LU konference
20. gadsimta otrajā pusē pāri okeānam bija izaugusi paaudze, kas kultivēja retro-hipiju stilu, klausījās nobrāztu, traucējošu, augstas enerģijas roku un ar relaksētu attieksmi vērsās pret sociālajiem pienākumiem. Gadsimta pēdējās dekādēs Kurts Kobeins, „Nirvana” un pretošanās tradicionālām vērtībām kļuva par iedvesmotāju Rietumu jauniešu kultūrai. Savukārt tepat Latvijā 20. gadsimta 80. gadu izskaņā pankgrupa „Linga” laida klajā zīmīgu hītu „Pamestie”, kas apliecināja šīs pārmaiņas ar vārdiem: „Tas notiek visur, ielās, laukumos, kur bērni osta līmi, sēž un ubago, jo mazgadīgie ies-iesiro, bet ļaudis paiet garām, nesakot par to neko.”
Deviņdesmito gadu premisu akurātā kārtā ir atspoguļojis arī Jānis Joņevs romānā „Jelgava 94”, godīgi atklājot, kā tas bija – neklausīt vecākus 90. gadu gaumē, klīst bezmērķīgi apkārt, nemaksāt nodevas institucionālajai iekārtai. Lai gan grāmatā netrūkst rupjības un traģisma estetizācijas, laimīgā kārtā Joņeva rakstniecības stilam piemīt tas vērīgums un māka šādu motīvu neietērpt pilnīgā jaunības destruktīvā maksimālisma attaisnojumā.
Joņeva pirmā grāmata kopumā ir guvusi lielu lasītāju un kritiķu ievērību tieši ar godīgo attieksmi pret pusaudžu problēmām, nevairīšanos attēlot alternatīvā dzīvesveida galējības un pretendēt uz smagās mūzikas vēstures apceri Latvijas kontekstā, par ko liecina jau 4 grāmatas izlaidumi, kā arī apbalvojumi.
Romāns sniedz bagātīgu ieskatu alternatīvajā dzīvesveidā, detalizēti attēlojot paaudzei piederīgās sajūtas un rīcību, kas rodas caur narkotikām, pirmo iedzeršanu un saskarsmi ar huligāniem. Tomēr autors diemžēl nav centies skaidrot šīs uzvedības cēloņus. Lai gan pakāpeniski Joņevs analizē varoņa tēlu, kompleksus, grāmata ar savu humoristiski vieglo toni nav paredzēta tam, lai sniegtu nopietnu ieskatu X paaudzes motīvu izpratnes skaidrošanā. Neviens no „Jelgava 94” galvenā varoņa Jāņa draugiem nerunā par atstumtību skolā vai problēmām ģimenē – un vai maz tādas bijušas.
Turklāt, ja jauniešu alternatīvajai kustībai ASV bija teorētisks pamatojums caur sabiedrības ieslīgšanu nedabiskumā un samākslotībā, tad „Jelgava 94” to neakcentē. Jelgavas jauniešos pretošanās sistēmai ir vienīgi princips par sevi, alter ego apliecināšana mūzikai, ko arī Jāņa draugi kādā brīdī atklāj: „Tie tur saka, ka tā nedrīkst. Bet mēs esam par Kobeinu. Vismaz es.” Un „Ja jau esam sākuši, apstāties nedrīkst!”
Helmuts Caune recenzijā „Kultūras Dienā”, runājot par grāmatas vēstījumiem, distancēja tos no dziļa jēgpilnuma, interpretējot kā lielāku vai mazāku muļķību.[1] Taču akcentēšu, ka Joņeva romāns atsedz iestrādātu morālo parabolu: nepareiza savas mazvērtības kompensācija var laupīt cilvēkiem paštēlu visai dzīvei. Tādu Joņevs zīmē arī savu laiku. Draugu vadīts, arī viņš ieiet grandža un vēlāk metāla mūzikā, attālinās no „laicīgajām rūpēm” un veido savu emocionālo līdzsvaru ar narkotiku un slenga palīdzību, taču kādā brīdī notiek neredzamais lūzums, un viņš atskārš, ka līdz šim ir identificējies ar citu dzīvesstilu, neizveidojot savu paštēlu un tā arī paliekot tikai daļa no pūļa. To paskaidro kādā brīdī viņa apziņā uznirstošie vārdi: „Viss tikai manā galvā, viss māņi un viltus... Es visiem izliekos”
Un te atklājas, iespējams, svarīgākā grāmatā skartā tēma – tīņiem vienmēr aktuālais pašnovērtējums, kura dēļ nenoliedzami arī daudzi no mums jaunībā ir bijuši gatavi melot, priekšstatīt sevi kā labākus citu acīs un turēties kopā ar klases populārajiem. No didaktikas glābj vien tas, ka autors šim jautājumam pieiet ar zināmu pašironiju, – alternatīvajā dzīvesveidā, kas pieprasa sabiedrības uzspiesto masku noraušanu, Jānis izrādās vienīgais starp metālistiem, kurš dīvainā kārtā masku uzvelk, mānot sevi un citus.
