Apnicīgie kaimiņi. Stāsts

Mana istaba bija iebūvēta debesskrāpja pašā vidū, vismaz tā es domāju. Milzīgā celtne tika uzcelta rekorda cienīgā ātrumā – tikai dažās dienās, tādēļ nebrīnītos, ja tās centrs būtu kļūdas pēc nobīdīts kaut kur sānis. Es šeit dzīvoju jau kopš ēkas uzcelšanas, taču vēl ne reizi administrācija nebija atsūtījusi kādu, kas pārbaudītu manas sūdzības. No vienas puses, saprotu, ka plānās sienas nav iespējams izlabot, taču stiklu manā vietā viņi gan varēja ielikt. Joks, protams.

Lieku reizi uzsitu ar plaukstu pa jauno koka logu un pavēros uz leju caur stiklu. Šī milzīgā ēka bija uzcelta pļavas vidū, un šai pļavai pa vidu stiepās zemes ceļš, kurš savienoja debesskrāpi ar pārējo pasauli. Pa šo gružiem piebērto ceļu cilvēki devās uz pilsētu savos darbos un darīšanās, un viņi vienmēr atgriezās tik vēlu, ka es nemaz nemanīju viņus atgriežamies. Šobrīd pie pašām ārdurvīm redzēju māti atvadāmies no meitas – raudāja māte, raudāja meita, taču blakus stāvošais znots ar uzmundrinošu smaidu pastūma māti uz priekšu. Viņa aizgāja prom pa gružiem piebērto ceļu, bet jaunais pāris vismaz uz brīdi ieguva brīvību savā dzīvoklī debesskrāpja zemākajos stāvos.

 Pagriezos nost no loga un kārtējo reizi noskurinājos, ieraudzīdams pretīgo gleznu uz pretējās sienas. Gleznā bija attēlots noskumis briesmoņveidīgs stāvs, kurš stāv blakus vecai kūtiņai, kura sabrukusi jau pāris sekundes pēc uzcelšanas. Nekad nebiju pratis atšifrēt šīs gleznas simbolus: vai briesmonis ir bēdīgs tādēļ, ka tās bija viņa mājas, vai arī tāpēc, ka pats tās nojaucis?

Glezna bija pielikta sienas vidū, un to nebiju darījis es, bet nespēju iedomāties, kurš cits manā vietā to būtu darījis. Gleznai abās pusēs bija durvis. Durvīm nebija slēdzenes, līdz ar to bija skaidrs, ka tās ir vai nu neaizslēdzamas, vai arī neatslēdzamas.

Pārkāpu pāri vienmēr istabas vidū esošajai gultai un apsēdos uz tās. Veicot šo ašo soli, es nokļuvu šīs nelielās pasaules centrā un sēdēju uz gultas, jo krēsla man nebija, un prātoju, kāda jautrība gan mani sagaida šodien.

Pavēros pa labi, tur bija kumode, bet pa kreisi siena ar fotogrāfijām. Vai arī ļoti reālistiskiem zīmējumiem. Piegāju nedaudz tuvāk, lai apskatītu tās (vai tos) nedaudz skaidrāk. Aiz sienas izdzirdu kādu sievieti dziedam – viņa bija uz plīts uzlikusi pannu, un es dzirdēju eļļu sprakšķam pa vidu viņas balsij. Arī vienā no fotogrāfijām bija attēlota pusmūža sieviete ar dzeltenu lakatu un melniem matiem. Iztēlojos, ka tā ir tā pati sieviete, kas aiz sienas. Savu kaimiņieni nekad nebiju saticis, kas daudzdzīvokļu mājās nav nemaz tik reta parādība. Reizēm izdzirdu viņas sarunas, visbiežāk strīdus ar vīru, jo tieši tad jau balsis visskaļākās. Bildē gan viņa bija izlaistiem matiem un baltu, caurspīdīgu kleitu, taču pieļauju, ka pie plīts sieviete stāv citādi saposusies.

