Episka vēriena literārs ceļojums. Roberto Bolanjo „2666”

Parasti gan nepievēršot uzmanību lappušu skaitam, šoreiz vilinājums bija pārāk liels (proti, romāna nosaukums apzīmēts ar kādu neskaidru ciparu kombināciju): lappušu numerāciju latviešu izdevumā noslēdz ar skaitli 1118, pavisam grāmatā 1120 lappušu. Grāmatas noslēgumā pievienota Bolanjo drauga un pēc rakstnieka nāves arī literārās gribas izpildītāja Ignasio Ečevarrija 2004. gadā uzrakstītā piebilde romāna pirmizdevumam, skaidrojot grāmatas tapšanas aizkulises. Piebilde (kā jau piebilde) iespaidīgā romāna kontekstā gaužām īsa, bet jo īpaši vērtīga. I. Ečevarrija vārdi kodolīgi akcentē un it kā vienkopus savāc darba kaleidoskopisko garu.

Roberto Bolanjo romāns organizēts piecās daļās (Kritiķu daļa, Amalfitano daļa, Feita daļa, Noziegumu daļa, Arčimboldi daļa). Katra no daļām šķietami pretendē būt par atsevišķu romānu, taču kopaina veidojas, tikai izejot cauri visām piecām. Tas ir savdabīgs cikls, kas, sekojot noteiktam laika plūdumam, sakārto autora radīto pasauli, turklāt saglabājot nepārtrauktības sajūtu. Tādējādi, domājot par darba organizāciju piecās daļās, var teikt, ka šāda izvēle ir attaisnojusies, ņemot vērā, ka autora griba, kā teikts mantinieku piebildē, bijusi izdot piecus atsevišķus romānus, pa vienam romānam gadā: „Apzinoties, ka, iespējams, drīz būs jāmirst, Roberto atstāja norādījumus savu romānu izdot piecās atsevišķās grāmatās, kas atbilstu piecām romāna daļām [..]. Roberto bija pārliecināts, ka ar šo lēmumu, kuru viņš pats neilgi pirms savas nāves pavēstīja Horhem Erraldem, ir nodrošinājis saviem bērniem iztiku nākotnē.” (11) Taču pēc rakstnieka nāves, apzinot viņa veikumu, izdevēji nolēma šo gribu nepildīt, uzskatot, ka viens romāns piecās daļās būs literāri veiksmīgāks risinājums.

Raksturot romāna sižetu nav vienkāršs uzdevums. Paralēlās un perpendikulārās sižetiskās līnijas ir ļoti pārdomātas un izsvērtas. Katrs vārds un pavērsiens atrodas savā vietā, neļaujot saīsināties. Rodas sajūta, ka sižetiskais risinājums mērķtiecīgi pretojas pārstāstam, jo tas nozīmētu kaut kā svarīga reducēšanu, bet tās iespaidā stāstījums zaudēs savu maģiju. Ne velti Bolanjo raksta: „Dzīve ir pieprasījums un piedāvājums, ar to viss aprobežojas, taču tā dzīvot nav iespējams. Ir nepieciešama trešā kāja, lai šis galds neiegāztos vēstures mēslainē, kas savukārt nepārtraukti gāžas tukšuma mēslainē. Tāpēc pieraksti. Vienādojums ir šāds: piedāvājums+pieprasījums+maģija. Un kas ir maģija? Maģija ir epika, un tā ir arī sekss un dionīsiskā migla, un rotaļa.” (289)

