Salikt Rubika kubu un pazust. „Viens dzejolis. 2013”

„Viens dzejolis, 2013” ir kā fotouzņēmums, kas ietver fragmentus no latviešu dzejas, kuras raksturlielums ir tapšanas laiks – 2013. gads, kas vienlaikus nozīmē arī nesen rakstītu dzeju, tādu, kas apliecina, ka autors ir rakstošs, ka ir dzīvs. Antoloģijas noteikumi ir šādi: redaktors A.Eipurs izvēlējies 78 dzejniekus, no kuriem katrs sevi piesaka ar vienu dzejoli, kas rakstīts vai arī redaktora atdzejots latviešu valodā. Tātad kopkrājumu veido 78 dzejnieku dzejoļi, līdz ar to tā pelēkajos vākos vienuviet apkopoti ļoti dažādu un savdabīgu autoru darbi, vairāk vai mazāk mēģinot likt saprast sadrumstalotās dzejas vienotību vai pat apliecināt kādam neticīgajam dzejas klātbūtni, individualitāti un dzīvību šodien. Pašos pamatos tomēr „Viens dzejolis. 2013” ir atskaites punkts, iedaļa kādā literatūras vēstures skalā, varbūt pat poētiskās ainavas mērinstrumenta programmēšanas process. Patiesībā dzejkrājuma sistēmu un tās nozīmi paskaidro redaktora apcere, vēlme iesākt šādu antoloģiju tradīciju, „noķert straumi”.

Skaitlis „78” nav absolūts, kaut arī antoloģijas kolorītu apliecina dažādu paaudžu un grupu autoru klātesamība, tostarp gan trimdas dzejnieces Veltas Sniķeres, gan tekstgrupas „Orbīta” dalībnieku, gan „Čomska” dzejnieku (ja tā varētu teikt) dzejoļi. Krājumam zināmā mērā piemīt kolāžas daba, tas akcentē drīzāk nevis skaitli „78”, bet „1”, tā noraidot domu par dzejnieku savstarpēju sadarbību. Krājuma radīšanas pamatā ir saruna starp redaktoru un autoru, kontakts, kas ir saistīts ar teksta došanu. Tā kā autora iesniegtajam tekstam, ko A.Eipurs ievietojis noteiktā telpā, piemīt individuāls raksturs, arī redaktora spēja novietot dzejoli blakus citiem ir personiska un varbūt pat asociatīva, ko vienlaikus attaisno dzejkrājuma koncepts. To trāpīgi raksturo gan Guntara Godiņa dzejolis, kurā „Aivars (..) visu laiku prasa dzejoli” (50), gan uz grāmatas vāka attēlotā salauztā vai varbūt pat saliekamā zīme – vieninieks – mākslinieka Zigmunda Lapsas noformējumā. Faktiski krājuma dažādība neļauj to uztvert kā vienotu tekstu, jo lasījuma gaitā var nākties atmest dažādus loģikas principus, piemēram, autoru uzvārdu alfabētisko secību un pat dzimšanas gadu, kaut arī tas akcentēts tieši antoloģijas saturā – paaudžu amplitūda. Zināmā mērā šāda varbūt pat apzināta antoloģijas sistēmas dekonstrukcija ļauj domāt par tās formas māksliniecisko vērtību. Tādējādi krājuma kontrapunkti ir gan redaktors, gan dzejnieks.

