Cilvēciskuma apoloģēts. Džeimss Boldvins „Cita zeme”

Džeimss Boldvins ir tāds rakstnieks, kura daiļrade atspoguļo vesela laikmeta seju – šī romāna gadījumā tā ir 50. gadu bībopa un citu eksperimentālo džeza paveidu mājvieta un amerikāņu sapņu kalve Ņujorka, kas, lai arī saukta par vietu, kur viss ir iespējams, tomēr romānā tēlota kā galējas sociālas atsvešinātības un vientulības māktu, sevī grimstošu cilvēku ražotne. Likumsakarīgi, jo Džeimss Boldvins Amerikā šajā laikā bija zināms ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā cilvēktiesību aktīvists, tāpēc arī romāna galvenās tematiskās līnijas izaugušas no afroamerikāņu un homoseksuāļu (tās ir sabiedrības atstumtās un marginālās grupas, pie kurām piederēja arī Boldvins) sāpīgiem jautājumiem – homofobijas un rasu segregācijas atskaņām (jāpiemin, ka vēl tikai 1955. gadā ASV dienvidu štatos sabiedriskajā transportā joprojām bija pieņemts, ka baltie pasažieri sēž autobusa priekšpusē, bet melnādainie – aizmugurē). Amerikāņiem kā visu liberālo ideju paudējiem un cilvēktiesību aizstāvjiem šīs joprojām ir jutīgas tēmas, lai gan pēdējā laikā par tām tiek runāts arvien vairāk – nesen Oskara balvu par labāko filmu ieguva stāsts par vergu tirgotāju nolaupītu un pārdotu melnādainu mūziķi 19. gadsimta vidū – „12 gadi verdzībā” (12 Years A Slave), tāpat labas atsauksmes un popularitāti iemantoja 2011. gadā iznākusī filma „Kalpone” (The Help) par 20. gadsimta 60. gadu Alabamā joprojām plaukstošo rasismu un sabiedrības noslāņošanos atkarībā no ādas krāsas. Tādējādi var teikt, ka romāna „Cita zeme” tulkojums latviešu valodā iegūst nozīmi arī globālā kultūrkontekstā.

Romāna iznākšanas gadā – 1962. – Džeimss Boldvins bija aktīvi iesaistījies cilvēktiesību kustībā, kas cīnījās par rasu vienlīdzību un segregācijas izskaušanu ASV, un rakstnieks, šķiet, tālredzīgi saprata, ka literatūra ir labākais veids, kā mainīt cilvēku viedokli – īpaši, ja viņa darbā varoņi neatkarīgi no rases savā atklātībā raisa pieķeršanos, sapratni un apjausmu, ka atšķirību starp „mani” un „viņiem” patiesībā ir ļoti maz. Tā arī romānā likteņa sitieni netiek šķiroti pēc ādas krāsas, stāvokļa sabiedrībā vai seksuālās orientācijas, bet vienlīdz sāpīgi ķer gan baltos, gan melnos, gan veiksminiekus, gan atstumtos, gan homoseksuāļus, gan heteroseksuāļus.

„Citas zemes” sižetā lasītājs seko melnādainā džeza mūziķa Rūfusa Skota un viņa draugu – itāļu izcelsmes topošā rakstnieka Vivaldo, biseksuālā aktiera Ērika, rakstnieka Ričarda un viņa sievas Kesas, kā arī Rūfusa māsas, dziedātājas Idas – sevis meklējumiem un personīgās dzīves kolīzijām. Tāpat romānā ir virkne citu varoņu, kuru ceļi savstarpēji krustojas, iezīmējot plašu tā laika Ņujorkas kolorītāko rajonu – Griničas un Hārlemas – sociālo ainavu. Tās nav svešas Džeimsam Boldvinam – viņš pats ir dzimis Hārlemā, kas joprojām ir Ņujorkas afroamerikāņu centrs, taču mūža nogalē pārcēlies uz Franciju. Par pārcelšanos autors, šķiet, sapņojis, jau rakstot „Citu zemi”, jo romānā Francija tēlota kā miera osta un personīgās brīvības oāze, kurā Ēriks, nebaidoties nosodījuma, var mīlēt savu vīrieškārtas partneri Īvu. Šī paradīze savukārt tiek pretstatīta Ņujorkai, augsto celtņu pilsētai, kuras „svars ir iznīcinošs” un cilvēks maldās, „vai mirdams nost no vientulības” (10). Nosaukumam „Cita zeme” vēstījuma kontekstā paveras daudzveidīga semantika – tā ir Amerika, kas veiksminiekiem ir vieta, kur sapņi piepildās, bet citiem – „vientuļa sala”, kur maldīties svešumā, nejūtoties nekam piederīgs, tāpat arī romāna varoņi viens otram un paši sev ir „citas zemes” – neiepazītas un biedējošas, kurām kartes tiek zīmētas visa romāna garumā.

