otras puses nav novitāšu, kas paplašinātu latviešu lirikas formālo apvārsni, jo arī verlibram piemīt variatīvisms; nav drosmīgu eksperimentu stilistisko figūru, formas vitāluma abpusējā simbiozē, ko atļauj mūsu jaukā valodas sistēma.

Rodas vēlme iebilst Eipura priekšvārdā apgalvotajam, ka daļa antoloģijā publicēto dzejoļu noteikti pieder pie 2013. gada labākajiem dzejoļiem (8). Taču antoloģijā publicētais A. Rutkēvičas, A. Ostupa, A. Auziņas, J. Kronberga, Vika, A. Vigula, M. Zālītes u.c. dzejolis nav labākais arī viņu pašu lirikas diapazonā, to pat nepaplašinot līdz visaptverošam dzejas mērogam, bet tas nebūt nav pārmetums autoriem vai dzejoļu kvalitātes līmenim, vien aizrādījums par pārsteidzīgiem slēdzieniem.

Pārsvarā dzejoļiem nepiemīt kolektīva kopības sajūta, aptverošs vispārinājums, ko Artis Ostups jau 2009. gadā precīzi novērojis kā mūsdienu latviešu dzejai raksturīgu iekšupvērstu skatījumu un fokusēšanos uz konkrētiem objektiem. Antoloģijas laiktelpas ģeogrāfi skie un diahroniskie mērogi kopumā ir šauri bez aktuālā sociālā, laikmeta fona, lai gan šajā ziņā izceļas Eduarda Aivara sociālpolitiskais dzejolis: „jau atkal es viņai stāstu, ka mana dzimtene jau otro reizi/ ir neatkarīga valsts/ ka visiem Latvijā pieder arvien vairāk gaisa/ jo daudzi brauc projām” (E. Aivars, 49).

Antoloģija atspoguļo plašu sajūtu gammu: humors, melanholija, pagātnes refleksijas, sāpes un pāri visam, protams, mīlestība – uz sakrālo un profāno; cilvēkiem, dabu; valodu kā instrumentu, mediatoru, caur kuru netieši komunicēt ar lasītājiem un tikt sadzirdētiem, saprastiem. Jācer, ka izdevums gūs atsaucību un iznāks ik gadu, jo tas glabā sevī universālas vērtības – mūsu realitāti un pagātni plašā, perspektīvā amplitūdā; tāpat tas ļautu sekot gan vispārīgām, gan individuālām poētikas, formas un tematikas tendencēm, dzīvot tām līdzi un neaizmirst cienīt un mīlēt valodu, dzeju. "Viens dzejolis. 2013" paplašina mūsu uztveres apvāršņus. Katrs šajā grāmatā var atrast sev tuvāko dzejoli, varbūt pat vairākus, un tā jau ir neapšaubāma vērtība. Tomēr vienlaikus grāmata rada tādu kā nepabeigtības sajūtu – viss vēl ir procesā, dzeja aug, stīgo un ir ceļā uz kaut ko, kas vēl briest, tādēļ pārdomas par antoloģiju un mūsdienu dzejas procesiem beigšu, pilnībā citējot Veltas Sniķeres īso, bet kolorīto dzejoli: „Abra rūgst” (V. Sniķere, 34). Mūsdienu latviešu dzejas abra un tās autori aizvien mutuļo un rūgst, dzeja attīstās un kļūst iespaidīgāka gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, tā pierādot, ka katra jauna dzejas atsevišķa autora grāmata var sagādāt un arī sagādās pārsteigumus.

Raksts publicēts piejūras literāro tekstu žurnālā "Vārds", 7.nr., 2014. gadā.