Cīņa par vietu. Daina Tabūna „Pirmā reize”

Šķiet, ka līdz šim LALIGABA nominācijā „Labākā debija” prozai nav veicies (vai arī nav pat veicies pretendentu vidū nokļūt – īsti skaidrs netop, jo laligaba.lv nav tik veiksmīgi pārskatāms un detalizēts arhīvs, kā gribētos). Prozas teksti tikuši pasludināti par „Labāko debiju” tikai trīsreiz, kopš balvas dibināšanas (2000. gadā?) un nominācijas ieviešanas 2004. gadā, – tie ir jau labi zināmie stāstu krājumi – Osvalda Zebra „Brīvība tīklos” (LALIGABA 2010), Kristīnes Želves „Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” (LALIGABA 2011) un, protams, Jāņa Joņeva romāns „Jelgava 94” (LALIGABA 2013). Lai gan varbūt ir par skaļu teikt, ka visi šie prozas darbi attēlo būtiskus brīžus latviešu kultūras vēsturē (īpaši problemātiski būtu to teikt par O. Zebra krājumu, kas tomēr drīzāk ir paša autora tapšanai svarīgu kultūrzīmju pilns), nevar ignorēt faktu, ka tie arī bez LALIGABAs palīdzības kļuvuši ārkārtīgi populāri un latviešu literatūrās laukā ietekmīgi. It kā arī Dainas Tabūnas „Pirmā reize” būtu loģisks turpinājums šādas – labi uzrakstītas un personiskas – prozas uzvaras gājienam debijas nominācijā gan grāmatā skartās tematikas, gan nepārprotami saklausāmās autores balss un, protams, mērķauditorijas ziņā. D. Tabūnas prozas varones vārdiem runājot, „(..) šis laikam ir viens no tiem stāstiem, par kuriem jebkurš kinomehāniķis jau sākumā var pateikt, ar ko tas beigsies” (67). Tomēr atcerēsimies, ka LALIGABAi būtu svētīgi apbalvot un tādējādi izcelt arī to, kas citkārt varētu palikt latviešu literatūrās perifērijā. Un D. Tabūnas galvenais pretinieks ir latgaliski sarakstīta proza (lai mani atvaino autore, nevaru lepoties ar latgaliešu dialekta pārzināšanu), ko nominācijā pārstāv Ilzes Spergas krājums „Dzeiveiba”; līdz ar to varbūt nedaudz vieglāk „Pirmajai reizei” varētu iet cīņā par uzvaru ar gados jaunākās LALIGABA nominantes Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu „Saulesizplūdums” (godīgi sakot, Katrīnas Rudzītes dzejas lasījumos dzirdētais drīzāk lika vilties…). Bet, protams, ne jau šī gada LALIGABu Daina Tabūna ir gaidījusi, pievēršoties rakstniecībai kopš 00. gadu sākuma, un ne jau LALIGABAs dēļ tiek sarakstītas un izdotas grāmatas...

Vērtējot Dainas Tabūnas grāmatu kā mākslas vienību, jāatzīmē, ka lasītāju var nedaudz mulsināt salīdzinoši sīkais teksta šrifta izmērs – šķiet, ka tas uzreiz vedina domāt par stāstu potenciālo mērķauditoriju – jauna gadagājuma cilvēkiem, kurus itin kā vajadzētu vilināt arī krājuma ironiskajam virsrakstam. Neatceros, ka tik maza izmēra burti iepriekš būtu manīti „Mansarda” vai kādas citas izdevniecības produkcijā, kas vedina domāt, ka, iespējams, grāmata nedrīkstēja būt biezāka par paredzēto, tajā pašā laikā bija grūti atteikties no kāda stāsta (varbūt tāds grāmatas sagatavošanas gaitā pat negaidot nācis klāt?), jo tie veido ļoti ciešu konstrukciju un kopumā vēsta par personas izaugšanu no A līdz Z. Vai tiešām izdevējs iepriekš nebija īsti pārliecināts par grāmatas veiksmi, tāpēc ekonomējis uz lapaspušu apjoma rēķina? Iespējams, es muļķīgi kļūdos, bet grāmatas šrifts mani nepārstāj mulsināt, arī atverot grāmatu 20. reizi. Izdevuma kvalitātes ziņā gan jāatzīmē ļoti gaumīgais vāka noformējums, ko veidojusi Zane Ernštreite (tas gan nenozīmē, ka visi „Mansarda” grāmatu vāki var šķist vienlīdz gaumīgi – piemēram, skeptiski skatos uz Viļa Kasima romāna „Lielā pasaule” noformējumu).