No otras puses atskanēja kritiena troksnis, kas mani iztrūcināja. Dzirdēju, kā jauna vīrieša balss atvainojas savam tēvam par sagādāto šoku, taču tēvs tikai gaiņājās prom no sava dēla, kurš izaudzis par slepkavu. Steidzīgi atbīdīju kumodi nostāk, lai piespiestu ausi pie sienas un dzirdētu, kā tēvs nomierinās un sāk lietišķi domāt par dēla izpestīšanu. Tā bija kā grēcinieka pirmā atzīšanās priesterim, taču debesu zibeņi un eņģeļu leģioni nesekoja, jo mācītāja ārlaulības dēlam dzīvē ir priekšrocības, par kurām mana jaunības gadu dienasgrāmata klusē.

Slepkavojošais ārlaulības dēls izgāja no tēva dzīvokļa, un dzirdēju, kā viņš pa gaiteni virzās uz priekšu. Vēlējos pabrīdināt pārējos kaimiņus par viņu, taču demokrātija neļāva. Tikmēr velns jau bija pietuvojies pie sievietes, kura gatavoja ēdienu. Pieklauvēju pie sienas, taču manus vārgos klauvējienus pie viņas sirdsapziņas noslāpēja skaļi būkšķi pie kaimiņu durvīm – mājās bija atnācis sievietes vīrs. Izrādījās, ka viņš ir iepriekš dzirdētā slepkavas brālis un ar prieku aicina to savā virtuvē un ēdamistabā.

Abi brāļi sarunājās, un sieviete abus labsirdīgi izsmēja. Vīrs ļaunā neņēma, taču brālis apvainojās un sirdī paslēpa naidu. Cik ļoti labprāt gan es skaļi uzsauktu viņiem caur sienu un visu paskaidrotu, taču kurš gan ticētu tādam kā es? Protams, kamēr viņi mani nepazīst, tikmēr tic, taču pat tādam muļķim kā man ir muļķīgi cerēt uz ko vairāk, un skaļš uzsauciens caur sienu mani iepazīstinātu ar viņiem, tādēļ nācās klusēt. Šī klusēšana mani vienmēr bija sāpinājusi, jo arī es biju būtne ar sociālām vajadzībām, taču nespēju parunāties pat ar sevi, jo manā istabā nebija spoguļa. Taču gar visu sienu bija milzīga kumode, kurā centos šo spoguli atrast. Reizēm arī noskatīju pie sienas esošās fotogrāfijas, prātojot, vai gan kāds no tajās attēlotajiem cilvēkiem nevarētu būt es.

Vēlreiz pārskatīju kumodes atvilktnes, lai gan labi zināju, kas tajās ir iekšā – trīs tukšas rūtiņu burtnīcas vienā atvilktnē, gandrīz līdz galam izzīmēti krītiņi otrā, segas un palagi lielākajā plauktā, pāris balti krekli un dāvana no mana kaimiņa – grāmata. Viņš pats to bija sarakstījis pēc iepazīšanās ar mani un nosaucis par „Svešinieku”. Tā arī nekad nesapratu, vai viņš šo nosaukumu attiecināja uz sevi vai arī uz mani, bet viens gan skaidrs – vismaz viens no mums viņam bija svešs līdz pašiem matu galiņiem. Šo grāmatu turēju goda vietā milzīgās kumodes centra plauktā, taču bez mazākās vilcināšanās šo savu papīra metaforu apmainītu pret īstu spoguli.

