LU konference
Maija beigās apgāds „Apostrofs” (ar Rīgas Domes un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, kā arī sadarbībā ar Dzejas dienām) izdevis dzejas disku „Dzejaslode. Krāsas”. Tas izaudzis no dzejnieku Joko Danno (Japāna) un Džeimsa Hopkinsa (ASV) ieceres, kas radusies viesojoties Dzejas dienās Latvijā 2010. gadā, kur dzejnieki atklājuši sadarbības dzejas maģiju arī latviešu publikai, apvienojot to ar ambiento mūziku un fotogrāfiju. Kultūrvēsturiski šī dzejas forma jeb dzejas darināšanas veids saistāms ar senu Japānas literāro tradīciju – divdzejolis rodas it kā katrā no diviem dzejniekiem, tomēr tas ir kopējs – ir jāraksta četrrocīgi.
2011. gadā Joko Danno un Džeimsa Hopkinsa ietekmē projekta ideja attīstīta, nolemjot izveidot Latvijas dzejnieku sadarbības dzejoļu ciklu, kā norādīts diskam pievienotajā aprakstā – rosinot radīt kopīgus divdzejoļus kā vienotus valodiskus atspulgus dažādu krāsu asociācijām. Dzejaslode ir simbols, kas atklāj katra divdzejoļa būtību – savienoties no divām dzejas puslodēm vienotā veselumā – dzejaslodē – un iedzīvināt ne tikai valodisku, bet arī emocionālu vienotību.
2012. gada vasarā uz dzejošanu jebšu, precīzāk, divdzejošanu, dzejas pusložu savienošanu uzaicināti astoņpadsmit Latvijā pazīstami dzejnieki: Jānis Rokpelnis, Maira Asare, Inga Gaile, Anna Auziņa, Kārlis Vērdiņš, Valts Ernštreits, Edvīns Raups, Inga Ābele, Ruta Štelmahere, Andra Manfelde, Sergejs Timofejevs, Semjons Haņins, Andris Akmentiņš, Eduards Aivars, Artis Ostups, Ivars Šteinbergs, Valentīns Lukaševičs un Karonhisake. Tāpat programmu ar savu divdzejoli papildinājuši arī Joko Danno un Džeimss Hopkinss.
Otru DVD sadaļu veido piecas intervijas ar dažiem no minētajiem dzejniekiem, kurās viņi pārspriež sadarbības dzejas formu, kavējas atmiņās par pieredzi tās veidošanā, kā arī dalās pārdomās par dzejas būtību, bet trešajā diska daļā iespējams noklausīties un arī vērot mūziķu jaunradi šī projekta ietvaros.
Starptautiskā elpa jūtama uzreiz – no ietvertajiem dzejoļiem septiņi ir latviešu valodā, tostarp viens latgaliski, bet pārējie trīs – lībiešu, krievu un angļu valodā. Ģeogrāfisko tvērienu papildina materiāla tulkojums subtitros – diskā iespējams gan divdzejoļus, gan intervijas ar dzejniekiem noskatīties ar tulkojumu krievu un angļu valodā. Patīkama un pareiza šī ambiciozā pieeja – Latvijas dzejas telpā vajadzīga un gaidīta izlaušanās. Dzejaslode ir kā spēcīgs lādiņš, kas pārsteidz nesagatavotu – sevišķi, laužot vidējā latvieša stereotipu par laikmetīgās latviešu dzejas iestigumu. Ne velti uz jautājumu, vai dzejnieks var būt profesija, Edvīns Raups diskā ietvertajā intervijā atbild, ka: „Diez vai... Lūk, septiņdesmitajos gados tā varēja būt profesija, bet šodien jau ar vārdu „profesija” mēs saprotam nodarbošanos, par kuru mēs saņemam konstantu algu, labu atalgojumu.” Tas norāda uz to, kā mainījusies dzejnieka loma un ietekme sabiedrībā – Čaku, Ziedoni mūsdienu sabiedrība sauc par dzejniekiem, pat diži neapdomājot, bet kā ar laikmetīgajiem dzejniekiem? Mainoties dažādiem sabiedrību veidojošiem apstākļiem, mainās arī tās izpratne, vērtību hierarhija – tas skar visus, arī dzejniekus – šī tēma tiek manāmi aktualizēta, sevišķi intervijā ar Edvīnu Raupu un Ingu Ābeli. Dzejnieki ne tikai ar savu profesionālo, bet arī vispārīgo viedokli aicina sabiedrību domāt par šīm tēmām – viņi savā sirdsskaidrībā grib palīdzēt sabiedrībai atklāt patiesības pašai par sevi.
