Romāns ar dubultintrigu. Māra Svīre „...un neuzzinās neviens”

Romāna darbība ir tā, kas vieno pretpolus – maigās cilvēciskās attiecības un absurdo, salto iekšlietu sistēmas mašinēriju, kas no policijas iecirkņa caur tiesu noved cietumā pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš strādā un rūpējas par ģimeni; šī mašinērija arī padara cilvēku par izolējamu radījumu, kurš dara pāri sev līdzīgajiem. Taču atrisinājumam, ja ar to saprotama slepkavības atklāšana, romāna darbība neļauj pietuvoties.

Romāna sākums ir ļoti sadzīvisks:, tiek aplūkotas bagātas, simpātiskas un apķērīgas dāmas Hedvigas dzīve; viņa ir sieviete, kas dzīvē pratusi diezgan veiksmīgi iekārtoties, taču pēdējos gados bijusi nemierā ar privāto dzīvi; un nu šī dāma ir tikusi piekauta. Personāža dzīvesstāsta risinājums ir neuzbāzīgs un tik plūstoši pasniegts, ka uz brīdi pat piemirstas lasītā romāna pamatžanrs. Te lasītājs uzzina, kurš, ar ko un cik ilgi ir bijis kopā, kurš ko mīlējis un pēc kā ilgojies. Kaut arī tas izskatās pēc novirzīšanās no kriminālintrigas, tieši šie dažbrīd pat idilliskie un vitalitātes pilnie sadzīves tēlojumi liek saprast, kurš varēja būt vēlējies Hedvigas nāvi.

Otrajā romāna nodaļā lasītājs vairs nesastopas ar reāli iedomājamām Rīgas sadzīves ainiņām (pie kādām pieder arī uzbrukums Hedvigai) un dzīvīgām epizodēm, kas vēsta par pusaudžu kaislībām vai pieaugušo rūpēm. Svīre veido absurda un pieaugošas spriedzes pilnu vēstījumu, kura intensitāti ik pa laikam mēdz mazināt ar nelielām atkāpēm. Šajā nodaļā beidzot parādās iespējamie nozieguma veicēji, kā arī biežāk ir sastopami tie, kas ar krimināllietām strādā ikdienā: izmeklētāji, advokāti, prokurori, tiesneši. Tomēr romāns „...un neuzzinās neviens” ir ne tik daudz par vainīgo meklēšanu, kā par notiesāšanas „ķēķi”. Jo izmeklēšanas tur ir visai maz – minētajā procedūrā neviens nav ieinteresēts, visus saista tikai un vienīgi iespēja kādu notiesāt.

Par minētās sistēmas upuriem visai aši kļūst divi jauni vīrieši, un top redzams, ka iekšlietu nozarē strādājošajiem par taisnības meklēšanu un kalpošanu Temīdai būtiskāka ir savstarpēja sacensība. Vienā brīdī mīloši ģimenes cilvēki pārtop aukstasinīgos noziedzniekos. Reti kuram ir svarīgi saprast, vai viņi ir, vai nav vainīgie. Kriminālpolicijas inspektoriem viņu ielikšana aiz restēm būtu atrisināta lieta, tiesnesim – nolasīts spriedums, bet apsūdzēto advokātam, kam, kā izskatās, rūp puišu liktenis, šī lieta vienlaikus ir kā pašapliecināšanās, sacīkstes starp viņu un prokurori. Pat nozieguma vienīgajai aculieciniecei un visiem citiem, kas viņai līdzās, par nozieguma atšķetināšanu ir krietni mazāka interese. Tādējādi Svīres romāns iegūst visai absurdu noskaņu – tiesa notiek tiesāšanas un statistikas, nevis taisnības vārdā.

Romānā „...un neuzzinās neviens” konfliktu starp cietušo pusi un apsūdzētajiem savā ziņā var interpretēt arī kā latviešu konfliktu ar krievvalodīgajiem un pilsoņu konfliktu ar nepilsoņiem. Toties iekšlietu resors ir kā krustceles, kur pamatnācija satiekas ar cittautiešiem – šajā etniski neviendabīgajā vidē par policistiem, tiesnešiem un prokuroriem strādā gan latvieši, gan cittautieši.

Taču grāmatu veido ne vien šie fundamentālie pretnostatījumi, bet arī dažādas sīkākas detaļas, kam nereti ir ironiska pieskaņa.