Piegāju pie loga, mēģināju tajā saskatīt savu atspulgu, taču saule neļāva. Piemājas ceļā atkal bija vērojama kustība – aziātu bariņš skaļi smējās, lēnām čāpojot prom no debesskrāpja. Pat tagad viņu fotoaparāti zibsnīja pērkona ātrumā un iztrūcināja baložus, kuri uzlaidās gaisā un sasēdās uz mājas logiem. Arī manā priekšā nolaidās dzīvs un pelēks putns – taču kāpēc gan dzīvs? Es dzīvību biju definējis ar pavisam ko citu, taču lēnām pats pārkāpu savus noteikumus. Un kāpēc gan ne – balodis taču lidoja, elpoja, ēda un arī nomira. Kam gan daļa, ka viņš pats no tā neapzinās vairāk kā smilšu grauds pie svešinieku zābakiem! Tikmēr balodis pārlaidās pie kaimiņu loga, kur laipna roka pasniedza viņam pāris maizes gabaliņus. Vīrs, kurš naktīs nogalināja cilvēkus, bija izrādījies laipnāks par pašu... mani.

Pēc brītiņa šis vīrs savā piedurknē paslēpa to pašu nazi, kuru tikko bija izmantojis maizes sagatavošanā pasaules miera nesējam, un devās savās gaitās. Man bija tik daudz kaimiņu, ka nevarēju veltīt savu laiku tikai vienam, taču šoreiz uzskatīju to par vajadzīgu un, piespiedis ausi pie griestiem, dzirdēju, kā šis vīrs iekļuva citā dzīvoklī, uzdevies par santehniķi.

„Caurules mums ir vecas,” saimniece sūdzējās. „Debesskrāpja arhitekts laikam nebija domājis, ka caurulēs plūdīs ūdens, tāpēc paslēpis tās tik dziļi sienās, ka netiekam tām klāt un nomainīt nevaram.”

„Nekas,” „santehniķis” mierināja. „Arhitekts, protams, ir muļķis, bet drīz jūs vairs par caurulēm nesatrauksieties!”

„Jūs teicāt, ka labošana maksās 30 latus. Varu maksāt tikai 25, taču, kamēr strādāsiet, sagatavošu pusdienas.”

Santehniķis apdomājās: „Ko taisīsiet?” „Cepšu vistu ar kartupelīšiem, būs arī kafija un saldējums.” „Labi, sarunāts, tikai vistai sāli kārtīgi pieberiet, man nepatīk bezgaršīgi ēdieni.”

Tā nu vecas caurules noveda pie situācijas, kurā saimniece pati slepkavas rokās ielika dakšiņu un nazi. Vairs neizturēju un skaļi piedauzīju pie sienas, izkliedzot brīdinājumu, taču sienas skaņu pārvērta un darīja manu balsi nesaprotamu. Saimniece, pasmaga sieviņa, tādēļ tikai sadusmojās. „Ak, aizveries vienreiz! Iedomājieties,” viņa vērsās pie santehniķa, „kaut neliels troksnis remonta laikā, un uzreiz jau taisa traci. Un tā jau nez cik ilgi! Visu mūžu atcerēšos, kā šis īgnais kaimiņš toreiz dauzījās pie sienas, kamēr māmuliņa ar sirdstrieku aizgāja mūžībā.”  Santehniķis piekrita un ar nepatiku vēroja, ka saimnieces piedāvātais nazis neko labi vistu negriež.

Tālāk es vairs pie sienas neklausījos. Protams, atceros saimnieces vecās mātes aiziešanu – viņa pie pusdienu galda ar saviem vecajiem zobiem nebija spējusi sakošļāt gaļas gabalu un, baidoties no meitas dusmām, centās norīt to veselu, aizrijās un krita panikā. Es situ pa sienu un kliedzu kā traks, lai kāds viņai palīdz, taču pārējie pie galda sēdošie no sākuma necēla ne ausu, bet, kad redzēja veco sievieti saļimstam, sāka kliegt man pretī, lai es aizveroties. Ko vēl citu es varēju darīt?

