LU konference
Mazā Mula ir rosīga un zinātkāra meitene, kura, līdzās rūpīgi paveiktiem mājas darbiem, apgūst glezniecības pamatprincipus kopā ar savu kaimiņu – gleznotāju Kārli, kurš Reiņa Pētersona meistarīgajās ilustrācijās ir pārtapis par attālu Jāzepa Pīgožņa līdzinieku.
Reinis Pētersons, kurš šobrīd ieguvis topa mākslinieka-ilustratora statusu Latvijas vizuālajā telpā, radījis papildinošas situāciju ilustrācijas jau tā attēliem bagātajai grāmatai, liekot atcerēties seno parunu „labs labu nemaitā”. Tā kā izdevuma mērķis ir palīdzēt apgūt vizuālo mākslu jauniem lasītājiem, ir tikai loģiski, ka tas ir bagātīgi ilustrēts un teksts tajā aizvirzīts otrā plānā. Taču, neskatoties uz attēlu dominanci, izdevuma teksti šķiet asprātīgi pieaugušajam un izskaidrojoši bērniem, pirmkārt, viešot skaidrību ne vien par to, kas ir ainava, bet arī par to, vai plenērs ir vai nav planēta līdzās Venērai. Un līdzās gleznas elementu un uzbūves izpētei, jaunie mākslinieki iepazīst arī vispārējas uzvedības normas, kas grāmatas lasītājam atgādinās, ka doties plenērā (arī kaimiņa pavadībā) drīkst tikai ar vecāku atļauju.
Krāsa, faktūra, līnija, perspektīva... Mula ar mākslas darba elementiem tiek iepazīstināta pakāpeniski, sarunās ar savu draugu gleznotāju, paralēli piedāvājot lasītājam veikt arī praktisku vingrināšanos. Par katru uzdevumu atbild cits latviešu glezniecības klasiķis, kura darbs tiek iesaistīts praksē. Triepienu un līniju lasītājs iepazīst kopā ar Borisu Bērziņu, perspektīvu ar Jani Rozentālu, kolorītu ar Rūdolfu Pinni, laukumu attiecības ar Pēteri Kundziņu. Taču ar darba kompozīciju Mula un lasītājs savādā kārtā iepazīstas tikai grāmatas noslēgumā...
Šķiet, izdevuma autores vēlējušās apvienot īso kursu 19. un 20. gadsimta mijas Latvijas mākslas vēsturē ar dažāda zināšanu līmeņa praktiskajām nodarbībām, kas tik maza formāta izdevumam varētu būt grūts uzdevums. Zīmējumus ir grūti izvērst un, lai arī teorētiskā daļa vairumā gadījumu iepazīstina ar eļļas glezniecību, uzdevumos pat pie akvareļiem ķerties neizdodas (lai gan vienā no uzdevumiem esam aicināti izvēlēties starp krāsu, zīmuli un flomāsteru) ne vien mazā lapas izmēra dēļ, bet arī papīra neatbilstības dēļ. Šeit prātā iezogas ideja par sērijas papildinājumu ar A3 formāta darba burtnīcām (šeit gan taisnības labad jāmin, ka LNMM interneta vietnē iespējams pašrocīgi izprintēt uzdevums, taču tie nepavisam nelīdzinās strukturētiem mācību darbu papildinošiem un organizējošiem materiāliem), ar kurām darbojoties, būtu iespējams iepazīt arī krāsas un grāmatā uzskaitītos mākslinieka darba piederumus (higiēnas un veselības apsvērumu dēļ tām nav jābūt eļļas krāsām; kā zināms, pat mākslas vidusskolās dažviet gleznošanā tiek izmantota vien guaša).
Līdzās panaiviem vingrinājumiem meklēt atšķirības starp šķietami vienādiem attēliem, atpazīt gleznā gadalaikus un kādu no tiem iekrāsot arī pašam, grāmatas autores iepazīstina topošos mākslas studentus arī ar ainavas glezniecības apkašžanriem – marīnām un industriālajām ainavām, kas rada apjukumu grāmatas mērķauditorijas vecuma noteikšanā, ar katru brīdi liekot tā diapazonu palielināt. Taču, kā norāda grāmatas autores, izstrādājot koncepciju, tieši šādi varbūt sarežģīti termini bērniem paliek prātā un viņi uz tiem aktīvi reaģē. Tas nozīmē, ka izglītojošā grāmatas puse veic savu funkciju, un jo plašāks lasītāju loks, jo labāk, vai tad ne?
