LU konference
Pirms piedzīvojums sākas, autors iepazīstina ar galvenajiem tēliem un piedzīvojuma varoņiem. Asprātīgas vizītkartes un ierāmētas fotogrāfijas ļauj iztēlei sākt strādāt un censties vilkt paralēles starp tēliem, piedomājot pie tā, kurš ar ko būs saistīts. Jau top skaidrs, ka grāmata būs vairāk vizuāli baudāma nekā lasāma, un pat manas mājas viengadniekam liek priekā aplaudēt un smiet par interesantajiem varoņiem. Tā kā grāmata ir veidota savam formātam diezgan gara – 100 lapaspuses, tad šī pirmā lapa ar tēlu vizītkartēm ir svarīga arī turpmāk, jo nepieciešamības gadījumā lasītājam ir iespēja atgriezties un atsaukt atmiņā, piemēram, ka Mičo ir kaķis, nevis zilonis. Kad lasītājs ir iepazīstināts ar galvenajiem varoņiem, stāsts var sākties. Nedaudz gan klišejiski un vairākas reizes dzirdēti, tomēr „Neticams stāsts par milzu bumbieri” sākas ar mistiskā vēstījuma pudelē atrašanu, kas, kā izrādās, ir pilsētas Solbijas bijušā mēra vēstījums – aicinājums iesēt vēstulei pievienoto sēkliņu un doties uz Mistisko salu ziemeļos. Turklāt vēstījums adresēts konkrētiem personāžiem, kas to arī atrod – kaķim Mičo un zilonim Sebastianam. Nākamajā rītā pēc sēklas iešanas izaug milzu bumbieris, kas izposta abu draugu māju, un Mačo ar Sebastianu nākas pārvākties uz bumbieri, kas izaudzis mājas lielumā. Allaž dusmīgais vicemērs kļūst nikns par tāda bumbiera atrašanos pilsētā un liek to aizvākt prom. Tā bumbieris „mājas” pārtop par bumbieri „kuģis” un dodas meklēt Mistisko salu, lai atgādātu īsto mēru mājās.
Varbūt kāds domās, ka pudeles vēstījuma epizode ir pārāk klišejiska un ārkārtīgi atgādina virkni citu literāru sižetu, tomēr tieši sižeta „pārbaudītās” vērtības un pavērsieni garantē zināmu baudījumu un nerada „atkal jau” sajūtu. Turklāt svarīgi, ka motīvs par vēstījumu pudelē joprojām aktuāls un mazos lasītājus aicina noticēt tam, ka arī kādreiz ar viņiem var notikt pārsteidzošas lietas – gluži kā ar viņu vecākiem, kuri grāmatās jau savulaik par to ir lasījuši. Vēstījums pudelē aicina arī pašu lasītāju iesaistīties piedzīvojumā, radot savu vēstījumu, kuru – kas zina? – kāds varbūt kādreiz atradīs...
Grāmatā attēlotie piedzīvojumi liek varoņiem saprast, ka baumām nav jātic un labāk ir paša acīm ieraudzīt un izdarīt savus secinājumus – piemēram, attiecībā gan uz baisajiem pirātiem, gan baiso tumsu. Tieši ar aktīvu iesaistīšanos notikumos Mičo un Sebastians panāk iecerēto un liek pat pūcīgajam vicemēram pasmaidīt.
„Neticamā stāsta” ilustrācijās nereti attēloti dažādi priekšmeti šķērsgriezumā. Šie attēli patiks meitenēm, jo dod iespēju saskatīt sīkās detaļas, kas atrodas mājas iekšienē, piemēram, kādā krāsā ir spilveni guļamistabā vai cik liela puķe aug uz viesistabas loga palodzes. Savukārt zēni ar interesi aplūkos skrūves kuģa motora telpā vai kāpnes, kas ved no šaušalīgā jūras pūķa vēdera līdz galvai. Pateicoties ilustrāciju ievērojamajam izmēram, vecākiem kopā ar bērniem ir iespēja izspēlēt dažādas meklēšanas un skaitīšanas spēles, kas ir gan pamācošas, gan jautras un izklaidējošas vienlaicīgi. Turklāt pat bērns, kurš vēl nemāk lasīt, sapratīs, par ko ir stāsts, vienkārši aplūkojot attēlus. Stāsts ir tik spilgti uzzīmēts, ka reizēm šķiet – tekstuāli skaidrojumi ir lieki. Un fakts, ka teksta nav daudz, pastiprina vecāku vēlmi un vajadzību piedomāt klāt un pastāstīt bērnam arī kaut ko saviem vārdiem. Tas var izvērsties par interesantu nodarbi ģimeniskiem vakariem. Varu garantēt, ka, pateicoties sīki un smalki izstrādātajām ilustrācijām, pēc skaidrojumiem nekur tālu nebūs jāmeklē. Attēlos var redzēt ieguldītu rūpīgu darbu, un tas dod vēl lielāku prieku darboties grāmatai līdzi un palīdzēt bērniem mācīties un uzzināt ko jaunu.
Stāstu var izmantot arī lasīšanai pirms miega, un skaistās ilustrācijas bērnam var solīt krāsainus sapņus. Grāmata ir sadalīta nodaļās, tādējādi ir viegli nodalīt, cik daudz vienā vakarā lasīt; kopumā 10 vakari šīs grāmatas sabiedrībā būs nodrošināti. Protams, nav izslēgts, ka kāds bērns dod priekšroku lasīšanai vienatnē –arī tad, visticamāk, viņš gūs pozitīvas emocijas caur Strida fantāzijas lidojumu, taču grāmatas mērķauditorija pavisam noteikti ir jaunākā vecuma bērni – tie, kuri vēl lasīt neprot. Lai gan manam viengadniekam šādas grāmatas vēl nav aktuālas, nevaru sagaidīt, kad pēc kāda gada vai diviem iepazīstināšu viņu atkārtoti ar šo grāmatu un mēs abi varēsim doties palīgā Mičo un Sebastianam glābt Solbijas mēru.
Tomēr – kā ar ikvienu grāmatu bērniem, domājot par tās mērķauditoriju, – jebkurš vecuma ierobežojums ir lieks, jo grāmatu var baudīt gan kā jauku un asprātīgu piedzīvojumu, gan kā mākslu ar acīm tīkamām ilustrācijām. Sapratīs gan mazs bērns, gan vecvecāki, un visiem būs prieks, ja vien būsim atvērti neticamajam, kas var ienākt mūsu dzīvē, uz brīdi aizvedot prom no ikdienas rūpēm, atstājot tās, lai nedaudz uzgaida...
