LU konference
Krājuma noformējums (visu cieņu Zanei Ernštreitei) rada spēcīgu nostalģijas uzplūdu pat cilvēkam, kam vecie fotoalbumi ar biezajām, tumšajām kartona lapām ir tikai epizodiska atmiņa. Šāda vērstība uz pagātni liek domāt, ka krājuma dzejas cilvēks varētu būt pieaugušais, kurš šķirsta vecus fotoalbumus un domā, kā gan (un, galvenais, kāpēc) viņš par tādu ir kļuvis. Vai varbūt tas ir bērna skats uz pieaugušajiem – tā bērna, kurš tu kādreiz biji, skats uz tavu dzīvi: „es sēdēju ‒ skatījos sevī/ un bija man skumji un baisi” (31). Tādā gadījumā varbūt tas, ka krājuma vāki noformēti sēru toņos, ir gluži trāpīga sagadīšanās.
Epigrāfs ir pat pārāk valdzinošs, un tas pieder Viljama Batlera Jeitsa rokai: „I spitin to the face of Time/ That has transfigured me.” Cilvēkam (vai veselai tautai), kam patīk uzskatīt ikdienu un realitāti par kaut ko pēc izvēles pieņemamu vai noraidāmu un skumt pēc labākiem laikiem, V. B. Jeitsa divrinde var radīt tādu sajūsmu, ko grūti pārspēt kaut kam citam šajā krājumā. Tomēr epigrāfa tonis krājumam pat ļoti atbilst. Var iztēloties, ka grāmata ir dzejnieka spļāviens Laika sejā – izaicinošs žests, kura veiksmīgai izpildei tomēr nepietiek ar vienkāršu bezkaunību, jo vispirms ir jāieskatās sejā Laikam.
Kā raksturīgs labākajām latvju garamantām jau kopš Krišjāņa Barona, krājuma teksti galvenokārt izseko cilvēka dzīvei no bērnības līdz vecumam un nāvei. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka liriskais „es” dzīvo amorfā, nesakarīgā tagadnē, kuras abās pusēs ir iezīmēta bērnība (īsi) un nāve (ļoti uzsvērti un samērā izvērsti). Viena no caurviju tēmām ir cilvēku mijiedarbība ar valodu („Meli”, „Cits”, „Telegramma” u. c.). Savukārt kāds cits no krājuma akcentiem ir dzejnieka laikabiedru dzīves vērojumi[1], un daudzi no šiem laikabiedriem ir kaut kādā mērā saistīti ar kultūru; dažreiz viņiem tas ne pa jokam traucē dzīvot („Cits”), bet kopumā viņi ir tādi paši ļaudis kā visi citi mirstīgie.
Krājumā visvairāk ir tēlotas tādas pašas vai sīkākas, piezemētākas problēmas un vēlmes, kādas mums varētu rasties ikdienā: noskatīties „Eirovīzijas” pusfinālu, neatklāt ārstam apkaunojošus slimību iegūšanas veidus, sasvīst vai nesasvīst sabiedriskajā transportā, panākt, lai vecāki nopērk divriteni. Un arī – ievietot dusmīgu ziņojumu internetā, iegūt daudz „YouTube” skatījumu utt. Rakstīšana par ikdienišķiem jautājumiem, kurus lasītājam nav īpaši jācenšas aptvert vai līdz kuriem nav jācenšas aizdomāties, var savaldzināt. K. Vērdiņš bieži dzejas lasījumos aizrauj publiku, pieminot atpazīstamas lietas asprātīgā veidā (nesens piemērs – kaķīšu video sižetu rādītājs) un uzrunājot cilvēkus tādus, kā viņi ir, nevis tādus, kā viņi iedomājas, ka vajadzētu būt. Tas var arī atgrūst un nomākt. Ja mākslā meklē ko labāku un tīrāku, nekā sastopams dzīvē, tad šajā krājumā to nevar atrast tiešā veidā (lai gan skaidrāka norādīšana uz to, kāda dzīve ir, pat nepieciešama, lai sāktu domāt par to, kādai tai vajadzētu būt). Varbūt man nevajag dzeju, lai piepildītu galvu ar domām par interneta komentāriem un nīkšanu sabiedriskajā transportā, un bēdīgu gadījuma rakstura seksu. Taču varbūt ir tieši otrādi – man vajag dzeju par šīm lietām, varbūt tieši tā es varu piešķirt savai īstajai dzīvei kaut kādu refleksijas pakāpi, iegūt citu perspektīvu uz to, nevis izlikties, ka tā ir tikai kaut kas pārejošs, ar „īsto mani” gandrīz nesaistīts?
