Mācīties (viņu) lasīt. Pēters Brūveris „Mācos rakstīt”

Teiciens „Katram mākonim zelta maliņa” izdzīvojis caur paaudzēm un folklorizējies, dažkārt tam pārmests klišejiskums, tomēr, kā zināms, patiesība ir vienkārša. Tāpat vienkāršs ir cilvēks. Arī šā brīža ģeopolitiskā vājprāta izraisītajā nespēka izjūtā ir novērojama zelta maliņa cilvēku domāšanā (!) – mēs atgriežamies vai vismaz tiecamies atgriezties/patverties pie fundamentālā. Vienkāršā. Patiesā.

Cilvēks un dzejnieka grāmata

Pretendējot uz prātuļotāja statusu, gribu apgalvot, ka cilvēks izjūt vēlmi lasīt dzeju tiecībā uz sarunu pats sevī. Tajā brīdī, kad tiek atšķirta dzejas grāmata, pasaules dūžu meli nav būtiski. Lasītājs caur dzejnieka vārdiem runā pats ar sevi, bet šajā intīmajā telpā vienmēr klātesošs ir arī dzejnieks.

Ideja par mūžībā aizvadīta dzejnieka atstāto darbu publicēšanu nekādā mērā nav kritizējama. Vien nepamet sajūta, ka telpā, kur jābūt vien lasītājam un dzejotājam, ielauzušies citi. Var saprast – citādi nav iespējams, bet šai sarunā jāpiedalās diviem – sastādītāju klātbūtne rada neērtības izjūtu, kas manāmi traucē. Lai gan sastādītāji Indra Brūvere-Daruliene un Māris Salējs Pētera Brūvera dzejkrājuma „Es mācos rakstīt” kontekstā vēlējušies pēc iespējas mazāk iejaukties grāmatas iesāktajā kompozīcijā, mērķis šķiet pārāk ambiciozs – tieši krājuma otrā puse, kura nav paša autora veidota, nojauc lasītāja iekšienē uzburto atmosfēru. Nedaudz sentimentālajos ievadvārdos, reizē cenšoties iejaukšanos attaisnot, M. Salējs raksta par P. Brūvera savdabīgo kompozīcijas veidotprasmi: „Tā ir liela meistara brīvības pakāpe – pārkāpt paša uzstādītos spēles noteikumus – tieši tik daudz, lai ievērotu kādu augstāku, intuitīvi uztaustītu likumību…” (6) To nevar aizstāt citi, un tāpēc uz to arī nevajadzētu pat mēģināt pretendēt.

Par spīti tam – kādu krājuma eklektika noteikti valdzinās. Dzejas materiāls, lai kura kārtots, tomēr rakstīts ar P. Brūvera rokrakstu, valodu un balsi, kas nenoliedzami apliecina dzejnieka meistarību, talantu un spēcīgo valodas izjūtu. Krājums kā vienots mākslas darbs kompozicionāli nešķiet saistošs, kaut dzejoļi, atsevišķi lasīti, uz lasītāju var atstāt būtisku iespaidu. Ja krājums izlasīts no viena vāka līdz otram elpas vilcienā, tad, pēc kāda laika otrreiz pāršķirstot, jālasa vai nu pa vienai daļai, vai pa vienam dzejolim dienā. Jaunatklāšanas sajūta garantēta. Ir dzejoļi, kurus nesaprast pat „pa savam”, bet arī tie līdzās saturiski skaidrākiem ir tikpat domāt rosinoši. Šī ir galvenā krājuma kā veseluma burvība – vienlaikus P. Brūvera pārāk neticami prasmīgajam (ja ņem vērā, ka „mācās rakstīt”) maršam pa valodas labirintiem autors panāk lasītājā vēlmi saprast – „mācīties lasīt”. Ne velti krājuma nosaukums iegravēts uz autora kapakmens.

Atšķirīgā pieredze

Ja vispār iespējams par P. Brūveri un viņa dzeju domāt kategorijās, tad vienīgais, kas nāk prātā, ir mūžsenais nepieņemtā, ārpusnieka (modīgi sakot, autsaidera) motīvs. Šai nosacīti marginālajai grupai, kurai, šķiet, jūtas piederīgs pats, viņš arī raksta – negaidot ne sapratni, ne līdzjušanu. Kaut atklāti tādu uzstādījumu autors nav izvirzījis, cilvēki, kas izjūt piederību nesaprastajiem, ar dzejnieka tekstu identificējas, un tas pats par sevi kalpo kā P. Brūvera dzejai raksturīgās vieglās ironijas simbols. Mūslaikos ir diezgan populāri uzskatīt, ka esi citāds (hipsteru laikmets), bet patiesa unikalitāte parasti gan ir pašam slēpta – citādību var atzīt ārējs kopums. Vēlos domāt, ka P. Brūveris to ir piedzīvojis jau pirms krietna laika.

