LU konference
Kriminālromānu žanrs mūsdienās ir pārapdzīvots un pilnībā aizņemts literatūras lauks. 19. un 20. gadsimtā izbradāts un pārstaigāts no vienas vietas, un neko spilgti oriģinālu no tā vairs nenovākt. Taču – tas nenozīmē, ka šāda veida literatūra būtu palikusi garlaicīga. Kriminālromānu cienītāji, „Glābēju” lasot, pietiekoši bieži varēs prātot un viszinīgi, un ar smaidu sejā māt ar galvu, domājot, ka sapratuši, kas notiek, vēl pirms autors atbildi licis pateikt kādam no romāna varoņiem (95% gadījumu – Harijam Holam), līdz atšķirs nākamo lapu un pārliecināsies, ka sapratuši nepareizi.
„Glābēja” darbība norisinās 2003. gada Adventes laikā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Taču romāns sākas ar notikumiem 12 gadus senā pagātnē, kas lasītājus iepazīstina ar daļu no darba varoņiem, un vārdu „romāns” saliek kopā ar vārdu „krimināls”. Lielākā daļa varoņu cieši saistīti ar Pestīšanas armiju un tās darbošanos Oslo. Reliģiskais fons, Ziemassvētku laiks, mūsu ikdienas pasauli glābjošā policija (un arī citas lietas, bet tās atrodiet paši) romāna nosaukumu padara pašsaprotamu un iederīgu.
Romāns seko trīs vīru gaitām (varbūt kādas paralēles ar Svēto Trīsvienību?), šķietami nejauši izvēlētās vietās mainot vēstītāju, „lēkājot” starp iepriekšminētajiem trīs vīriem (ļaundari, upuri un Hariju), un mulsinot tam nesagatavota lasītāja prātu. Sevišķi tāpēc, ka nākamajam vēstītājam ir tieksme atbildēt uz iepriekšējā pēdējo izteikto jautājumu vai turpināt iepriekšējā iesāktu (ne gluži identisku, taču līdzīgu) darbību.
Spēcīgs „varonis” romānā ir ziemeļvalstu izslavētais aukstums, kas varoņiem liek kustēties ātri un neļauj kļūt miegainiem. Lai kurš būtu vadībā noziedznieka – ļaundara spēlē, aukstums un sniegs valda pār abiem. Liela nozīme romāna darbībā ir Oslo pilsētai. Nav gandrīz ne lapas bez kāda tās apriņķa, ielas, parka, kvartāla, ēkas vai veikala pieminējuma. Šīs vietas nenoliedzami izsauc sajūsmu norvēģu, sevišķi Oslo dzīvojošo lasītāju vidū, kuri laimīgi var iespiegties, jo viņi varbūt tieši šodien pie tās ēkas bija un ar to vilcienu brauca, taču latviešu lasītājam ar viņa smagnējo mēli šīs vietas šķiet nesaburtojami un neizrunājami vietvārdi. Un tas rada vēlmi meklēt internetā kartes, lai ar pirkstu braukātu līdzi varoņu gaitām. Taču lielāks ticamības efekts un skaidrība par to, ka „Glābēja” autors pazīst savu galvaspilsētu, ir panākts.
Harija Hola fani pie viņa noteikti ir pieraduši, taču jaunam un draudzēties gribošam prātam Harijs nešķiet pats draudzīgākais un simpātiskākais vīrs. Pārāk bieži viņš neko nepasaka (labi, es saprotu, ka viņš noteikti pļāpās pēdējās romāna nodaļās, kad jāsabrūk noslēpumu tornim), un pārāk bieži Harijs šķiet nespējīgs izjust emocijas. Vai vismaz, izjust emocijas tā, kā to dara lasītājs (vai varbūt tikai es?). Darbā ir salīdzinoši maz varoņu (sevišķi ņemot vērā, ka romāns ir teju pustūkstoti lappušu garš), un Harijam tajā ir milzīga loma. Tāpēc radīt emocionāli nepieejamu, daudz klusējošu un kaitinoši pārgudru varoni nav prāta darbs. Taču – cilvēki šajā darbā nemeklēs metafiziskas, iekšējas pārdomas par katras savā mājā redzētās mušas dzīves jēgu. Lasītājs meklē darbību. Un tās „Glābējā” ir pietiekoši. Protams, ja Nesbē to vēlas, viņš spēj lieliski aprakstīt pusaugu meitenes jūtas pret puisi, kurš raisa viņā simpātijas, viņas apbrīnu par tā izskatu un patīkamām rakstura iezīmēm. Pirmās mīlestības apjausma, kas reibina kā stiprie dzērieni. Tajā pašā laikā lakoniski un precīzi Nesbē stāsta par pieauguša vīrieša simpātijām pret sievietēm, par to, cik maz no šīm sievietēm tiek sagaidīts, un par necerībām uz romantiku. Ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, autors precīzi un personiski spēj ieskatīties savu varoņu izjūtās. Taču jāatzīst, ka romāna pasaule pieder vīriešiem: emociju un jebkāda veida siltuma deficīts; ļaunie, labie un vairums apmulsušo, neizlēmīgo un glābjamo abām galējībām pa vidu – tie ir vīrieši. Sievietēm atvēlēta dažādu pārestību un nedaudzo emociju upuru loma. Varbūt muļķīgi stereotipi un tad jāatvainojas, taču šķiet, ka vairākums grāmatu lasītāju mūsdienās ir sievietes, tāpēc – jābūt gataviem. This is the men’s world[1].