Mākslas darba iepazīšana noris ne vien formāli, bet arī emocionāli (jo – kas gan ir māksla?), aicinot mazos lasītājus atpazīt un nosaukt sajūtas, kādas attēlo konkrētais darbs, analizējot latviešu spilgtākā marīnista Eduarda Kalniņa traģisko un spraigo latviešu zvejnieku cīņas ar jūru attēlojumu („Latviešu zvejnieki Atlantijā”, 1957).
Lai lasītājs labāk iepazītu mākslinieka ieroču arsenālu (neskatoties uz to, ka praktiskajā daļā sanāk izmantot vien zīmuļus un retu reizi flomāsterus un krītiņus), grāmatas beigās sagatavota neliela mākslas vārdnīca, kurā atrodami galvenie gleznotāja darbarīki – eļļas krāsa, palete, molberts, lupata, u. c., kā arī grāmatā pieminēto mākslas terminu vienkāršoti skaidrojumi, noslēgumā iepazīstinot lasītāju arī ar īsām pieminēto mākslinieku biogrāfijām. Taču visnotaļ profesionāli sagatavotās skaidrojošās daļas apgūšanā apjukumu raisa dažas neveiklības. Piemēram, jebkuram pieaugušam mākslas pazinējam Raimonda Staprāna kolorīti sarežģītā glezniecība nešķitīs kaut kas tāds, ko var pielīdzināt „tuvu tam, kā var gleznot bērni”, taču te darbojusies paša gleznotāja ironija attiecībā uz sevi - tieši Raimonds Staprāns, iepazīstoties ar grāmatas maketu, izteicies, ka šādi varētu raksturot viņa glezniecības stilu. (Kā subjektīvs grāmatas LASĪTĀJS, ne piedāvātās preces patērētājs, un arī mākslas zinātniece esmu gan pārsteigta par šādu salīdzinājumu, jo abstraktās mākslas kontekstā tādā gadījumā leģitīms kļūst apgalvojums "mans bērns arī tā var".)
Kā pārdomās par grāmatu atzīmē kāda māmiņa, kas kopā ar savu astoņgadīgo dēlu iepazinusies ar praktiskajiem uzdevumiem, daži no tiem mazajam ir bijuši pārāk grūti, liekot domāt, ka grāmatas auditorija iecerēta visai plaša, sākot ar pašiem mazākajiem lasītājiem un zīmētājiem, kas vēl nav saskārušies ar plašo mākslas pasauli, beidzot ar, iespējams, pat pirmo klašu vai mākslas skolas audzēkņiem, kam laiks iepazīties arī ar mākslas terminoloģiju. Šajā pat rakstā māmiņa pauž nožēlu, ka grāmatiņa lietojama tikai vienu reizi[1], liekot atgriezties pie pārdomām par papildinošajām darba lapām vai burtnīcām.
Neskatoties uz nelielajām nepilnībām, izdevums „Ainava kopā ar mazo Mulu” ir lieliskas prakses piemērs Latvijas skumjajā izglītojošās mākslas literatūras situācijā. Jācer, ka grāmatas beigās solītie trīs sērijas papildinājumi (katrs veltīts savam žanram, t. i. portretam, animālijai un klusajai dabai) drīzumā tiks izdoti un kļūs ne vien par iedrošinājumu vecākiem pievērst savas atvases mākslas iepazīšanai un pētniecībai jau bērnībā, bet arī aktīvākai kvalitatīvas mākslas mācību literatūras sagatavošanai un izdošanai.
[1] http://creativemuseum.lv/en/blog/vineta-romane/pardomas-pec-iepazishanas-ar-makslas-gramatu-ainava-kopa-ar-mazo-mulu/
. Izdevumā izmantoti mākslas darbu attēli no LNMM, Gunta Belēviča un Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas.){kind=link}