Dzejas dienu noskaņās „Latvju Tekstu” jaunākā numura redaktora slejā Guntars Godiņš izvirza daudzkārt risināto jautājumu „Kas ir dzeja?”. Citējot igauņu literāta Jāna Kaplinska 1975. gadā rakstīto eseju, G. Godiņš izceļ, ka „dzeja rodas no mūsu pieredzes un no mūsu attiecībām ar vidi, nevis no mums. (..) Tā kā šīs pieredzes vienīgā redzamā pazīme ir tās atšķirība, tad arī maz ticams, ka dzejas valodas īpašības iespējams izteikt kaut kādā citā sistēmā. (..)”[1] Šī ideja lieliski atspoguļojas P. Brūvera krājumā – negribu pilnībā piekrist M. Salēja izteikumam, ka autors krājumā atļaujas būt personisks – drīzāk tas jāsauc par poētisku personiskumu. Piemēram, vides jēdzienu skatot pat pavisam šaurā izpratnē, P. Brūveris būtībā apraksta dabu – to vidi, kurā viņš ir, bet plašākā izpratnē mēs nonākam dzejnieka pieredzē, kur dabas (un citi) tēli ir piepildīti ar poētiski personisku saturu:

nekādas mūžības

ir tikai tauriņš

ir tikai puķe

ir tikai bruņurupucis

un cilvēka dzīve

un akmens

iemests laika upē

kuŗa plūst vienlaikus viļņiem

turp pie Viņa un atpakaļ

(77)

Ja atšķirību var klasificēt kā vienīgo redzamo pazīmi dzejā rakstītajai pieredzei, tad šī pati pazīme savā ziņā nosaka dzejnieka identitāti un nereti arī dzejas kvalitāti. Stereotipiskā domāšanā dzejnieks laiku laikos jau uztverts kā jukušais, dīvainais – šo zīmogu vislabākajā nozīmē amats nes vēl tagad. Svarīgākais dzejnieka arodā ir vajadzība, tieksme un prasme izteikt – talants bez šaubām nav gluži izskaitļojams un paredzams. Kaut kāds pārcilvēcisks spēks tomēr viņus izvēlas.

Autors vairākkārt uzrunā Dievu vai stāsta par viņa savstarpējām attiecībām ar Dievu, kas lasītāju rosina atcerēties dzejnieka biogrāfiskos aspektus dzejoļu tapšanas laikā – slimība līdzīgi kā citi nozīmīgi pavērsieni, arī traģiski notikumi cilvēka dzīvē spiež pārdomāt iekšējo vērtību sistēmu – nākas atgriezties pie pamatiem. Tas lielā mērā saistāms arī ar tieksmi pārvērtēt pagātni – arī vēsturi plašākā nozīmē. P. Brūveris lieto vēsturiskas personālijas un pat mitoloģiskus tēlus, atklājot pagātnes attiecības ar tagadni, un visbiežāk tās piepildot ar atbilstošu ironijas devu. Tādējādi dzejnieka poētiskā pieredze izteikti sniedzas pāri autora dzīves (reālās pieredzes) robežām – arī nākotnes perspektīva apliecina, ka šos tekstus no hronoloģiski attālas pozīcijas vērtēs pavisam citādāk nekā tagad, un dzejnieka poētiskā pieredze dzīvos vēl ilgi.

Pamati. Ars poetica

Šodienas lasītāja patiesības meklējumi itin spēcīgi mijiedarbojas ar rakstnieka, iespējams, biogrāfiskā impulsa radītu atgriešanos pie dzejas pamatiem. Ne gluži zem septiņiem moderniem plīvuriem slēpies, bet ietinies linu audeklā, un pats tā raupjumu juzdams, P. Brūveris mērķtiecīgi rāda lasītājam dzeju tās pamatos – galvenokārt valodā. Valodniecības likumus izrādās šķietami vienkāršiem līdzekļiem var pārvērst saturiski bagātā dzejā. Autors dzeju neatmasko, bet parāda pietiekami daudz, lai lasītājs vēlētos dzejas valodu pētīt tiktāl, līdz sasniedz būtības kodolu. Būtību gan katrs izvēlas pats, bet P. Brūveris savu ir panācis – cilvēks grib mācēt lasīt pats.

Pamati ir patvērums un reizē arī brīvība – šodienas lasītājam un pieredzējušam dzejniekam:

Ars poetica

katru dzejoli rakstīt

kā pēdējo

                gan tūkstošo

                gan simto

                gan desmito

                gan pirmo

allaž pretim jūtot

bezdibeņa bezgalīgo saltumu

pāri kuŗam iespējams

pacelties vārdos

lai lidotu

uz siltajiem

Dausas krastiem

kur dzejolis aizmirstu

savu dzejotāju

katru dzejoli rakstīt

kā pirmo

gan desmito

gan sirmo

gan pēdējo

allaž pakausī jūtot

bezdibeņa bezgalīgo saltumu

no kuŗa iespējams

aizbēgt vienīgi vārdos

lai nokļūtu

siltajos

Dausas krastos

kur dzejoļputns

 ir vistālāk no pērkļa

(93)

[1] Godiņš, Guntars. Kas ir dzeja?// Latvju Teksti, Nr.5 [21], 2014. 2.lpp.