Liela nozīme šajos sevis meklējumos ir dažādām mīlestības izpausmēm un seksuāliem eksperimentiem – Boldvins turpina „Džovanni istabā” aizsākto homoseksualitātes un biseksualitātes tēmu (starp citu, pirmais latviešu valodā tulkotais Boldvina romāns ierindots 2. vietā starp simts visu laiku labākajiem LGBT literatūras darbiem). Atsvešinātības, apjukuma un visaptverošas vientulības māktie romāna varoņi meklē mīlestību viens pie otra, iztaustot un pārkāpjot sabiedrības nospraustās robežas, taču tā nav tikai „Citā zemē” konstruēta parādība, bet laikmeta zīme – 50. gados, noguruši no paraugdzīves normu sloga, ar sevi un dzīvi eksperimentē bītu paaudzes pārstāvji, savukārt drīz pēc viņiem nāk arī hipiji, kas joprojām ir personīgās brīvības un dumpīguma simbols. Tāpat arī viena no romāna darbības vietām ir tā laika avangarda un alternatīvo kultūru citadele – Grīnvilidžas rajons Ņujorkā – nozīmīga amerikāņu bohēmiski noskaņoto jauniešu pieturvieta pēckara laikā. Šeit iedvesmu smēlušies arī bītu paaudzes rakstnieki Allens Ginsbergs un Džeks Keruaks, kura pazīstamākais romāns „Ceļā” būtībā risina tās pašas tēmas, ko „Cita zeme”, tikai Keruaka darbā varoņu meklējumi ved nevis sevī, bet gan pāri visam kontinentam.

Uz romāna aizmugurējā vāka teikts, ka „Cita zeme” ir „emocionāli piesātināts” darbs, bet man gribētos teikt, ka tas ir gandrīz vai emocionāli pārsātināts. Boldvins kā izcili jutīgs seismogrāfs fiksē katru savu varoņu sajūtu niansi, piešķirot nozīmi ikvienai kustībai, žestam, balss tonalitātes maiņai un darbībai – reti nākas lasīt darbus, kuru autors tik smalki pārzina cilvēka emocijas un uzvedības likumus; „Citu zemi” pat varētu saukt par psiholoģisku pētījumu daiļliteratūras formā. Brīžiem gan tas aizved sižetu nedaudz vienmuļā plūdumā, kas liek vēlēties nedaudz aktīvāku darbību, kam piemistu kāds ārējs cēloniskums – respektīvi, nākas apspiest vēlmi kārtīgi sapurināt varoņus, lai viņi beigtu nemitīgi secēt paši sevi – pēc romāna izlasīšanas rodas sajūta, it kā es sešas stundas būtu klausījusies psihoterapeita pacienta stāstījumā, taču acīmredzot tas viss palīdz radīt uz aizmugurējā vāka pieteikto „seksuālas, rasiskas, politiskas un mākslinieciskas apsēstības” gaisotni, kas valda varoņu prātos. Tomēr ir epizodes, kuras lasot šķiet, ka autors aizrāvies ar misiju pierādīt, cik dziļas un patiesas jūtas spēj pastāvēt arī starp viena dzimuma pārstāvjiem, tādējādi vēstījums kļūst romantiski patētisks.

21. gadsimta literatūrā izteikti robežpārkāpēji un meklētāji, kas savos darbos pratina gan paši sevi, gan sabiedrības standartus, ir Mišels Velbeks un Frederiks Beigbeders, taču, atšķirībā no abu šo kungu daiļrades, Džeimsa Boldvina romānā „Cita zeme” nav jūtams ne cinisms, ne rūgts nihilisms – tā varoņi joprojām tic, ka uz jautājumiem iespējams rast atbildes un ka cilvēciskais siltums tomēr stāv pāri laikmeta aukstumam. Tāpēc, lai arī cik bezcerīga un bezjēdzīga brīžiem šķistu galveno varoņu dzīve, romāns beidzas ar gaišu skatu nākotnē.