„Jelgava 94” signalizē un turpinās signalizēt arī par plašākām problēmām mūsdienu sabiedrībā. Grāmata ļoti jūtami dziļākos slāņos atsedz pārmaiņas, kādas ir radušās pēc dzelzs priekškara krišanas jauniešiem, kuriem vecāku vietu inkulturācijā ieņēmusi iela, mūzika un subkultūras. Tā portretē pusaudžu krīzi, kurā jaunie mediji vairs nevar adekvāti pateikt, kad pusaudži kļūs pieauguši un kas no viņiem tiek prasīts.
Varētu arī teikt, ka viens no „Jelgavas 94” nopelniem ir arī tās autobiogrāfiskums, taču grāmata netiek lasīta tādā izpratnē...
Romāns ne tikai ir aizraujoša lasāmviela, bet arī kultūrvēsturisks dokuments. Tajā atsegta aizgājusī postkomunisma vide, kad dzīvokļi mēdza būt pamesti un izdemolēti, kad luksusa automobiļi uz ceļa bija retums un kad kriminālās pasaules leģenda Haritonovs, kuru pazīstam no dzelteno avīžu rakstiem par VIP izklaidēm „Jaunajā vilnī”, sēdēja Pārlielupes cietumā par liela mēroga izspiešanu. Šajā ziņā varētu vien vēlēties, lai balansam autors būtu vairāk ieskicējis arī tā laika „pretējo pusi” – „saldo”, varbūt ārēji labvēlīgo popkultūras telpu, kuru daudzi lasītāji, kas pašlaik ir vecumā starp 25 un 30, ar tīksmi atcerētos sevi līdzās tādām estrādes grupām kā „Bet Bet”, „Prāta Vētra”, Brendonam un Brendai no „Glābējzvana”, tetrisa spēlei u. c.
Turpretī tiem, kas grāmatā aprakstīto notikumu laikā vēl nebija dzimuši vai bija pārāk mazi (kā šo rindu autors), romāna lielākais guvums varētu būt pusaudžu dzīves attēlotās universālijas. „Jelgava 94” uzrunā ar laika tukšuma, bezrūpības un neziņas problēmu attēlojumu un ar ieskatu tajā, kā mūsdienu jaunieši notrauc barjeras. Ja nu vēlamies būt godīgi pret sevi – grāmata māca taisnīgi paraudzīties uz sevi pagātnē un saprast, kādas būtu iespējamās perspektīvas, citas rīcības vadībā.