Jāuzsver, ka dzejisko burvību papildina arī kvalitatīvs un radošs vairāku Latvijas videomākslinieku un mūziķu darbs. 2012. gada 12. septembrī Pēterbaznīcā iemūžinātā performance pilnībā ierauj daudzšķautņainās sinerģijas atmosfērā – sadarbība norisinās gan starp dzejniekiem pašiem, gan starp dzejniekiem, mūziķiem un videomāksliniekiem. Un cilvēks pat vairs nesaprot, kas viņš ir vairāk – klausītājs, skatītājs, domātājs vai jutējs – viņš plūst visā tajā un sevī.
Katram divdzejolim tiek piešķirta īpaša semantika, jo video un audio materiāls veido tieši tam atbilstošu kontekstu, sevišķi video materiālā izceļot kādus tēlus un/vai reflektējot par tiem, tādējādi rada to mijiedarbes spēku, ko iepriekš jau nosaucu par sinerģijas atmosfēru.
Pēc katra divdzejoļa lasījuma rimti tiek turpinātas video projekcijas (?), kas reizēm blāzmo jau lasījuma laikā vai mijas ar mūziķu atainojumu – šāda it kā plūšana dzejas iniciētajā pasaulē palīdz skatītājā–klausītājā raisīt pārdomas un līdzpārdzīvojumu. Nesteidzība un izvairīšanās no strikta fragmentārisma palīdz šai izjūtai zelt, bet tajā pašā laikā starp lasījumiem nav vienveidības – nevar iepriekš paredzēt gandrīz neko. Vienīgais struktūru veidojošais elements, kas rada racionālas stabilitātes atblāzmu, ir par nākamo lasījumu vēstījošais video fragments, kurā norisinās grāmatas šķirstīšana. Man tūliņ gribas saprast, kas tā par grāmatu, bet to noskaidrot tā arī neizdodas – šķirstītājs mani tikai nevainīgi paķircina. Saprotu vien, ka tā ir angļu valodā, un esmu ar to mierā – projekts tomēr starptautisks, un ideja nākusi no cittautu dzejnieku prātiem. Turklāt noslēpumainība un plūšana asociatīvajā pasaulē šim diskam bezgala piestāv.
Man vienmēr šķitis, ka dzejas izpratne ir relatīva – katrs to uztversim pa savam, un arī dzejnieki to apzinās. Divdzejoļu saturs nav kādos rāmjos liekams – jā, krāsas, bet kādam nakts ir zila, citam – zaļa. Un tieši šī dažādo redzējumu saskare padara projektu un tā rezultātu tik interesantu, jo, savienojot divas vīzijas vienā, tās kļūst par ko citu. Ko tieši? Tas nav racionāli izskaitļojams – to var noteikt tikai katrs pats.
Rodas sajūta, ka šo disku jāskatās cilvēkiem, kas dzeju, literatūru patiesi mīl, kam tā interesē. Šis mākslinieciskais aicinājums iedziļināties dzejiskajā realitātē var tikt nesaprasts itin viegli, tāpēc, piemēram, izglītības iestādēs es ieteiktu šo materiālu piedāvāt tikai atbilstoši specializētajiem kursiem, klasēm, lai gan mūsdienu dzejas telpas nepārzinātājam tā ir lieliska iespēja iepazīties ar sava laika dzejotājiem: tas ir ceļojums ap dzejaslodi – katrs ceļa somā būs ievīstījis ko citu – kāds ietīs avīzē sviestmaizi, cits izdzīvošanas instinktu vadīts ieliks nazi un sērkociņus, bet kāds varbūt iestādīs sev somā koku. Un ies. Mēs nezinām, vai kāds atnāks atpakaļ. Un arī pats gājējs nezina. Bet jāiet – ja grib dzīvot, piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot, uzdzīvot, apdzīvot un, galvenais, nodzīvot.