Bez šaubām latviešu literatūra jau sen ir noilgojusies pēc sieviešu intonācijas pašironiskā noskaņā – manuprāt, tas ar nelieliem gaismas uzplaiksnījumiem notiek jau kopš Laimas Muktupāvelas „Šampinjonu derības” (2001), un taisnība ir arī Annai Auziņa, kas apgalvo, ka „sievišķais skatpunkts uz personības nobriešanu gadsimtu mijas Latvijā ir svarīgs un šībrīža literatūrā nepieciešams”¹. Pārdomas gan raisa D. Tabūnas prozas žanrs – kā atzīst grāmatas recenzentes A. Auziņa un Bārbala Simsone², galvenā varone visos stāstos faktiski ir tikai viena, jo no stāsta uz stāstu meitene praktiski nemaina kodolu un neatšķiras kā raksturs, lai gan ārēji un pieredzē pieaug. Mainās tikai šīs meitenes vārds un ģimenes biogrāfija (figurē māsa, tad citā stāstā tikai brālis, ir tēvs, citur nav vai viņa raksturs atšķiras no iepriekš tēlotā utt.). Stāsti ir sarakstīti ciešā saiknē cits ar citu, tomēr nez kāpēc notiek koķetērija un izlikšanās, ka vēstītājs mainās. Un tajā pašā laikā tas ir stāstu kopums par personības pieaugšanu. Vai tad personai nav jābūt unikālai un vai tā arī savas veidošanās procesā ir kā tāds ezis, kura kažociņu sadedzina un rezultāts ir paredzams gluži kā pasakā? „Pirmā reize” varētu būt romāns, tomēr, iespējams, tas būtu slikts romāns. Vai tas ir romāns stāstos? Arī tādu pozīciju neatrodu. Diemžēl krājuma recenzijās šī nianse netiek minēta kā trūkums, un tas nedaudz mulsina. Daudz vairāk par varoņu vārdu dažādību stāstā „Meiteņu sarunas” traucē brīži, kad it kā pavisam citā stāstā Alise izliekas par Kati un arī man liek izlikties, ka es viņu nepazīstu.

Ja man jānosauc stāsts, kas šķita vislabākais, tad tas noteikti būs „Slepenā kaste” – teksts citu krājuma stāstu vidū pārsteidz ar spēju būt polifoniskam, lai gan tas nebūt nav augstākās pakāpes polifoniskums. Visvairāk diemžēl atbaida pirmais stāsts – „Darījumi ar Dievu”, kurā sākumskolas bērns risina savas iekšējās attiecības ar Dievu un nāvi; ir skaidrs, kādēļ tas ievada krājumu, tomēr mulsina vismaz divas tā „kvalitātes”: pirmkārt, didaktiskais un neveiklais nobeigums, kas nudien nešķiet ironisks („Tajā brīdī izlēmu – baudīšu dzīvi, gluži kā to noteica kokakolas reklāma. (..) Mans galvenais mērķis būs – vismaz pagaidām – baudīt dzīvi.” (20)); otrkārt, 14 lapaspušu garumā kaitinoši bieži – 21 reizi – sastopamais darbības vārds „likties” un tamlīdzīgi redakcionāri krikši. Iespējams, nedaudz sasteigts izskatās arī noslēguma stāsts „Aukstā zeme”, tomēr autore izlīdzina garo un it kā impulsīvo stāstījumu par Eiropas apceļošanu ar metaforu un gaišuma pilnām rindkopām, kas lieliski raksturo arī visu krājuma intonāciju – samērā pozitīvu, gaišu un dzīves skumjām vai nihilismam nepakļāvīgo.