Šī debesskrāpja traģēdija ir tāda, ka arī man ir sirdsapziņa. Bieži biju domājis, ka reizēm nebūtu nekā vienkāršāka kā vien mesties lejā pa logu pretī gružiem piebērtajam ceļam, taču kurš gan spēs pateikt, kas tādā gadījumā notiks ar debesskrāpi. Jo lai arī cik liela muļķe, taču mana persona bija šās celtnes arhitekte. Vai joprojām piesaistīta tam? Skaidri nezināju, jo mans ķermenis bija ierobežots savā telpā, tas nebija spējis izkļūt no šīs istabas. Turklāt nesapratu, kādā veidā biju piemirsis par dzīvībai tik nepieciešamu lietu kā spogulis!

Saņēmu drosmi (ziņkāri) un atkal piespiedu ausi pie sienas –klusums. Tā sauktais santehniķis bija aizgājis. Vai sieviete arī bija pazudusi? Nezinu. Vai kaimiņi vainos mani? Protams. Varbūt ne vārdos, jo tā būtu zaimošana, un ar savām mutēm viņi teiks, ka tas ietilpst lielākā plānā, taču sirds dziļumos viņi slēps dziļu naidu pret mani.

Dzirdēju, kā sieviete pie plīts atkal gatavo pusdienas savam vīram. Rutīna gan man, gan viņai. Apsēdos uz gultas istabas vidū un sāku prātot par pēcnāves dzīvi. Man priekšā bija divas durvis, kuras nekad nebiju mēģinājis atvērt, taču varbūt ir laiks? Gleznā redzamais briesmoņveidīgais stāvs bija sācis raudāt, jo visas viņa pūles uzcelt kūtiņu no jauna bija nesekmīgas, bet starp dēļiem un ķieģeļiem varēja redzēt neko nesaprotošas aitas.

No loga skanēja čalas, jo bērnudārza grupiņa devās ekskursijā. Viņus pavadīja audzinātāja, pati jaunā māmiņa, un piedzēries autobusa šoferis. Kamēr biju žēlojis vienu santehniķi un viņa caurules, nebiju pamanījis, ka šī šofera sieva savā gultā ielaidusi kādu blondu alkoholiķi. Šofera sirds to nebija izturējusi, un viņš pats pirms darba dienas bija paskatījies glāzītē– tagad visi mani kaimiņi gānīs un sunīs viņu, bet blondā un nožēlojamā radība turpmākos trīs mēnešus izrādīs savu gādību pār šofera sievu. Cerams, ka neviens šo netaisnību nepamanīs, citādi atkal vainos mani. Tiesa, es pats vainoju sevi, un, ja man būtu urbis, es to nevarētu ieurbt dziļāk sev galvā kā bija iespiedusies vainas apziņa. Nepārtraukta vainas apziņa, kas vajāja mani jau kopš brīža, kad pa debesskrāpja caurulēm sāka pludot kaimiņu nolaistais ūdens. Kāds mans kaimiņš bija ar bērnu pasaku izplatījis vārdus, ka viņš ir atbildīgs par tiem, kurus spējis pieradināt. Šie vārdi iekrita manā sirdī, jo viņš tos mērķēja uz mani, proti, viņš uzskatīja sevi par pieradināto un caurules, pa kurām viņš pludināja prom savu ūdeni, par manas varas simbolu. Lieki teikt, cik muļķīgi tas izklausījās no malas. 

Taču pa kurām durvīm lai izeju? Briesmonis gleznā sāka mani biedēt, jo viņš centās sadzīt aitas vienkopus zālītē, taču tās tikai brēca un skrēja, kur pagadās. Sieviete aiz sienas bija beigusi gatavot pusdienas, un abi brāļi - vīrs un svainis – kopā ar savu tēvu sēdās pie galda. Tēvs stāstīja, ka prokurors atsaucis nepamatotās apsūdzības pret jaunāko dēlu un valdība izmaksās kompensāciju par neslavas celšanu. Sieviete uzgavilēja, un jaunākajā dēlā pamodās nežēlīga iekāre pret brāļa sievu. To visu es dzirdēju, bet tālāk klausīties vairs nespēju! Ar dūri iezvēlu pa sienu, un šis trieciens satricināja kaimiņu dzīvokļa griestus, izkustinot veco lampu, kura uzgāzās virsū priestera dēlam. Viņa elpu vairs nedzirdēju, taču iespējams, tāpēc, ka sieviete nebalsī iekliedzās, redzot no viņa nesamaņā pakritušās piedurknes izkrītam sārtiem, sakaltušiem plankumiem notraipītu nazi.