Šajos uzskaitītajos aspektos arī varētu slēpties grāmatas fundamentālā veiksme, kas ļāvusi tai šogad iegūt Eiropas Savienības balvu literatūrā. Kā zināms, jau kopš balvas izveides 2009. gadā ESLB ir kļuvusi par vēl vienu tiltu uz sadraudzību starp atšķirīgajām Eiropas kultūrām un valodām. Jāņa Joņeva „Jelgava 94” šajā paradigmā iekļaujas itin labi, jo tajā ir attainota gan nacionālā kultūratmiņa, gan universālā Rietumu jaunā gadsimta indivīda problemātika. Eiropas kontekstā grāmata liek saprast, ka dzīve ir joprojām dzīvojama dažādos ritmos dažādās pasaules vietās, un tieši tas ir novērtēts ne vien Joņeva, bet arī citu 2014. gada ESLB laureātu darbos. Godalgotajā Pjēra Mejlaka (Pierre J. Mejlak, Malta) stāstu krājumā „What the Night Lets You Say” stāstītāji peld pa eksistenci un kavējas atmiņās, cenšoties saprast izdzīvoto un tā nozīmi. Arī Uglješas Šajtinakas (Uglješa Šajtinac, Serbija) darba varoņi – divi brāļi – apcer vienkāršo, bet aizraujošo laiku (eksistenci), ko pavadījuši Serbijā un ASV, tāpat kā Odnijas Eiras romāna „Land of Love, Plan of Ruins” (Oddny Eir, Islande) varone, kas dodas ceļojumā apcerēt eksistenciālus jautājumus, tiem pakāpeniski kļūstot par ceļojumu viņas dzīvīgās iztēles bagātinātajā realitātē. Arī „Jelgava 94” gremdējas atmiņās un uzdod šos jautājumus – kā atrast savu vietu? Savukārt „mazā, ikdienišķā cilvēka” tēma spilgti parādās Makisa Tsita (Makis Tsitas, Grieķija)humoristiskajā romānā „God Is My Witness” , kas līdzīgi Joņeva romānam atspoguļo sava laika antivaroni – ārpus sistemas dzīvojošu cilvēku, bezdarbnieku, ko nicina darba devēji, sievietes un paša radi. Gluži kā Joņeva grāmatā Tsita varonim nākas izturēties bērnišķīgi naivi savā cīņā par pastāvēšanu pret hipokrātisko, neiecietīgo, taču citādi pārtikušo vidi, un šī tēma par mazā cilvēka tiesībām nepārprotami ir nospēlējusi lielu lomu daudzu mūsdienu prozas darbu atzīšanā. Cilvēku identitātes un vērtību meklējumu tēmas ieskanas arī Ogņensa Spahiča (Ognjen Spahic, Montenegro) un Birgila Oguza (Birgül Oğuz, Turcija) stāstu krājumos, kuros cieņa apliecināta ārējai un iekšējai modernā cilvēka pasaulei un cilvēciskajām sāpēm – sērām un melanholijai.
Tā nebūtu Eiropa, ja balvas kontekstā uzmanība netiktu pievērsta arī atsevišķo valstu nacionālajai savdabībai. Starp uzvarētājiem ir darbi, kuros skartas, piemēram, tādas tēmas kā bulgāru tautas atmoda 1872. gadā (Milen Ruskov „Summit”, Bulgārija), noziegumi Berlīnē 1865. gadā (Armin Ohri „The Dark Muse”, Lihtenšteina), nemierīgās noskaņas nacistu Vācijā pirms kara (Marente de Moor „The Dutch Maiden”, Nīderlande), kā arī alūzija par Šekspīra „Otello” viduslaiku Venēcijā un Vļorā (Ben Blushi „Othello, Arap of Vlora”, Albānija). Aprakstā par „Jelgava 94”, kuru prezentēja žūrijai, ir minēts, ka romāns gandrīz vai detalizēti ir notvēris atjaunotās Latvijas Republikas neatkarības pirmos soļus.[2] Iespējams, tas ir nedaudz pārspīlēti, jo grāmata neattaino nacionālos procesus, taču tieši citu laureātu darbos risināto tēmu konteksts apliecina arī latviešu romāna dziļāko nozīmi: pievēršanos nepieciešamībai novērtēt mūsu saknes – kas mēs esam un no kurienes mēs nākam.
Atliek vien pieminēt franču domātāja Bernāra Sordē atziņu, ka Eiropā aizvien valda spēcīga cerība mainīt finansēs balstīto kultūru ar cieņpilnu attieksmi pret cilvēku, kas pavērs ceļu cita veida dzīvei, vērtībām, kurās arī vismazākais indivīds tiktu novērtēts.[3] Eiropas Savienības balva literatūrā ir viens no tiem faktoriem, kas savā tolerancē un cieņā pret cilvēcību kā lielumu un pret „mazo cilvēku”, indivīdu kā vienību vai kā „citādo” Sordē minētās „spēcīgās cerības” liek manīt.
[1] Caune, H. (2013) Grāmatas „Jelgava 94” recenzija. Godīgi par pagātni: www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-jelgava-94-recenzija-godigi-par-pagatni-14004553 , publicēts 22.05.2013, skatīts 10.10.2014
[2] EUPL 2014. „Thirteen winning authors.” Pieejams: www.euprizeliterature.eu/sites/www.euprizeliterature.eu/files/EUPL_Thirteen_Winning_Authors_2014_0.pdf, skatīts 24.10.2014
[3] Strazdiņa, I. (2014) Vērtību federācija. Inas Strazdiņas saruna ar franču domātāju Bernāru Sordē // Latvju teksti, Nr.2[18], 23.lpp.