Krājumā sastopama nemitīga un daudzveidīga intertekstualitāte, un tas nav pārsteidzoši, jo tas ir K. Vērdiņam raksturīgs paņēmiens. Ir dzejoļi, kuri pieblīvēti alūzijām uz klasiskiem tekstiem („Raideris”, „Dekadenta miegs”); ir tāds kā Annas Auziņas dzejoļa fanfiks[2]; ir pat dzejnieka atsauces pašam uz sevi un Kārli Skalbi, dzejolī „Par dzīvajiem” pieminot „sarkanu vērdiņu” (67). Dzejoļos bieži un bez īpaša iegansta tiek stilizēta dažādu laikmetu un žanru valoda, kas gan rada spēcīgu kiču un nepatīkamu, uzbāzīgu sajūtu, it kā katrs vārds krājumā būtu jāuztver ironiski. Piemēram, frāze „neprāts tam acīs” dzejolī „Zemnieki no laukiem” un impresionistiskais tēlojums (?) par slimnīcu varētu likt domāt, ka K. Vērdiņam ir tiešām drausmīga stila izjūta. Bet, tā kā tā noteikti nav taisnība, tad drīzāk jādomā, ka šādi izklausās cilvēks, kurš brīvi „peldas” valodā, neraizējoties par oriģinalitāti un „poētiskumu”, bet paturot prātā un izgaršojot to, cik valoda var būt dažāda. Subjektīvi visinteresantākā un izklaidējošākā krājuma iezīme ir K. Vērdiņa biežā atļaušanās tekstos izmantot mūsdienu latviešu valodas slāņus, kurus parasti sastopam pilnīgi citos kontekstos. Dzejolī „Brīnumi” tiek izmantota frāze unikālie apmeklētāji (par interneta lapas skatījumiem), dzejolī „Roboti” izmantoti mehānikas termini. Dzejolī „Tīrība” tiek bagātīgi citēti vai stilizēti teksti, kādus var atrast uz ķermeņa kopšanas līdzekļu iepakojumiem, un ar to, godīgi sakot, pietiek, lai šis dzejolis ļoti iepriecinātu. Gan jau katram ir gadījies lasīt par to, kā dušas želeja „stimulē šūnu atjaunošanos, mitrina, mīkstina” (23), bet tagad lasītājiem ir dāvāta iespēja pievērst uzmanību tam, kā tas patiesībā skan, un varbūt pat tam, kā tamlīdzīgu tekstu klātbūtne mūs ietekmē.
Šķiet, ka vismaz kāds, kas piedalījies krājuma veidošanā (piemēram, tā redaktors Jānis Rokpelnis), zina, ka lasīšanas gaitā varētu rasties jautājums „Bet kāda tad tam visam ir jēga?” (valodas spēlēm un anekdotiskajiem ikdienas pārstāstiem, bet, ja izdevies labi iejusties noslēdzošajos dzejoļos par vecumu un nāvi, tad varbūt – visai dzīvei). Pēdējā krājuma dzejoļa nosaukums ir „Jēga”. Taču šis dzejolis drīzāk ir par to, cik ļoti mums patīk par jēgu runāt, un pat par šīs jēgas un runāšanas korelāciju ar alkoholu. Ar naivuma pakāpei proporcionālu vilšanos lasītājam nākas konstatēt, ka jēga nav atrodama, sameklējot satura rādītājā vārdu „Jēga” un atšķirot pareizo lappusi. Ja paveicas, tas var kļūt par derīgu atspēriena punktu, lai kaut ko atrastu paša spēkiem. Ja ne, katrā ziņā krājumu lasīt nav garlaicīgi.