Jau no romāna pirmajām lappusēm ir redzams, ka Svīre ir trāpīga cilvēku portretētāja. Ir jāizceļ vismaz divi personāži no visiem: lasītājam paveras skats uz pieredzējušu izmeklētāju, kas cīnās ar padoto paviršību un arī pats ar savām vājībām; te ir arī advokāts labākajos gados, kurš domā, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas vairs nav iespējams iegūt labu juridisko izglītību, tādēļ ar pārākumu raugās uz mazāk pieredzējušiem iekšlietu sistēmas darbiniekiem.

Svīre ir rūpīgi piestrādājusi arī pie personāžu valodas. Vietām autore parāda bilingvālo vidi, vietām jūtams jauniešu žargons, bet citur Svīre trāpīgi izmanto juristu, izmeklētāju un citu iekšlietu resora darbinieku stila kļūdām pārbagāto valodu. Vides valodas raksturojums brīžiem ir ietverts īsās frāzēs, piemēram, zīmīgs ir izmeklētājas jautājums: „Sastāvat uzskaitē?” (147).

„... un neuzzinās neviens” savā ziņā atklāj vairākas mūsu laikam un vietai raksturīgas tendences, piemēram, tas parāda jau minēto Latvijas etniski neviendabīgo vidi; ir vērts pievērst uzmanību arī Hedvigas vārdiem, kas saka, ka brīvajā Latvijā kristāltīrs bizness ir taisnākais ceļš uz izputēšanu (59) – šī doma demonstrē tipisku latviešu attieksmi pret veiksmīgiem uzņēmējiem. Savukārt citādi liekā sižetiskā blakuslīnija, kas vēsta par advokāta palīdzes un viņas drauga attiecībām, ieskicē cilvēku pieaugošo mobilitāti – ceļot vai meklēt darbu citās Eiropas valstīs. Arī jaunās māmiņas vēlme bērniem dot vārdus Alans un Dilans (219), kas, pēc viņas domām, ir eiropeiski, un maza zēna vēlēšanās, lai tēvs viņam nopērk mobilo telefonu, jo citiem tāds ir (218), lieliski iezīmē mūsu sabiedrības būtību.

Tomēr šis ir detektīvromāns bez centīga un entuziasma pilna izmeklētāja vai kāda bojā gājušās radinieka vai tuva drauga, kurš vēlas šajā lomā iejusties. Svīres sižetā ir arī dažas kompozicionālas nianses...

Romāns sākas tiesas zālē. Diviem vīriešiem tiek nolasīts spriedums, un tad sižets aizkūleņo vairākus gadus senā pagātnē līdz nozieguma izdarīšanas brīdim. Sižets tiek attīstīts, aplinkus lasītājam pavēstot gan uz personāžiem, gan uz laikmetu attiecināmus faktus, līdz noslēgumā atkal nonāk līdz tiesas zālei. Ir vairāki spriedumi, un sākums ar beigām ir sakombinēts tā, ka atspoguļo procesa monotono raksturu – tā pati telpa, vieni un tie paši cilvēki, jau pieredzētas darbības, bet visam tam pāri spēle starp advokātu un prokurori – kurš kuru? Teksts ir gandrīz identisks, tādējādi vienmuļību pastiprinot vēl jo vairāk.

Dažbrīd doma par to, ka cilvēks apstākļu sakritības dēļ no nevainīga var pārtapt vainīgā un ka indivīdam ir grūti izkļūt no iedarbinātā rata, ja tas vilktin velk uz cietuma pusi, darbā šķiet akcentēta pārlieku bieži un uzbāzīgi. Svīre šo domu jau ir meistarīgi ielikusi zemtekstā, turklāt tā, ka tas ir veiksmīgi nolasāms.

Sižeta risinājumā dominē hronoloģiskā secība – ar sēžu norises datumiem, akcentējot procesa ilglaicību un parādot lietas ceļošanu pa dažādām tiesas instancēm. Viss ir labi līdz brīdim, kad lasītājs vēlas saprast, kurā mirklī grāmatas beigas un sākums saāķējas kopā – tā rodas iespaids par paviršību. Grūti saprast, kas Svīres darbā ir veidots tīši un kas – nejauši. Varbūt autore vēlas, lai detektīvstāstam pievienojas arī mīkla? Vai varbūt atbilde uz šo jautājumu ir meklējama grāmatas nosaukumā – „...un neuzzinās neviens”?

Pēc grāmatas izlasīšanas lasītājs drīzāk vēlētos būt detektīvs, kas meklē vainīgo, nevis detektīvs, kas mēģina saprast autoru.