Pārāk gara ir romāna ekspozīcijas daļa. Tā ir tik gara, ka tās laikā varētu notikt un atrisināties cits noziegums (oh, tā arī notiek). Skaidrs – slepkava ir traumatisku atmiņu pārņemts, melanholisks jaukums, upuris ir ne līdz galam laimīgs „everyday hero[2]”, kas neapjauš savu varonīgumu, un Hariju visi pazīst no iepriekšējiem trīs romāniem. Sāc taču konfliktu, Jū! Pārāk garš ir arī posms, kurā Harijs mīklu jau ir atrisinājis, klusē kā partizāns un lasītāju (un citus romāna varoņus) vienkārši velk aiz deguna cauri biezajam romānam, kura beigās viņš visžēlīgi tomēr atklāj mīklas atrisinājumu. Taču brīdī, kad lasītājam tiek atklāts pirmais lielais noslēpums, lielākā vai mazākā mērā atklājas arī pārējie, un noslēpumu mūris nobrūk. Kā no nestabila strēķa izvilkta nepareizā pagale. Autoram tikai nācies izdomāt, kura būs šī liktenīgā pagale.
Dažkārt „Glābēja” autors nevajadzīgi ieslīgst sīkās detaļās, kuras lasītājam nav jāzina. Piemēram, kāpēc jāpiemin, ka Harija priekšnieks brauc tieši ar Audi automašīnu, ja šis vācu braucamrīks darbā pēc tam vairs nespēlē nekādu lomu? Autoram arī ne sevišķi veicas ar noteiktas, viendabīgas noskaņas radīšanu. Dramatiski notikumi citviet ielikti komiskos vai pārmēru mākslinieciskos teikumos, noskaņu graujošās personifikācijās un tamlīdzīgi. It kā pats savu radīto auksto cietsirdīgo pasauli Nesbē vai nu nevarētu līdz galam izturēt, vai neuztvertu nopietni.
Cilvēkam, kuram kriminālromāni neinteresē, droši vien nenāks prātā šo grāmatu lasīt. Cilvēkam, kurš ir šī žanra fans, gaidāmas 3 līdz 4 aizraujošas lasīšanas dienas (var lasīt arī mēnesi, bet tad diez vai lasītājs ir īsts kriminālromānu fans). Pietiekami liels mirušo skaits, estētiski aizvien neglītākas nāves, varoņi, kuriem just līdzi un tādi, kurus nicināt un gaidīt to nopelnīto atmaksu, nelielas tveicīgas seksuālas ainiņas, dažviet mīļš humors, noslēpumi, drūma vide un, protams, negaidīti sižeta pavērsieni – ja vien lasītājs tomēr nevēlas domāt par savā mājā redzēto mušu dzīves jēgu, ko gan vairāk vēl var vēlēties?!
[1] Šī ir vīriešu pasaule [2] Ikdienas varonis
[1] Šī ir vīriešu pasaule [2] Ikdienas varonis
, „Sātana zvaigzne” (2012) un „Sniegavīrs” (2012). Pēdējais gan sarakstīts un Norvēģijā izdots vēlāk, nekā „Glābējs”. Taču darbiem ciklā nav izteikta nepieciešamība pēc noteiktas, lineāras lasīšanas kārtības, un tādam lasītājam, kas ar pārējām cikla grāmatām ir kautrējies izpazīties, tik un tā būtu jāsamierinās, ka noteiktas vietas tekstā paliks nesaprastas. Jāatzīst, ka atsevišķas sižeta līnijas gan iestiepjas nākamajās grāmatās, un iepriekšminētā nesakritība ar izdošanas kārtību pamanāma „Glābējā”, kuram nu gan būtu vajadzējis sekot „Sātana zvaigznei”, nevis „Sniegavīram”.){kind=link}