Beidzot kaut kas pamācošs! Karls Noraks „Ai briesmoni, neapēd mani!”

Viņa darbi bērniem ir emocionāli, silti un mīļuma pilni – tie ir stāsti par attiecībām starp bērniem un viņu vecākiem, kas pārnesti uz dzīvnieku pasauli, padarot tos uztveramākus un pieejamākus mazajam lasītājam. Arī šis stāsts nav izņēmums, turklāt tas ir vistiešākajā veidā pamācošs! Tā vien šķiet, ka mūsdienās pamācošas grāmatas bērniem (pretstatā pieaugušajiem adresētajai literatūrai, kas ir pārpludināta ar didaktiskiem tekstiem visās iespējamās un neiespējamās dzīves jomās) kļuvušas par tādu retumu, kas jāsaudzē un jāglabā kā acuraugs – it kā pamācošs stāsts būtu kāda teju arhaiska, vecmodīga lieta, nu gluži vai nepieklājīgi uzbāzīga un bērniem līdz skolas vecumam nepiemērota. Protams, es pārspīlēju. Vēlos vien paust prieku, ko izjutu, kad manās rokās nonāca šī grāmata, un paskaidrot savu pirmo domu: beidzot kaut kas pamācošs! Jo bieži vien tomēr dominē vieglas izklaides literatūra, pēc kuras izlasīšanas bērna prātā nepaliek prakstiski nekāda kvalitatīva informācija... Intuitīvi šķiet, ka fabulas tipa stāsti bērnam būtu vislabākie, taču mūsdienās kopumā valda komerciāla izklaide, tāpēc vēlēties grāmatnīcu plauktos pēkšņi saskatīt ko diametrāli pretēju būtu visai utopiski; nepārprotiet, man tiešām nešķiet, ka izklaide kā tāda būtu kas ļauns – kad tad vēl izklaidēties, ja ne bērnībā! – bet, ja izklaide ir absolūti tukša un bezjēdzīga, tā jau ir kā saldumu diēta veselīga un sabalansēta uztura vietā. Aptuveni par to arī vēsta stāsts „Ai briesmoni, neapēd mani!”. Mazais sivēntiņš Aleksis, stāsta galvenais varonis, ir tipisks bērns – viņš nevēlas klausīt padomiem, iekļauties rāmjos vai pakļauties disciplīnai, un viņš atsakās saprast, kādēļ mamma neļauj ēst, kad vien gribas un ko vien gribas. Viņš varētu visu dienu pavadīt bezrūpībā kartupeļu dobē, sukājot iekšā vienu tupeni pēc otra, nesatraucoties nedz par dubļiem, nedz to, ka tiek izlaistas ģimenes kopīgās ēdienreizes, nedz arī par to, kas ir veselīgs un derīgs un kas ne. Taču arī sivēntiņa mamma ir apveltīta ar tipisku tikai mātēm piemītošu intuīciju un uzrodas tieši tad, kad sivēntiņš to vismazāk vēlējies un gaidījis – brīdī, kad viņš kārtējo reizi pārkāpis mammas norādījumus un iesēdies dobē našķēties. Sivēna nākamā rīcība pēc mammas rājiena ir atkal solis pa kreisi – viņš „sagrēko” ar avenēm –, un nu pienācis stāsta pavērsiena brīdis, jo uzrodas izdaudzinātais briesmonis, arī nepaklausīgs gardēdis, kurš pagrābj sivēntiņu un grasās viņu aprīt... Tomēr Aleksis nav gluži pliku roku ņemams. Viltības sivēntiņam pietiek tieši tik ilgi, līdz uzrodas nepaklausīgā briesmoņa mamma. Lieki piebilst, ka Aleksis ir bezgala laimīgs un bezgala atvieglots, un tikpat bezgala pateicīgs mammai – gan savai, gan briesmoņa. Te nu pienācis brīdis pateikties grāmatas ilustrāciju autoram par izcili precīzu emociju sniegšanu lasītājam un klausītājam! Ja Karla Noraka teksts ir absolūti klasisks un jaukam bērnu stāstam atbilstošs, tad otra Karla, tas ir, Knēta, ilustrācijas ir visai raupjas, pat biedējošas – tām piemīt kaut kas no slikta sapņa atmosfēras, kaut kas no pirmatnējā un zemapziņas veidotā. Tomēr varbūt tieši