Vai Rīga jau gatava? Laima Kota „Mierielas vilkme”

Pārlūkojot pēdējo gadu prozas darbus, jāsaskaras ar kādu iepriecinošu tendenci – arvien biežāk dažādo paaudžu autori tiecas aprakstīt mūsu galvaspilsētu. Par to varam pārliecināties, lasot gan Rūtas Mežavilkas romānu, epizodiski arī Gundara Ignata, Ingas Ābeles un Ingas Žoludes prozu, Jāņa Rokpeļņa esejas, Osvalda Zebra, Aivara Kļavja un Māra Bērziņa vēsturiskos romānus, neaizmirstot arī Daces Rukšānes pietāti pret Ķīpsalu un Andra Zeibota pietāti pret Kundziņsalu, un vēl daudzus citus darbus. Tiem, kas entuziasma un apņēmības pilni pagājušajā gadā īsti nespēja tikt galā ar tik apjomīgu un sātīgu kumosu kā Jāņa Einfelda „Rīga”, L. Kotas romāns varētu būt daudz pieņemamāks (būšu mazliet bezkaunīgs un, atsaucoties uz Ievas Vieses recenziju par J. Einfelda romānu[1], teikšu, ka, arī L. Kotas romānam pieliekot mēli, redzēsiet Rīgu). L. Kota pierāda to, ka nav nekādas nepieciešamības izfantazēt pasakas par pilsētu vai vēsturi, jo pati pilsēta un tās vēsture ir fantastiskas ar savu neparastumu. Tāpat kā „Mierielas darbnīcās meistari palīdzēja mirušajiem tikt pie atgādinājuma par dzīvi” (130), arī L. Kotas romāns palīdz atcerēties pilsētas ikdienas sīkumu vai lielumu burvību, skaistumu vai – gluži pretēji – neglītumu.

Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis kādā diskusijā[2] minējis, ka jaunākais latviešu romāns cenšas apiet sociālo realitāti. „Mierielas vilkme” šajā gadījumā būtu paradoksāls piemērs – caur ireālo tiek projicēts visreālistiskākais. Tādēļ autores uzstādījums romāna moto („Visi minētie notikumi ir reāli. Visas personas – kā dzīvas.”) nebūt nav joks vai ambicioza iedomība (lasiet – mērķauditorijas maldināšana). Romāns patiešām atklājas kā paskvila vai karikatūra par šodienas Latviju. Turklāt – vietumis pat visai baisa.

Autore uz visām norisēm it kā noskatās ar distancētu ironiju un smīniņu, taču vienlaikus atrodas notikumu epicentrā. Sevišķi būtiska šī darba kontekstā ir spēja pasmieties par daudzām mūsdienu ikdienišķām parādībām: Rīgas satiksmi vai – atvainojiet – satiksmi Rīgā, laika prognožu absolūto neatbilsmi objektīvajai realitātei, sociālo tīklu spožumu un postu, „apvēmēja” – ziņu portālu komentētāja – darbu un tehnokrātisko paranoju, cilvēka jūtu un maņu notrulināšanos, valodas piesārņojumu, mūsdienu politiķiem kā kārklu vāciešu tradīciju turpinātājiem (L. Kotas vislielākā uzdrīkstēšanās – „bērziņš tribīnē”), patriotismu pret padomisko audzināšanu (totalitārisma un citu baiso laikmetu sekām – to, ka vēl ilgstoši „mirušie traucē dzīvajiem”), folkloras un popkultūras sintēzi, latviešu stihisko (iz)ceļošanu un pat bēgļu gaitām. Īsāk un autores vārdiem – „viss ikdienišķos štokos” (41).