„Vienu dzejoli. 2013” nevar izlasīt vienā mirklī, jo tā poētiskā tekstūra nemitīgi maina straumes ātrumu, brīžam gan atklājot saskaņu starp blakus nostādītu autoru poētiskajiem stiliem vai tematiskajiem lokiem. Dažkārt tekstu poētiskais spēks šķiet mežonīgs, citkārt rimts un apcerīgs, taču varbūt tas ir pat šķietami, jo, piemēram, Veltas Sniķeres dzejoļa īsā forma, kas ietver tikai teikuma priekšmetu un izteicēju, iespiežas dziļi apziņā, radot nospriegotu intonāciju un ietverot blīvu nozīmju lauku. Krājumā ir ļoti daudzi mākslinieciski vērtīgu dzejoļu, tiem līdzās nostatās varbūt nedaudz blāvāki dzejoļi, tomēr, kā attaisnojumu pieminot krājuma individuālo iedabu un varbūt pat “tirgus noskaņu”, ko akcentē redaktora piebilde par šādu antoloģiju popularitātes statusu, varbūt ir lieki uzskaitīt dzejas virsaunes, jo tās rada patiesi raibu ainavu, neļauj nogurt un netraucē kļūt maznozīmīgākiem citiem dzejoļiem. Vienlaikus dzejoļu kvalitāte „Vienā dzejolī. 2013” tomēr ir būtisks princips, jo katrs autors ir iesniedzis redaktoram it kā labāko no darbiem, tāpēc tā nozīmi nosaka katra dzejnieka vērtība, kas ir neizmērāma un vienlaikus spējīga radīt interesi par tādiem autoriem, kuru vārdi lasītāja redzeslokā nonākuši pirmoreiz. Krājuma dzejas ainavas aprises var minēt kā asociāciju spēlē, atklājot mirklīgi un nejauši iedarbīgo atradumu spēku, kas katru brīdi mainās un, atsaucoties uz Sergeja Timofejeva dzejoli, it kā rotaļīgi ļauj salikt Rubika kubu, tādējādi pārejot citā līmenī, precīzāk sakot, „nokļūt tur, / kur atbild uz jautājumiem, kur pati realitāte ir atbilde... / Kur viss ideāli iet kopā, sakrīt viens ar otru un pamirst” (85). Antoloģijā visam ir savs laiks un sava telpa – savs laiks Arvja Vigula liriskā „es” vizītei pie friziera, Ronalda Brieža japāniskajiem motīviem un pat nelaiķa Imanta Auziņa dzejolim, par kuru A. Eipurs vēstījis arī kādā intervijā Undīnei Adamaiteiⁱ. Būtiski kļūst tas, ka katra autora dzejoļa piederība noteiktai vietai krājumā daļēji pat saistās ar mīta loģiku, ko raksturo paļaušanās uz neatkarīgu poētisko notikumu miju. Krājumu saturiski noformē gredzenveida kompozīcija – līdz ar pirmajām lappusēm to piepilda „beigu dzejoļi”, un tāpat tas noslēdzas. Kad lasītājs ir apbruņojies ar redaktora prognozēm un iecerēm, krājuma līnijas ievelk Andra Akmentiņa dzejolis „Vērmaņparks. Laika beigas”, savukārt noslēdz Jāņa Rokpeļņa „veļu govis” (107) un Māra Salēja liriskā „es” pazemīgā paklanīšanās „pret to kas paiet – / blīvo pūļa ēnu” (108). Faktiski krājumu caurvij nāves tematika, kas nebūt nav neparasti, jo, kā zināms, 2013. gads ir ierakstīts vairāku latviešu dzejā nozīmīgu cilvēku kapakmeņos, tomēr tas nevienu brīdi neveido konkrētas aprises krājuma atmosfērā.

Dažbrīd, lasot antoloģiju, rodas neizpratne par to, kāpēc tajā iztrūkst šī gada Latviešu literatūras gada balvas ieguvēja Marta Pujāta dzejoļa. Varētu jautāt, kāpēc Agnese Rutkēviča grāmatā ir atsacījusies no Annas Fomas vārda. Tāpat mulsinošs ir tādas pieturzīmes kā zvaigznītes lietojums Baibas Bičoles dzejolī „Dziesmiņa 23. februārim”, kas veltīgi liek gaidīt paskaidrojumu kaut kur lappuses vai grāmatas noslēgumā. Arī Māras Zālītes dzejolī neloģisks šķiet saikļa „ka” lietojums, kas varētu tikt uztverts kā drukas kļūda, ja netiktu pieļauts divreiz.

A. Eipura sakārtotā dzejas antoloģija „Viens dzejolis. 2013” atklāj latviešu dzejas telpu, kas ieslēgta noteiktā laika griezumā – 2013. gadā. Tai nav sistēmiska rakstura, drīzāk tā ir subjektīvi veidota glezna, ko raksturo redaktora nesavtīgā mīlestība uz dzeju, dzejnieka un redaktora sirsnīgais dialogs, mākslinieciska brīvība, kas noārda masīvas, sastingušas un ilglaicīgas formas, kas rada spēles vieglumu, pieļaujot arī poētiskās telpas daudzslāņainību. Dzejnieki, kuri līdz ar grāmatu dodas pie lasītāja kā kolektīvs, savā stilistiskā tomēr ir vieni. Tā ir telpa ar septiņdesmit astoņām šķautnēm, tomēr tā reizē ir gan vienlaicīga, gan nošķirta katra dzejoļa publikācija. Šādu antoloģiju nepieciešamība ir tikpat nozīmīga kā literatūras periodisko izdevumu klātbūtne. Faktiski krājums ietver to pašu jautājumu, ko literāro tekstu vietne „Ubi Sunt” – kur ir. Tas spīdina gaismu tumsā, tas uzrāda noteiktu literāro temperatūru, kā arī, visbeidzot, tam piemīt veģetatīva iedaba, jo tas paredz turpinājumu. Pēc ilgiem mēģinājumiem meklēt vienojošu elementu, galva jānoliec lasītāja priekšā un jāšķir lappuses, ļaujot vienkārši baudīt daudzšķautņaino grāmatas dabu.