Kalibana atgriešanās. Artis Ostups „Fotogrāfija un šķēres”

Dīvaini, ka, salīdzinot ar „Biedru Sniegu”, kurā līdzīgas izjūtas attiecībā uz Ostupa dzeju mīkstināja vai izlīdzināja tīkams humors un ironija, „Fotogrāfijā un šķērēs” no tā nav ne kripatas. Krājumu var uzlūkot kā (bet varbūt arī ne) mīlestības vivisekciju, kas atklāj, ka pietuvoties otram cilvēkam ir praktiski neiespējami tādā līmenī, lai – iespējams, kādu iepriekšnoteiktu priekšstatu vadībā – būtu ar to viens vesels: „Kā gan viņa uzdrošinās – sakustas, juzdama manas dusmas,/ vieglas kā dūnas, - neatklāt, par ko viņa tā domā, ka prāts tik ātri/ aizslēdz savu bodīti uz platās nomoda gatves?” (15) Mīlestības izraisītais slimīgums, ko var uzlūkot arī par dabisku un „normālu”, mijas ar rezignētiem, vīzijām līdzīgiem maiguma tēlojumiem, kuri atgādina kaut ko tālu, netveramu – kā atmiņu drumslu, kas, tikko parādījusies, tūlīt arī pazūd: „„Arvien vairāk gaismas,” tu saki, stāvēdama loga zaļajā četrstūrī. Bez/ skaņas vējš piepūš putnu buras, migla grimst aizā kā caura laiva.” (13) Taču šajā fotogrāfiski tvertajā atmiņu drumslā nepārtraukti ieskanas ierobežotības, nepārvaramības, atsvešinājuma tēma. Dzejas cilvēks, kaut arī lirisks, nenoliedzami mīlestības pilns, paliek svešs – un visvairāk sev. Kāpēc nevar lietas izteikt citādi, kāpēc nevar nonākt otrā – tiešuma un skaidrības – pusē? Varbūt cilvēka domāšana ir pārāk ierobežota, cilvēks ir pārāk ierobežots?.. Šo noskaņā nojaušamo jautājumu rašanās un sablīvēšanās (kā virzībā uz kulmināciju) nepiedāvā atrisinājumu, bet sava veida atslābumu, kura galvenā raksturzīme ir atsvešinājums – arī kā virzība prom no mīlestības vai samierināšanās ar šo ierobežotību, nespēju aizsniegties aiz fenomenu redzamās būtības. Un arī valoda izrādās ierobežota, un to ierobežo cilvēka cilvēciskā ierobežotība... Jebkurā gadījumā skatīt Ostupa dzeju prasās Rietumu filozofiskās izpratnes līmenī, tas ir, būtiski skatīt būtības būtību būtības būtībā, un te rodas problēma. Dzejā, protams, var ievīt pašas sarežģītākās idejas, bet dzeja tajā pašā laikā pieprasa zināmu atklātību – tā var būt fiktīva, bet tai jābūt jūtamai. Ostupa vīziju kontekstā personiskums izplēn dīvainā saskaldītībā – jau minētajā atsvešinājumā.

No formālā viedokļa tikai dažus krājumā esošo tekstus var dēvēt par dzejoļiem, lielākā daļa no tekstiem uztverami kā dzejproza, bet tikai tādā aspektā, ka šie teksti iekļauti dzejoļu krājumā. Tie drīzāk varētu būt miniatūri tēlojumi, jo iztrūkst ritma, kas ļautu prozaiski tonētajam tekstam iegūt dzejas intenci. Tomēr tie ir visai burvīgi tēlojumi, kas nereti piepildīti fragmentētiem, skatiena pārslīdētiem apkārtējās pasaules tvērumiem: „Tālu ir viss, kas patiesībā esmu: salīkuši strādnieki, zem/ nojumes gaidot tramvaju; putnu pārskrējieni; pelēki pirmskara nami, kad skatās augšup no ietves, kur riteņi traucas caur peļķēm, studenti/ iznāk no universitātes, atver lietussargus un lūko pēc kafijas.” (23)

