Sapnis, brīnumu pasaka un enciklopēdija. Juris Zvirgzdiņš „Taro, Tama un Kicune jeb stāsts par viduslaiku Japānu”

Četrgadīgais Taro dodas meklēt savu vecotēvu. Kopā ar labāko draugu kaķi Tamu viņš dodas garā ceļojumā, kura laikā sastop neparastus tēlus, sākot ar vēju, kuru pat pacienā ar cepumiem un tēju, beidzot ar pūķi, kurš vairs neprot pūst dūmus, jo šo spēju viņam atņēmusi lapsa-vilkate Kicune. Autors, stāstot par mazā zēna piedzīvojumiem, lasītāju iepazīstina ar Japānas kultūru un tautas tradīcijām. Vārdi, kas mazajiem lasītājiem var būt nezināmi, jo nāk no japāņu valodas, ir izcelti, izmantojot citu fontu; tas ļauj arī vieglāk uztvert šo vārdu unikalitāti. Nav zināms, cik ilgu laika periodu stāsts ietver, respektīvi, cik ilgs ir zēna ceļojums – no mājām līdz brīdim, kad viņš atrod savu vecotēvu. Tās var būt dienas, nedēļas vai pat mēneši.  Jura Zvirgzdiņa stāstījums ir koncentrēts, īss, autors neieslīgst sīkumos, pārlec pāri sīkiem notikumiem, līdz ar to aizraujošo zēna piedzīvojumu izstāsta viegli, ātri, plūstoši. Un tā kā rakstnieks nestāsta katru mirkli, un nav īsti skaidrs, kā galvenais varonis nonāk no vienas vietas otrā, kur un kā sastop tēlus, tad rodas sajūta, ka autors atstāsta kāda cilvēka sapni – un, iespējams, ka sapņotājs nav pats mazais zēns, tas ir, stāsta galvenais varonis. Varbūt tas ir autora sapnis...

Galvenā varoņa kvēlākā vēlēšanās ir kļūt par samuraju. Tas nav nekas neparasts, jo gandrīz ikviens puika sapņo, ka tad, kad izaugs, kļūs par spēcīgu un drošsirdīgu vīru, kurš ne no kā nebaidās un cīnās par taisnību. Gluži tāpat kā mūsdienās mazu zēna elki ir policisti vai ugunsdzēsēji, tā viduslaiku Japānā par šādu elku kļūst samurajs. Tā ir Taro ilūzija par to, kādam jābūt vīrietim – spēcīgam un spējīgam sevi aizstāvēt, cita priekšstata viņam nav. Taču ir arī zēni, kas vēlas līdzināties savam tētim, bet mazajam Taro tēva vairs nav, jo abi vecāki gājuši bojā zemestrīcē. Viņu audzina vecaistēvs. Tieši caur vecātēva un bērna attiecībām stāstā parādās kontrasts: zinātkārs, aktīvs zēns un dzīves gudrs sirmgalvis. Tas ir kā iņ un jaņ, kur saduras divas pretējas puses, kā spēks un prāts. Taro vēlas kļūt par samuraju, turpretī vecaistēvs dodas uz kalniem, lai kļūtu par jamabuši – vientuļnieku, kurš dzīvo tālu no ļaudīm un domā par tukšumu. Zēnam domāšana šķiet garlaicīga nodarbe, toties kā samurajam veikt simtiem varoņdarbu – tas viņam šķiet daudz iespaidīgāk, bet līdz brīdim, kad viņš patiešām satiek īstu samuraju, kurš, izrādās, ir lielīgs jauneklis, kas plātās ar spēku, bezmērķīgi vicinās ar zobenu un cieš sakāvi mazā Taro priekšā, tāpēc samuraju likuma vārdā ir gatavs, lai viņam nocērt galvu. Sevis upurēšana tikai tāpēc, ka kāds spēkos ir izrādījies pārāks par viņu – Taro tā šķiet muļķīga rīcība, tāpēc viņš secina, ka samuraji „uzvedas kā pamuļķi”. Šāda atziņa norāda uz prāta pārākumu; tas gūst virsroku pār spēku. Tomēr autors beidz stāstu ar to, ka neuzvar nedz spēks, nedz prāts, bet gan instinkti. Kad Taro beidzot atrod vectēvu sēžam alā un cenšoties koncentrēties tukšumam, sirmgalvja domāšanu izjauc kurkstošs vēders un prieks, ka viņu apciemojis mazdēls. Tieši tas liek vectēvam pārdomāt vēlmi kļūt par jamabuši. Tā nu abi nonāk mājās pavisam izsalkuši. Kāds gan spēks, kāda gudrība? Svarīgāk par visu – būt laimīgam, un kas vēl var darīt cilvēku laimīgāku, ja ne mīlestība un pilns vēders! Un šāds secinājums atgādina, ka šis taču ir stāsts bērniem, līdz ar to pievienojas arī banālas, bet, šķiet, apzināti banālas – uzsvērti un pārspīlēti laimīgi laimīgas beigas ar bagātīgām dzīrēm – salūtu, mūziku un sātīgu maltīti.

Stāstā darbojas arī pasakai raksturīgi varoņi – runājošs kaķis Tama, kurš prot lasīt un ir pat ļoti inteliģents, āpsis un lapsa Kicune, kuri prot pārvērsties un burties, kā arī jau pieminētais pūķis. Šie varoņi Jura Zvirgzdiņa stāstu par viduslaiku Japānu galu galā pārvērš par brīnumu pasaku. Tajā autors ietvēris vēsturisku faktu, ka 16. un 17. gadsimtā Japāna sastapās ar Rietumu kultūru. Šo salu vēlējās iekarot portugāļi, kurus savulaik Japānā sauca par gardeguņiem. Šīs gardeguņu pūles, kas cieta neveiksmi, grāmatā tiek atspoguļots caur rotaļīgu un humora pilnu ainu, kurā gardeguņi nolemj provinces vietvaldi viņa paša pilī noslepkavot ar asiem, pārpiparotiem rīsiem. Autors arī citās ainās izmanto asprātīgu valodu un izteicienus, kas tuva bērniem. Mazajiem lasītājiem noteikti patiks arī Gitas Treices ilustrācijas: katra no tām ir kā maza glezniņa ar senatnīgu noskaņu. Turklāt ilustrēta ir katra grāmatas lapa – tas lasīšanu padara apetelīgāku un kārdinošāku. Bērnam noteikti daudz interesantāk ir lasīt to, kas drukāts uz krāsainas lapas, nevis uz jau pierastās, visai garlaicīgās baltās.

Jura Zvirgzdiņa grāmata „Taro, Tama un Kicune” ir piesātināta un informācijas, savdabīgu tēlu un arīdzan atziņu pārbagāta, un tās uzdevums ir netieši iepazīstināt bērnu ar citu tautu, šajā gadījumā ar Japānas tautas kultūru un tradīcijām, tāpēc sākumskolas vecuma bērns, izlasot to, iespējams, uzreiz neuztvers to kā vienotu stāstu. Šī grāmata var kalpot kā enciklopēdija, kuru var lasīt gan no vidus līdz beigām, gan no beigām līdz sākumam, un  jebkurā gadījumā tas būs aizraujošs un atklājumu pilns piedzīvojums!