Pepijām un resgaļiem. Jānis Joņevs „Slepenie svētki”

„Slepenie svētki” (Liels un mazs, 2014) ir Jāņa Joņeva un mākslinieka Reiņa Pētersona kopdarbs. Ne pirmais – abi sadarbojušies, veidojot romāna „Jelgava 94” (Mansards, 2013) vāka dizainu, un nu samainījušies lomām. Proti, šī ir bilžu grāmata, un tekstam piemīt vien ilustrācijas paskaidrojoša funkcija. Teksta analīze ir dažu minūšu jautājums, tāpēc sākšu ar slavas dziesmu ilustrācijām. Tās ir B R Ī N I Š Ķ Ī G A S! Košas, pozitīvas, taču vietumis nedaudz frīkainas un naturālas, tāpēc, mammas un tēti, nedāviniet šo grāmatu savām princesēm, popkultūras cienītājām – nenovērtēs! Pepijām Garzeķēm un mazajiem resgaļiem gan – viņi noteikti sajūsmināsies par steampunk stilistikā ieturētiem zobratiņiem, protēzi glāzītē, boršča jūru, šņorzābaku ar vaļēju purngalu, dejojošu skuvekli, milzīgiem žokļiem divu lappušu platumā un fantastisku bardaku noslēgumā. R. Pētersona ilustrācijas ir apbrīnojami dinamiskas, kustīgas – grāmatu varētu pielīdzināt lielizmēra komiksam. Arī mīlīgais vāka dizains mudina mazās roķeles pastiept pretī tieši šim izdevumam – pat mans viengadnieks katru dienu stāv pie plaukta, tricinās un pieprasa vienīgi „Slepenos svētkus” – tad ar pirkstiņu tiek izbakstīta katra ilustrācija, un viens sajūsmas spurdziens seko nākamajam.

Ar apgādu „Liels un mazs” R. Pētersons sadarbojas kopš 2007. gada, turklāt daudzas no viņa ilustrētajām grāmatām tikušas godalgotas: Dž. Stīvena „Zelta pods” (2007), O. Vācieša „Mēnesim Robs” (2008), J. Zvirgzdiņa „Lāča Bruņa medības” (2009) u. c. Ieguvis vairākas Grand Prix kā vizuālajā mākslā, tā animācijā – saņēmis „Zelta Ābeles” godalgas, kā arī Lielā Kristapa balvu par filmiņām „Ursus” un „Kā Lupatiņi mazgājās”. Grāmatas „Slepenie stāsti” tapšanu motivējusi pirmā starptautiskā Rīgas bilžu grāmatu kvadrinnāle „Attēlu stāsts”, kuras ietvaros R. Pētersons veiksmīgi piedalījies kā konkursā, tā izstādē. Mākslinieka filozofija: „Bērnu grāmata ir grāmata, kuru es redzu kā grāmatu sev, ja es tagad būtu bērns. [..] Sākumā attēls ved pie vārda. Un vēlāk arī otrādi – vārdi pie attēliem. Bet jāsāk ar attēlu.”[1]

Šāda pieeja attaisno teksta lakoniskumu un stāstījuma uzbūvi. Iztēlojos – Pētersons un Joņevs kokā sēž... tpu, nē, - ērtos dīvānkrēslos, kājas uz galda saslējuši, turpat arī viskijs, katram rokās pa bloknotam, un tik skicē. Nevainīga fantāzija par tēmu – patiesībā šādi un tamlīdzīgi kopdarbi manī vienmēr rosinājuši apbrīnu. Tāda savdabīga džemošana. Patlaban aktuāla arī literatūrā. Lai nu kā, Pētersons džemojis produktīvāk – Joņeva artava ir vien 41 teikums. Šis faktors, kā arī pieklājīgā izmēra burti, ļauj vērtēt grāmatu kā potenciālo palīgu lasītprasmes apgūšanā. Vienīgi tradicionālā ģimenes sarunvalodā neizmantojamo vārdu kokteilītis („čīkstamā iekārta”, „gobelēns”, „atzvalstīties”, „lietusgāze”, „programmēt”, „bumerangi”, „zemestrīce” u. c.) norāda, ka piemērotāks lasītājs tomēr ir sākumskolnieks ar pieredzi.

Ņammīgā tortīte uz grāmatas vāka dod norādi – šis patiešām ir stāsts par dzimšanas dienu. Gaviļnieks drēbju skapis bariņu mājinieku saaicinājis uz jestrām svinībām pašā nakts mellumā. Viesi ir visdažādākie: sākot ar krēslu un pakaramo, beidzot ar pidžamas biksēm un gumijkoku. Lai gan ilustrācijas ir lielas, krāsainas un detalizētas, J. Joņevs katrā lappušu atvērumā skar vien nelielu daļiņu no attēlotā un nevaļīgi piemetina: „Un daudz citu viesu atnāca, nav laika visus uzskaitīt. Visi atnesa dāvanas un visi gribēja dejot.” Mammas un tēti „Slepenajos svētkos” noteikti sazīmēs paralēles ar pieaugušo dzīvi un ballītēm. Proti, katrā tusiņā ir „visskaistākā čība”, „spilvens” ar portatīvo istabas stūrī, pašaizliedzīgs dīdžejs un kāds, kurš vientuļi „met pa lampu”. Bet nevajag ļaunoties – šī ir ļoti saudzīga, lai arī ironiska lūkošanās caur atslēgas caurumu tajā valstībā, kurā bērniem nav atļauts ienākt.

Centos tekstā sameklēt ko izteikti joņevisku. Grūti. Sazīmējams vienīgi raksturīgais dzīves svinēšanas motīvs un viegls caurviju humors, kas ir viens no aizraujošas bērnu literatūras priekšnoteikumiem: „Slota iedomājās, ka ir zirgs, purināja krēpes, un sāka grauzt gumijkoku. Jo zirgi taču ēd zāli, viņa teica. Es neesmu zāle, teica gumijkoks, bet bija par vēlu.” Rakstnieku pēc rokraksta vēl ir grūti atpazīt, tāpēc, nezinot grāmatas autoru, nedaudzās rindas būtu iespējams piedēvēt jebkuram. Runājot pavisam atklāti – šāds sacerējums ir pa spēkam ikvienam no mums. „Slepenie svētki” J. Joņevam, protams, ir izaicinājums – jāieinteresē pavisam cita mērķauditorija, jāizmēģina cits izteiksmes veids un pieeja, jo lasītāju vecums un interešu loks ir pilnīgi pretējs matainiem pusaudžiem, kurus saista apreibinošie dzērieni un smagais metāls. Tomēr gudrais lasītājs, kas ir informēts par J. Joņeva atzinībām, gaida ko vairāk. Kaut tīri matemātiski – apjoma ziņā. Tāpēc Jānim par darbiņu stabils 7. Reinim, protams, apaļš desmitnieks!

[1] http://www.lasamkoks.lv/tini/lat/ilustratori/24-reinis-petersons