Dzejas cilvēks nepārtraukti tiecas būt prom, attālināties, būt citur – kādā nedefinējamā telpā. Iespējams, tās ir ilgas pēc saplūsmes ar apkārtējo, tiešo vidi, telpu, ar otru cilvēku, bet ietiekties izdodas galvenokārt pagātnē, atmiņās – dzejas cilvēks atceras bērnību un tiecas vēl tālākā pagātnē – caur radniecisko saikņu vēsturiskās atmiņas atmodināšanu, kas gan tiek tverta dzejas cilvēka redzējuma ietvarā, piemēram, dzejolī „Vecmamma” (31). Bet arvien vairāk – un arī caur šīm it kā esošajām saiknēm ar citiem cilvēkiem – dzejas cilvēks tomēr attālinās no visa apkārtējā un kaut kur izplēn. Viņa balss gan paliek spēcīga, bet starp dzejas cilvēku un lasītāju arvien lielāka izaug mūra siena, žogs vai Berlīnes mūris – jebkas, kas tuvākā laikā šķiet nepārvarams, bet nav obligāti mūžīgs. Šī atsvešinātība metaforiski izgaismota tituldzejolī nākotnes formā, taču ne brīdi nerodas šaubas, ka tas viss arī notiek „tagad”. Tāpat kā spējā atcerēties pagātni, ietiekties vēsturiskajā atmiņā, iespējams arī tagadnē iedzīvināt nākotni. Dzejolī rāmā, nepretenciozā ainavā ar romantisku fonu tiek sarautas pat lietiski fiksētās saiknes ar cilvēku (cilvēkiem): „Viss būs tīrs un smaržīgs, pastnieks žēli paraustīs plecu./ Tikai pie lielā rakstāmgalda strādās sudraba šķēres, // atņemdamas roku rokai – ātri kā visus šos gadus.” (37)

Arī fakts, ka lielā tiesā tekstu Ostupa dzejas cilvēks atrodas tādā kā kondensētā ārpilsētas vidē, rada telpiskās izjūtas atsvešinājumu. Šķiet, dzejas cilvēks dzīvo ne tagadnes laikā, kādā nerealitātē, kas tikpat labi var izrādīties kā iekšējā esme, gan arī atmiņu pasaule. Par labu otrajam variantam liecina pēdējais dzejolis, kas atsauc vēlmi pēc seniem draugiem, ar kuriem aiziet pa kastaņu gatvi. Tātad atgriezties, pievienoties, būt daļai no kaut kā – ar to atsvešinātības tēma tiek nostabilizēta un padarīta par klātesošu. Dzejoļa krājuma ietvaros, lai gan tiek izteikta vēlme pēc atgriešanās un tuvināšanās, tā nenotiek, tās potence iezīmējas, tomēr pēcgaršā izjūtama vien nesapratne par nespēju pietuvoties visai skaistajām un dzejiski profesionālajām metaforām, romantiski pazīstamiem tēliem, noslīpētiem, precīziem teikumiem, koncentrētai izteiksmei un trāpīgajai formai, tas ir, skaistai dzejai.

Vai Kalibanam iespējams tuvoties? Varbūt šī pietuvošanās ir liktenīga, fatāla? Tāpēc šī robeža, svešuma un maksimāla tāluma izjūta ir nepieciešama un likumsakarīga, bet dzejas pasauli atvēsinoša. Varbūt tajā visā ir par daudz intelekta, nomocītas domas par kādu nespēju – vienalga kādu, un tā ir nomācoša, tā dzejas cilvēkā kaut ko salauž, un tas, ka viņš nav gatavs paust to tieši, nogurdina lasītāju, jo galu galā tā nav viņa cīņa, tā nav viņa esamības smagme. Taču ir viens „bet”, kas pārceļ visu iepriekš teikto citā līmenī. Proti, šis atsvešinājums „ar cakainām maliņām” ir apzināta intence, poētiska metafora, un, iespējams, autors ar sudraba šķērēm ir pārgriezis visas saiknes ar lasītāju apzināti, lai panāktu ledaini skaistas poētikas iespaidu kā apzinātu izteiksmes paņēmienu. Tādā gadījumā krājums „Fotogrāfija un šķēres” ir rets augstas inteliģences līmeņa rādītājs, pārsteidzošs dzejoļu krājums – ar vienu nosacījumu: ja lasītājs nenogurst no šifrēšanas un pāriešanas citā līmenī, no intelektuālās slodzes, no visa tā, kas nav vienkāršs. Kā reiz teica kāds cits dzejnieks: dzeja ir dvēseles lifts. Vai pietiek tikai ar skaistā kategoriju, lai dvēsele paceltos? „Kolekcionāra” Frederiks liecina, ka ne.