Literatūra ir privāta padarīšana [1]

Dzejnieku Raimonda Ķirķa, Riharda Raudoņa un Marijas Luīzes Meļķes (viņa arī vizuālā noformējuma autore) veidotais žurnāls "Žoklis" uzreiz jau iekožas (vai vismaz paziņo, ka iekožas [2]) ļoti mazā, bet sīkstā kumosā – dadaismā. Žurnālā lasāmi Raimonda Ķirķa, Aivara Madra, Arta Ostupa, Kārklu Kārļa, Eināra Pelša, Riharda Raudoņa, Jevgeņija Bušmakina (krievu valodā) oriģināldarbi, Pelša, Ķirķa un Kārļa Vērdiņa atdzejojumi, kā arī skatāmi Meļķes un Luīzes Nežbertes zīmējumi un Marģera Zālīša fotogrāfijas. Vizuālajam noformējumam gan atsevišķi nepievērsīšos, jo, pārfrāzējot nesen lasītu recenziju par laikmetīgo mākslu [3]: "Elpa neaizraujas." Ja nu vienīgi ļoti trāpīgs ir Meļķes zīmējums ar vēstījumu lapas vienā pusē "DADA IR MIRIS", kam opozīcijā ir otrā lapas puse ar tekstu: "BEIDZ VISU PASLUDINĀT PAR MIRUŠU. TAS NEMAZ NAV TIK STILĪGI." Jauka ironija par mākslas un literatūras virzienu tieksmi sludināt un tieksmi iestāties pret sludināšanu.

Ja atdzejā tiešām atrodam kārtīgu, klasisku dadaismu (Balls, Šviterss, Šaršuns, Carā), tad oriģināldarbos gan tāda vārga atblāzma no dadaisma vien ir. Te vienīgi jāpiemin Arta Ostupa pārspriedums "Domājot par dadaismu šodien", kas tad vismaz apkošļā dadaisma tēmu, nonākot pie secinājuma, ka īsti jau mēs, dzejnieki, savus žokļus necērtam šajā dadaisma gabalā: "Interesanti, ka mūsdienu kultūrā ideja par vispārināti izprastu dzeju daudz auglīgāka liekas tieši laikmetīgajai mākslai, kamēr dzejnieki (ar retiem izņēmumiem) strādā visnotaļ klasiski, nemēģinot izaicināt žanra robežas." Trāpīgs novērojums, ko šis žurnāls arī apstiprina, nevis apstrīd vai izaicina.

Ja nemēģinām meklēt dadaismu tur, kur tā īsti nav, tad paliek dažādu autoru dažādā dzeja. Skaidra un pati savu pasauli radoša ir Riharda Raudoņa dzeja – te saskatāms tas, ko sauc par individuālu dzejnieka rokrakstu un savu stilu un kas nav saķēries sarežģītos vārdu virknējumos vai klišejiskos tēlos un konceptos. Tā šoreiz ir gadījies Raimondam Ķirķim, kura trīsdaļīgajā tekstā "Mētelis. Vārdi kapakmens piemiņai" netrūkst ne aizmirstības, ne nemirstības, ne saules bērnu, ne kapakmeņu un tamlīdzīgu banalitāšu, kas, šķiet, nekontrolēti kārtojas teikumos vai nu pēc asociāciju, vai labskanības principa, bet kopā īsti neturas: "Acu noslogojums, noslēdzot apli, rod pasauli no jauna: plūduma lūzums tālab, ka mēnesim ir milzīgs spēka lādiņš."

Patīkama atslodze pēc 12 lappušu garā Ginsberga atdzejojuma (Ķirķis) ir Aivara Madra "Ars Poetica. Reloaded" – te nu katrs var trenēt savu poētisko erudīciju, mēģinot atpazīt daudzu dzejdaru (piemēram, Čaka, Sudrabkalna, Virzas, Elsberga, Pujāta utt.) visdažādākās firmas rindiņas un grāmatu nosaukumus.

Kas visvairāk no "Žokļa" paliks atmiņā, un kādos gadījumos es to meklēšu rokā? Pavisam noteikti tad, kad sagribēsies dadaisma klasiku pie kafijas tases vai, piemēram, tas būs jāmāca skolēniem: burvīgs mācību materiāls ar skaisti atdzejotu pašu dadaisma esenci, par ko paldies Kārlim Vērdiņam un Eināram Pelšam.

Apskatīju visus vārda ķīlis skaidrojumus tēzaurā, un, manuprāt, visvairāk Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēnu veidotajam žurnālam atbilstošs ir šī vārda 2. nozīmes 2. variants – ‘nekustīga vertikāla virsma (ar tai piestiprinātu stūri) lidaparāta noturēšanai horizontālā plaknē’ – žurnāls (lidaparāts) tiek nekustīgi noturēts atdzejas (horizontālajā) plaknē. Ķīlis – redaktors Kirils Vilhelms Ēcis –, lai nodrošinātu stabilāku lidojumu, neaprobežojas tikai ar vidusskolēnu atdzeju no zināmākajām svešvalodām uz latviešu valodu (un vienu dzejoli, kas no latviešu valodas pārcelts uz angļu), bet aicina talkā papildspēkus, piedāvājot arī pieredzējušu atdzejotāju darbus un pārspriedumus par atdzejas sūtību un būtību.