Tomēr baidos, ka ar „Pirmo reizi” nebūs viegli no cita skatpunkta. Lasītāja prātā Dainas Tabūnas stāstus vienmēr aizēnos Jāņa Joņeva romāns, kuru gan, protams, nevar salīdzināt ar „Pirmo reizi”, tomēr tāda kāre bez šaubām rodas, jo abi darbi skar jauniešu pašizziņas un pasaules iepazīšanas jautājumus nepastarpinātā veidā, tajos var just gan „detaļu reālistiskumu”, ko recenzijā par „Pirmo reizi” min B. Simsone³, gan autobiogrāfiskumu un pat dokumentalitāti. Un tas jau ir lasītājam galvenais, neskatoties uz attēlotās pieredzes neapšaubāmām atšķirībām. Tāpēc Dainas Tabūnas krājuma baudītāju var gaidīt neliela vilšanās (praktiski nerosinoša jau ir grāmatas anotācija – teikums, kas sākas ar vārdiem „kā sagatavoties lielajai dzīvei”, laikam ir domāts kā signāls skolotājiem, kas pašlaik gatavojas iepirkt grāmatas absolventu sveikšanai izlaidumā). Proti, lasītāju, kurš, ir izsalcis pēc J. Joņeva „Jelgava 94” remiksa, turpinājuma vai variācijas, apbēdinās D. Tabūnas stāstu diezgan vājā piesaiste jebkādas jauniešu subkultūras norisēm. Tie nav stāsti par konkrētu vietu vai noteiktu aizraušanos, kas pieļautu apzinīgāku identificēšanos ar attēloto, bet gan formāli diezgan tipisks, bet sirdī bez šaubām literatūrā nepieciešams un tāpēc spilgts stāsts par meitenes tapšanu caur ikdienu un tās spilgtākajiem mirkļiem. Protams, svarīgas krāsas piešķir urbānā vide – Rīga, kas nes līdzi gan vāji iezīmētu, tomēr klātesošo mikrorajona un centra duālismu, masu kultūras un augstās kultūras zīmes (seriāls „Slepenie faili” ar Foksu Malderu un eseja par komponistu Gustavu Māleru, kuriem gan ir pilnīgi atšķirīgas vietas galvenās varones dzīvē), kā arī vīrieša un sievietes attiecību tēlojums, kas pamazām, ar katru nākamo stāstu ieņemt arvien būtiskāku vietu vēstījumā.

Tas, kā dēļ lasītājs var identificēties ar D. Tabūnas stāstos rakstīto, ir maksimālais godīgums, ar kuru autore nāk gaismā un it kā atklāj savas dzīves spilgtākās epizodes (vai vismaz literarizētus draugu, paziņu un radu dzīves elementus, kā nepastarpinātā tuvumā un iespaidā pati visdrīzāk ir atradusies). Taču, tāpat kā stāstu pasaule ir daļēji tuva un pazīstama, tā nav arī tik ļoti raitas valodas vainagota, konstruēta un pārstrādāta, lai, teiksim, varētu tekstu sadalīt atsevišķos spilgtos izteikumos – (atvainojiet) citātos un aforismos. Un tās nav sliktas ziņas literārajam procesam, bet nav arī lieliskas ziņas lasītājam. Par piemēru varu citēt teikumu no nejauši atšķirtās J. Joņeva grāmatas: „Tas bija ceļš, kura beigas nav iespējamas, jo es vienmēr devos pēc ieguvuma ar kārtējo magnetizēto tukšumu kabatā.” (111) Un spilgtākais no nejauši atšķirtas lapaspuses „Pirmajā reizē”: „Jāsaka, ja cilvēks uzdod šāda veida jautājumus ik pēc minūtes, visa maģija no viņa sejas aizplūst, lai vai kāds būtu apgaismojums.” (53) Un vēlreiz J. Joņevs: „Es ierāvu šņabi nerīklē, bet sirds to izspēra ārā.” (208). Un D. Tabūna: „Un iedzerts bija tieši tik daudz, lai nākamajā dienā nebūtu grūti normāli pastrādāt.” (111) Šo divu vēstītāju pašironijas izpētes spēli var spēlēt bezgalīgi – varbūt kādam sanāks gan zaudēt, gan atkal laimēt savās prognozēs, bet būtu muļķīgi to nespēlēt, ja tas palīdz iepazīt šīs „divas paralēles” – Joņevu un Tabūnu – labāk. Lai gan, protams, salīdzināt vienas paaudzes autorus, tiem klātesot, nav pateicīgs darbs, bet kādam taču jāuzņemas arī tas.

Salīdzinājums ar „Jelgava 94” ir neizbēgams un tāpēc visnotaļ neizdevīgs, jo šķiet, ka lietu kārtība varēja būt citāda un Daina Tabūna varēja nedaudz pasteigties, sagatavojot izdošanai stāstus pāris gadus ātrāk. Taču varbūt bez negaidītā J. Joņeva nebūtu arī iedrošinātās D. Tabūnas. Un bez D. Tabūnas nebūs arī citu darbu, kas runās ar lasītāju caur konkrētām atmiņām un iespaidiem, kurus ir tik grūti izdzēst no prāta, ka labāk tos pārvērst par literatūru.