tās panāk līdzsvara efektu šajā stāstā, jo, lai gan teksts vēsta par šausmām, kas jāpiedzīvo nabaga sivēntiņam, sastopot briesmoni, teksta mīlīgā noskaņa ļauj nešaubīgi noprast, ka beigās ar galveno varoni viss būs labi un satraukumam nav pamata; toties atliek vien ielūkoties ilustrācijās, kad pār gaišo nākotni sabiezē baiss šaubu mākonis un pārņem trīsas – un ja nu tomēr šī būs tā reize, kad galvenajam varonim par savām kļūdām un nepaklausību dārgi jāsamaksā ar savu labklājību vai pat dzīvību?.. Brr! Lai gan šī ilustratora zīmētu multfilmu es tomēr laikam nevēlētos redzēt un man šķiet, ka kopumā daudz labāka Karla Noraka mīlīgās rakstīšanas noskaņas ilustratore būtu Kloda Dubuā (Claude Dubois), ar kuru K. Noraks sadarbojies citu bērnu grāmatu veidošanā, tomēr šajā stāstā bez Karla Knēta ilustrācijām neiztikt – tās piešķir vajadzīgo „baisuma devu”. Ja grāmata būtu „salda” un caurcaurēm jauka, kurš mazais lasītājs noticētu tam, ka neklausīt mammu un našķoties, kad vien uznāk vēlme, var būt bīstami? Ilustrācijas tāpat kā teksts ir emocionālas, ļoti pārdomātas – katra detaļa tajās ir savā vietā, turklāt detaļu tajās netrūkst, un, pat ja pirmajā brīdī tās šķiet diezgan lakoniskas, tā nebūt nav. Katrā zīmējumā „slēpjas” kāds „āķis”, kāda „rozīnīte”, kas piešķir tam māksliniecisku vērtību un papildus nozīmi. Taču visbūtiskākais un pārsteidzošākais ir tas, cik ļoti organiski mākslinieks spējis ilustrācijās iedzīvināt teksta emocionālos kāpumus un kritumus – katrā lapaspusē ir jaušama cita dinamika, ilustrācijas nav saturiski „līdzenas”, tajās ir tekstam atbilstošs kāpums, kulminācija un, jā, arī katarse. Knēts nav kautrējies ielikt veselu lapaspusi, kurā redzamas vien melnas švīkas un grafiski attētoti vārdi: „Grrrr” un „Grrrnnn”, un „Rrrr” – ko tādu spētu uzzīmēt arī es, taču šis attēls tik tieši atspoguļo tekstu, ka nevienu citu ilustrāciju tur nevarētu pat iedomāties. Un pirmspēdējā atvēruma attēls ar asinssarkano svītru–peļķi – to uzlūkojot, tā vien gribas aizžmiegt acis un neredzēt, kas notiks tālāk, jo, šķiet, ka tāpat jau viss ir skaidrs! Toties pēdējais attēls pierāda, ka arī Knēts spēj būt maigs un gaišs. Šādu emociju gammu spēj sniegt tikai īsts mākslinieks, un, kaut arī par gaumi nestrīdas, Karls Knēts nudien ir mākslinieka titula cienīgs. Bet šīs recenzijas tāpat kā aplūkojamās grāmatas saturs nebūs tik acīmredzami salds, jo jāizsaka viena piezīme latviskojuma sakarā: nav īsti saprotams, kāpēc grāmatas nosaukumā vārds „briesmoni” nav atdalīts no izsauksmes vārda „ai” ar komatu; situācija bez komata būtu pieļaujama vien tad, ja briesmoni dēvētu par Ai. Grāmata „Ai briesmoni, neapēd mani!” nav viena no tām, ko ieraugot grāmatnīcas plauktos, gribas iesaukties: „Paskat, kāda jauka, mīlīga grāmatiņa!” un paķert līdzi uz kasi, lai iegādātos savam mazajam luteklim vai mazmeitiņai. Nē, šī ir grāmata, kas jāiepazīst un jāatklāj kā spožs dimants, kas slēpjas aiz raupjas un pirmatnējas čaulas – šī grāmata ir iemīlama, bet ne ar pirmo acu uzmetienu, tā ir jāizlasa un jāizpēta, toties tā būs mīlestība uz mūžu, jo abi tās autori – gan teksta, gan ilustrāciju – ir izcili, tik izcili, ka viņu darbu nav iespējams neiemīlēt.