Autores humors ir stilistiski un mākslinieciski neviendabīgs – vietumis rodas sašutums par teju vai plakātiskām banalitātēm („Viņa visu rītu bija sēdējusi slapju muguru pie datora. No griestiem lija tieši tajā vietā, kur atradās freken Grētas krēsls. (..) Izrādās, ka viņa nav vis nostrādājusies līdz aukstiem sviedriem, bet ir atkušņa izraisītas avārijas upuris.”(11)), citviet L. Kotas izdoma liek skaļi smieties (fascinējošā meistarība „kaķu psiholoģijas” atklāsmē: „Ne jau velti mēs esam interneta filmu zvaigznes. Fotografē kaķus, no kura rakursa gribi, bilde sanāk neatvairāma.” (103); daži brīnišķīgi salīdzinājumi: „ģērbušies džemperos kā tautfrontieši pirmsatmodas uzrāvienā” (83) vai „eglīte tramvaja pierē izskatījās kā diadēma nemazgātos matos” (10), vai arī Lielo kapu kapličas Kristus, kurš „aicinoši bija atpletis rokas, kā to dara vectētiņi, kad pie viņiem atbrauc ciemos mazbērni: „Nu, ķipar, panāc nu šu’!” – un mazdēli skrien pretim, lai tiktu pacelti augstu gaisā” (161); visbeidzot – galvaspilsētas pieminekļu „iedzīvināšana”: „Nobeļotais Ostvalds ar ķīmijas kolbām bija ieradies no applūdušās Merķeļa ielas, toties Padegs no Vērmanes dārza pat plūdos nezaudēja ne švīta stāju, ne hūti. Saslapusī zīda šalle izskatījās tik eleganti, ka ne pūciņas noņemt.”(277)). Pamanāma arī autores veiklā spēlēšanās ar konkrētu reāliju pārdēvēšanu: frizētava „Melnais miera grifs”, kafejnīcas „Miera pīle” un „Miera taka” utt. Tas liek atcerēties analoģisku rotaļāšanos autores populārākajā darbā ar dažādām šampinjonu receptēm katras romāna nodaļas izskaņā. Liela nozīme romāna spilgtajiem raksturiem, kas, ietērpti noteiktās vēsturiskās un sociālās situācijās, ar groteskas, humora un citu māksliniecisko līdzekļu palīdzību neatpaliek no kolorītākajiem Marģera Zariņa vai Zigmunda Skujiņa tēliem. Vislielākās simpātijas var izpelnīties galvaspilsētas „vēsturiskās sirdsapziņas” – večuka Ādama „smalkās kaites” ar brīnišķīgu (bet vai apzinātu?) atsauci uz Vizmas Belševicas ķertajiem tipāžiem (fotografēšanās un zārka „izprovēšana”). Varbūt kādreiz nākotnē publicistikas vārstījumos līdzās atsaucēm uz Sūnu ciemu un Laimes lāci pastāvēs arīdzan atsauces uz tramvaja vadītāju Mildu de Kalnu un kādu citu Mierielas iemītnieku?

            „Mierielas vilkme” droši vien pretendē uz dzēlīgākā romāna statusu kopš Anšlava Eglīša „Piecām dienām”, taču romāns visai labi iekļaujas arī pēdējo gadu romānistikas tendencēs, kur dažnedažādu asumu netrūka, – atcerēsimies kaut vai pavisam neseno Viļa Kasima debiju „Lielā pasaule”; ar visai līdzīgu un vienlaikus atšķirīgu smīniņu pirms diviem gadiem uz mūsdienu ierēdniecības pasauli lūkojās arī Gundars Ignats. L. Kotas uzticīgākie lasītāji jau provizoriski sagaida dažāda mēroga kritiskas piezīmes par latviešu būtību, un tās pēc pilnas programmas var saņemt arī šajā romānā: „Rīdzinieki ātri vien iemācās atpazīt katru bedri skaistās pilsētas ielās. Revolūcijas netaisa, lai gan visi bija atzinuši, ka sen vajadzētu saņemties uz kādu traci vai gājienu, ka asins nolaišanai tā vien prasās nosvilināt kādu pili.” (38) Tomēr tam iepretim tiek saglabāta nesatricināma ticība skaistajam un cēlajam: „Dari ko darīdams, līst līdams, snieg snigdams, deg degdams, bet Rīga ar visiem plūdiem un baznīcu torņiem izskatījās maģiski skaista.” (137)

Lasot romāna pirmās nodaļas, vēlējos, kaut autore būtu veltījusi kādas lappuses Miera ielas vēstures atklāsmei – tā taču ir iela, kura iemieso arhetipiski pretējo (dzemdību nams un kapi, vai – hronoloģijas labad – kapi un dzemdību nams), bet jau pavisam drīz atskārtu, ka esmu ticis apbalvots ar to, ko pats piesaucu. Kultūrvēsturiskais fons romānā tiek ieskicēts visai plaši – sākot ar arhitektūras īpatnībām un vietējiem ieradumiem, beidzot ar atsevišķiem sīkiem faktiem (grāmatizdevēja Rapas pašnāvība, Lielo kapu transformācijas laiku lokos, ielas kādreizējā degradācija un sadzīviskais uzplaukums pēdējo piecu gadu laikā utt.). Tātad autores sadarbība ar vēsturnieku Raimondu Zalcmani izrādījusies ļoti veiksmīga. Mierielas iestaigāšana nozīmē meklēt zudušo laiku. Un, tā kā Mierielā ir iespējams jebkas, tas tiek arī atrasts, jo „laiks ir maita, tas nemainās” (141). Tieši vēsturiskā šķautne ir kā antitēze iepriekš minētajām mūsdienu nebūšanām un nejēdzībām – romāns, ja tam noārdām visu humoristisko, visu maģisko un visu pārējo, vēstī par mūžīgo disonansi cilvēkā, kuru uz pusēm rauj ilgas pēc aizgājušā un apzināšanās par tagadējā neatgriezeniskumu, kuru uz pusēm rauj prieks par Mierielas bruģi, kurš „klaudz draudzīgi” (17) un jūsma par mūžīgo kvartālā tveramo „šokolādes saldmi un kafijas rūgtmi” (47).