Bolanjo romānā īpaši jāuzsver stāstījuma risinājums­ – gan tas, kā tiek veidots teksta sintaktiskais zīmējums, kas, lai gan, domājams, vispilnīgāk varētu būt novērtēts tikai oriģinālvalodā, piedāvātajā tulkojumā ir gana izteiksmīgs, pat kruzuļots, gan arī šo teksta vienību saturiskais piepildījums. Jāsaka, ka šī kombinācija ir fascinējoši maģiska, tā atgādina kādu ritmisku zīmējumu, kas katru reizi, metot loku, pieaudzē klāt kādu jaunu izliekumu un papildinājumu, ļaujot stāstījuma kokam pumpuroties un dažādoties, veidojot arvien jaunas un pārsteidzošas formas. Lasītājs tiek ierauts šajā dažādošanās procesā, tas kļūst par pilntiesīgu tā dalībnieku kaut vai tāpēc, ka sižets egoistiski pieprasa lasītāja, vērotāja klātbūtni. Sižetiskais risinājums ir subjektīvi vērtējams un interpretējams, tas rod sasauces ar attiecīgās personas dzīves pieredzi un vērtību sistēmu, tādējādi ļaujot dzimt pieņēmumam, ka romāns pārņems savā varā ļoti dažādu auditoriju. Patiesi, Bolanjo romāns navigē sižetisko risinājumu no elitāri intelektuālas, akadēmiskas vides līdz pat nozieguma šķetināšanas aizkulisēm, arī sadzīviski politiskiem vērojumiem, piemēram, par Eiropu un trešās pasaules valstīm. Autoram netrūkst ironijas, runājot par dažādiem jautājumiem, arī izvērtējot kādas sabiedrības daļas funkcionēšanas skaudro realitāti. Īpašu uzmanību izpelnās varas un inteliģences attiecības dažādās kultūrvidēs, piemēram: „Meksikas intelektuāļu attiecībām ar varu ir sena vēsture. Es nesaku, ka tādi ir visi. Ir arī ievērojami izņēmumi. Tāpat es nesaku, ka tie, kas atdodas varai, to dara ļaunprātīgi. Un tāpat nesaku, ka šī atdošanās ir pilnīga un visaptveroša. Taču tas ir valsts amats. Eiropā intelektuāļi strādā izdevniecībās vai presē vai arī viņus uztur sievas, vai arī viņiem ir pietiekami turīgi vecāki, kas ik mēnesi atvēl naudu, vai arī viņi ir strādnieki vai noziedznieki un godīgi pārtiek no sava darba. Meksikā, un varbūt šis piemērs ir attiecināms uz visu Latīņameriku, izņemot Argentīnu, intelektuāļi strādā valstij.” (158) Tomēr pāri visam autors paliek uzticīgs savam izvēlētajam ceļam: sižetiskie pavērsieni, stāsti un pastāsti dažādojas savā ierasti ritmiskajā veidā, bet lasītāja sirdspuksti gan savu tempu maina. Starp lasītāju un romāna ritējumu rodas tāda savdabīga disonance, bet tieši tas arī liek meklēt lielo nezināmo, ļauties jaunām idejām un atskārsmēm sevī pašā un literārajā darbā. Šķietamā ritmiskā nesaderība rada sajūtu, ka atainotā pasaule kļūst gaužām nereāla. Tas ir sapnis, kas paslēpies īstenībā un kā sirēnas maldina lētticīgos kuģotājus. Taču tieši šādos iluzoros brīžos autors tik gudri piespēlē kādu jaunu sižetisku pavērsienu, kas it kā pēc burvju mākslinieka klikšķa liek atbrīvoties no hipnozes un pamodināt visas maņas. Caur sapni reālais ir kļuvis vēl skaudrāks un apjaušamāks. Arī sapnis nekur nepazūd. Bolanjo veikli spēlējas ar abām dimensijām un, it kā būdams vērotājs no malas, gaida lasītāja reakciju: „Nu ko, negaidīji, vai ne?” Jāsaka, ka arī gaidītie sižetiskie pavērsieni tiek mākslinieciski kvalitatīvi pasniegti, tā ka vilšanās sajūta neseko. Tas atkal rada jautājumu: varbūt šī priekšnojauta nebija lasītāja attapības auglis, bet gan autora taktisks paņēmiens kāda tikai sev zināma mērķa sasniegšanai?

 Bolanjo radītie tēli ļaujas sapņiem un sapņošanai. Dažkārt sapņi atklāj raksturus daudz precīzāk nekā pati dzīves īstenība, ko radījusi rakstnieka spalva: „ [..] viņa sapņoja, ka pārdod savu dzīvokli un divus citus īpašumus, kas viņai pieder Santateresā, un arī automašīnu un dārglietas, pārdod visu, līdz ir savākusi cienījamu summu, un tad kāpj lidmašīnā uz Parīzi, kur noīrē mazītiņu dzīvoklīti, pavisam mazu studiju, teiksim, starp Viljēra avēniju un Portdeklišī, un tad dodas pie kāda slavena ārsta, pie plastiskās ķirurģijas speciālista, kurš dara īstus brīnumus, un šim ārstam viņa prasa, lai viņai nostiepj ādu, pārtaisa degunu un vaigukaulus, un palielina krūtis tā, lai, nokāpusi no operāciju galda, viņa izskatītos pavisam citāda, pavisam cita sieviete, ne vairs tāda, kurai ir pāri par piecdesmit, bet tāda, kurai ir pāri par četrdesmit vai, vēl labāk, tik tikko četrdesmit, neatpazīstama, jauna, pārvērsta, atjaunota, lai arī, protams, kādu laiku viņai vajadzētu pavadīt viscaur nosaitētai kā mūmijai, taču nevis ēģiptiešu mūmijai, bet meksikāņu mūmijai, un tas viņai patiktu, un tad viņa ietu pastaigās, piemēram, brauktu ar metro, zinādama, ka visi parīzieši paslepus uz viņu skatās, un daži pat piedāvātu apsēsties, domājoties zinām vai iztēlojoties šausmīgas sāpes, apdegumus, satiksmes negadījumu, ko pārcietusi šī klusā, stoiskā svešiniece [..].”(670.–671.) Pāršķirstot un vēlreiz pārlasot Bolanjo romāna pēdējās lappuses, neviļus jāaizdomājas, kādam ir jābūt šī darba lasītājam. Vai varbūt – ko autors sagaida no sava lasītāja? Pārliecība, ka stāstījums, ja tā var izteikties, ir egoistisks, nostiprinās arvien vairāk. Tas pieprasa visu uzmanību tikai sev, tas pārņem lasītāju un uzstājīgi liek domāt līdzi. Tas nepieņem kompromisus. Lasītājs kļūst par kāpēcīti, bet grāmata šajā steidzīgajā un ātrajā pasaulē nebūt nesteidzas sniegt atbildes. Visam savs laiks. Ja gribi kaut ko patiesi izzināt, tev būs domāt līdzi, lai gan brīžiem tas ietver arī dziļu emocionālo pārdzīvojumu. Grāmata liek sevi apšaubīt. Apšaubīt pamanīto un šķietami izlaisto, liek uzdot jautājumu un jautājumus, tostarp, – kāpēc 2666? Lasītājs tiek atstāts viens ar Sfinksas mīklu.

Visbeidzot rodas atziņa, ka romāna lielākā vērtība ir tieši tajā, ka tas rosina uzdot jautājumus. Ne tikai visaptverošus un tālus, bet pavisam tuvus, tos, kas pašam zem ādas (un tieši tāpēc dažbrīd tik ļoti gribas pretoties šiem jautājumiem), bet, kā zināms, īstā jautājuma uzdošana ir jau puse no mīklas atminēšanas mākslas.