Beidzot biju to izdarījis. Sen solītais Damokla zobens bija zibsnījis pāri grēcinieku galvām, un viņa brāļa ģimene bija drošībā. Priesteris gan bija šokā, taču viņa patiesi ticīgajā sirdī ne mirkli neparādījās ideja, ka tas ir sods. Gluži otrādi, viņš bezspēcībā nokrita ceļos, piesaucot visaugstāko, un lūdza, lai dēla augšāmcelšanos ar mūziku pavadītu eņģeļu arfas. To es, protams, nevarēju apsolīt, jo eņģeļi bija ceļa otrā pusē, kur arfām bija Bēthovena dzirde.

Dīvaini, bet nejutos labāk. Lai arī agresors bija miris, vismaz trīs cilvēki viņu apraudāja. Paskatījos uz savu grāmatu –cik svešas gan man bija šo raudātāju izjūtas. Taču pa kurām durvīm lai izeju? Centos pa logu saskatīt ceļa galu, taču tas pazuda aiz horizonta leknajām pļavām. Mans debesskrāpis bija kļuvis jau tik pārapdzīvots, ka cilvēku rinda pa ceļu virzījās jau gandrīz nepārtraukta. Mīlestība un mirdzoši sapņi mīdīja gružiem piebirušā ceļa pamatus, taču tikai vienā virzienā. Es ar dūri biju atrisinājis vienas kaimiņu ģimenes problēmu, taču tikmēr simtiem citas bija pacēlušas balto karogu citu nevainīgu agresoru priekšā, lai ar šo karogu vēlāk nožņaugtu tos, kas viņus apvainoja par padošanos. Tikai pašos zemākajos stāvos es varēju saklausīt ticību un spēju pasniegt nokritušajam roku. Augstākajos stāvos visi bija raduši skatīties uz leju un prata tikai uzkāpt viņam uz sejas.

Mana galva plīsa pušu no asaru trūkuma, kad skatījos uz šo ceļu, bet vainas apziņa nodūra pēdējās saprāta paliekas. Uz sienas bija parādījušās fotogrāfijas (vai ļoti reālistiski krītiņu zīmējumi), kuras neatceros tur iepriekš manījis. Tajās bija cilvēki, kuri strādāja un gulēja, tikai retais no viņiem vēroja sevi fotogrāfijā. Vēl retāks bija skats, kad fotogrāfijas vērotājs brīnījās par redzēto. Kaut man būtu sava fotogrāfija! Taču nebija pat spoguļa, tikai kumode un gulta.

„Viņš ir miris, un mēs viņu nogalinājām, tu un es,” tāds bija kliedziens no kaimiņu dzīvokļa. Vai šis „tu” biju es? Lielais domātājs bija pamanījis nāvi pirms visiem, viņš bija apsteidzis pašu... mani. Ar dusmām apsēdos uz gultas un blenzu gleznā sev priekšā. Neizprotama vēlme tirdīja mani uz kustību, tādēļ aizstūmu gultu no istabas centra pie sienas ar fotogrāfijām. Apsēdos un nu gleznu saredzēju no malas. Lūk, kur tas bija – mans spogulis! Galu galā, debesskrāpis, lai cik augstu arī uzcelts, tomēr nav nekas cits kā ēka, un ēkas paradigma noteica, kā tieši darbojas tās caurules.

Svešinieks, kurš bija pieradinājis manus kaimiņus, bija miris, un mēs viņu nogalinājām – tu un es! Pielecu no gultas un izgāju ārā pa durvīm!