Pēdējos gados publicēto romānu kontekstā „Mierielas vilkme” ir viens no veiksmīgākajiem teksta korektora darba piemēriem. Proti, romāna lasījuma laikā, par brīnumu, neizdodas konstatēt kļūdas. Ja ņemam vērā gan L. Kotas cimperlīgo un daudzprasošo stilistiku, gan paturam prātā 21. gadsimta kā datorizētā (lasiet – neizbēgamo drukas kļūdu pārsātinātā!) laikmeta nodevas, tas vien ir iespaidīgi. Tomēr atsevišķas romāna ainas prasa īsinājumu vai arī galējā gadījumā – nepieciešamību tās vispār atmest. Tieši šajās ieilgušajās epizodēs (nodaļu virkne, kur radio žurnālista kritiskajām acīm tēlota lidostas uzgaidāmās zāles retorika ar likteņstāstu kaleidoskopiskumu, dzimtās zemes „loka mešanas” nodaļa, patētiski kaitinošās „mājās atgriešanās” ainiņas u. c.) autores prastais pļāpīgums, lai arī veiksmīgi slēpts, tomēr atārda teksta kā veseluma „pinumu”. Rodas iespaids, ka L. Kota paštīksmināšanās uzplūdos epizodiski aizmirstas, un romāna redaktorei Gundegai Blumbergai par spīti viņas dzelžainajai un sistemātiskajai disciplīnai nav bijis pa spēkam šo „radošo paisumu” aizturēt. Tas diemžēl atstāj iespaidu uz romāna kompozīciju, un grāmatas pirmās divas trešdaļas vai pirmā puse ir mākslinieciski spēcīgākas, aizraujošākas par pēdējo. Izstieptie apraksti un nereti absolūti „tukšie” dialogi laupa romānam vienu no tā pievilcīgākajām pusēm – asumu un dinamiskumu.

„Mierielas vilkme” ir L. Kotas daiļrades kvintesence – romānā sapludinātas kultūrvēsturiskās intereses (agrāk pārstāvētas autores mākslinieciski visnozīmīgākajā darbā „Mīla. Benjamiņa”), tiecība uz sociālo procesu kritiku (iepriekš – „Šampinjonu derība” un neignorējami to uzslāņojumi arī citviet) un nenoliedzamās intereses par mīta iedabu („Totēmi”, „Cilpa”, un patiesībā – lielākā vai mazākā mērā – tās pārstāvētas visos līdzšinējos autores darbos). Romāna lielākais ieguvums ir tā eklektisms, un tas atradīs ceļu pie plaša lasītāju loka (būtiski ņemt vērā, ka L. Kota ir bijusi viena no pieprasītākajām un lasītākajām pagājušās desmitgades latviešu prozaiķēm!), jo savas dažādības dēļ tas būs baudāms gan tiem, kam patīk izklaides literatūra, gan tiem, kas vēlas satīriski palūkoties uz mūsdienu dzīvi un atpazīt tās jūklī arī sevi, gan tiem, kam patīk modernā veidolā aptverta vēstures „elpa”, gan tiem, kas gluži vienkārši, paļaujoties grāmatas anotācijai, vēlēsies meklēt un atpazīt arī atsevišķus maģiskā reālisma estētikas vaibstus. Turklāt pēc romāna izlasīšanas ikkatrs noteikti būs spiests uz savu galvaspilsētu un varbūt pat valsti kopumā palūkoties citādāk.

[1] Viese I. Pieliec mēli, Rīgu redzēsi // Latvju Teksti, 2015, Nr. 3, 60.-61. lpp.

[2] Kreisums dzīvē un literatūrā // Domuzīme, 2015, Nr. 4, 61. lpp.