Ēcis ievada traktātā par dzejas un atdzejas attiecībām raksta: "Atdzeja mākslas formu pulciņā vienmēr būs tikai mazais brālis, jo viņš vienmēr būs atkarīgs no lielā brāļa." Ēcis arī piemin problēmu, ar ko saskāries, – kā atdalīt dzejoli, kas ir jau pastāvoša dzejoļa projekcija citā valodā, no dzejoļa, kas "ir attālāks no oriģināla un nav radīts, lai tam kalpotu". Nav skaidrs, kurā brīdī šīs pieejas Ēcis grib atdalīt, tāpat arī nav skaidrs, vai "Ķīlim" ir bijis konceptuāls mērķis iet vienu vai otru ceļu, taču kopumā rodas iespaids, ka izdevumā valda tieksme atbrīvoties no lielā brāļa, piedāvāt atdzeju – patstāvīgu dzejas vērtību, ko ar oriģinālu vieno strāvojums un noskaņa, ne burtiskais tulkojums. Par šo domājot, arī sapratu, kā visvieglāk konstatēt labu atdzejojumu: ja pēc tā izlasīšanas nerodas vēlme lasīt oriģinālu. Ja atdzejojums nav izdevies, uzreiz gribas izlasīt, kā tad tur bija patiesībā, ko mazais brālis ir salaidis dēlī.

Otrs ievada traktāts, Ā. Ruģēna "Atdzeja – subjektīvā kritiķa alkometrs", gan iedzina izmisumā, un līdz galam es netiku, jo man pašai vajadzētu kādu prasmīgu atdzejotāju, kas tos klumzīgi garos, ar svešvārdiem bezjēgā pārpildītos teikumus spētu paskaidrot normālā cilvēku valodā. Piemēram: "Pat frāzes proletāriskā noskaņa "māksla ir darbs", indivīda sviedros ratificētais koncepcijas process, tiek apšaubīta, estētika pati no sevis ir algoritmiska."

"<Ķīļa" piedāvātā valodu ainava gan nav diez ko krāsaina – bez angļu un krievu vēl bija kāda kripatiņa, kas atdzejota no lietuviešu un franču valodas, taču Dens Dimiņš ar grieķu dzejnieka Kosta Kariotaka atdzejojumiem pavisam noteikti paceļ šo žurnālu citos augstumos, un to gribētos baudīt vēl vairāk.

Nedaudz bezjēdzīgi šādā atdzejas lidojumā šķiet iekļaut Hemingveja rindas, kas jau nodriskātas visādos sociālajos tīklos kā pasaulē īsākais skumjais stāsts ("Pārdošanā: / Zīdaiņu kurpītes, / Nav valkātas."), ko šeit atdzejojis Ā. Lapiņš. Arī pārējie divi dzejoļi ir tik miniatūri, ka nekādu priekšstatu par Lapiņa atdzejotāja spējām nesniedz.  

Vislielākais prieks šajā žurnālā pavisam noteikti ir Nežbertes spēles ar atdzeju – divi Marta Pujāta dzejoļi ir atdzejoti grafiski (piemēram, vienā dzejolī burti ir ačgārni, kājām gaisā, un viss dzejolis ir virzienā no lapas apakšas uz augšu, nevis no kreisās malas uz labo), bet Ezras Paunda dzejolis vispār ir pārtulkots binārajā kodā, tādējādi atgādinot, ka gan valodas, gan tulkošanas robežas ir daudz plašākas, nekā mēdzam tās iedomāties.

Ja saturiski žurnālus solījos nesalīdzināt, tad noformējuma ziņā gan man ir viena pretenzija, kas attiecas uz abiem žurnāliem – tiem trūkst normālas "pases informācijas" un lappušu numerācijas. Kur, kad, kā izdots? Kā sauc tos cilvēkus žurnālā "Ķīlis", kuriem norādīti tikai vārdu pirmie burti un uzvārdi (tā arī nezinu, kā sauc Ruģēnu, bet skaidrs, ka tas nav tas Ruģēns, kurš dzejoja 19. gs.)? Lūdzu, neesiet tik noslēpumaini, tas nemaz nav tik stilīgi! Vēl jo vairāk – tas apgrūtinās dzīvi nākotnes studentiem un literatūrzinātniekiem, kuri gribēs, piemēram, kādu citātu no jums aizņemties.

Varbūt šāda paviršība pret informatīvām detaļām ir vēl viens pierādījums, ka šie izdevumi ir vairāk domāti kā privāta padarīšana, kā atmiņu klades to veidotājiem, tāpēc nekādi sīkāki skaidrojumi nav vajadzīgi. Varbūt mēs neieraudzīsim ne "Žokļa", ne "Ķīļa" turpinājumu, bet tas nemazina šo izdevumu vērtību, jo, kā pirms daudziem, daudziem gadiem kādā dzejolī teica Marts Pujāts, "spāre pārlaiž švīku debesīm / bezdelīga pārlaiž švīku debesīm / saule pārlaiž lielu švīku debesīm / / bet spāre arī pārlaiž švīku debesīm" [4].

[1] Citāts no Sergeja Šaršuna darba "Kuģīpašnieks", kas publicēts "Žoklī" Pelša atdzejojumā.

[2] www.satori.lv/article/izdoti-divi-jauni-literaturas-un-makslas-zurnali-zoklis-un-kilis

[3] www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7197-kad_neaizraujas_elpa/

[4] Pujāts, M. Tuk par sevi. Rīga: Pētergailis, 2000, 7.lpp.