Tomēr balts. Bernārs Miņjē „Melnais taurenis”

Kā jau kriminālromānam piederas, katram varonim šajā stāstā ir savi noslēpumi un pagātne, kuru labāk noklusēt. Katrs personāžs ir līdzdalīgs B. Miņjē detektīvromāna uzbūvē, katra rīcības sekas jo spilgti atklājas romāna noslēgumā. Tas ir detektīvromāns trijās nodaļās: „Cilvēks, kurš mīlēja zirgus” ir iepazīšanās ar varoņiem un biogrāfiju izpēte; nodaļā ar skaļo nosaukumu „Laipni lūgti ellē” notikumu lauks tiek paplašināts ne tikai fiziskā, bet arī laika kontekstā, un, ja pirmajā nodaļā varēja šķist, ka tiks atklāts vainīgais un stāstam pielikts punkts, tad otrā nodaļa liek saprast, ka mazajā kalnu pilsētā gadu garumā notikušie atgadījumi nebūt nav tik vienkārši izskaidrojami; savukārt nodaļa „Baltais” ved uz risinājumu, lai arī visai maldinoši – tiek noskaidroti un nokārtoti pagātnes grēki, vainīgā rīcība kļūst racionāli izskaidrojama, bet sākotnējais stāsts par nogalināto zirgu ir bijis tikai plīvurs šausminošajā pilsētas vēsturei. Visbeidzot lasītājs sapratīs, ka melnais taurenis ir bijis balts, arī burtiskā nozīmē darbības norises vieta ir balta – sniegā, simbolizējot beigas ciešanām un mokām, brīdi, kad var doties ziemas miegā.

Romāna vēstījums ir trešajā personā, un tas detektīvromānam piederas. Tādējādi lasītājam ir izvēles brīvība, lai šķetinātu romāna mīklas. Stāsts tiek izstāstīts, Servazam un Diānai risinot sarunas savā starpā un ar citiem; vairākas epizodes tiek pasniegtas bez pašu varoņu tiešas iesaiste, kad autors dara zināmu lasītājam kādu sižetā noderīgu faktu, piemēram, to, ka Servazam ir meita un sieva, vai to, ka Diāna nāk no Šveices. Detektīvromāna valoda ir mierīga un plūstoša, tās uzdevums ir tikai un vienīgi atklāt sižeta gaitu. Tādējādi netiek atsevišķi paspilgtināts arī neviens no varoņiem. Liela nozīme tekstā ir mūzikai, vēstītājam nosaucot konkrētus skaņdarbus, kurus varoņi klausās, vai izpildītājus, kurus tie ir iecienījuši, – tādā veidā B. Miņjē uzbūvē daudzdimensiālu romāna atmosfēru un mēģina raksturot pašus varoņus. Darbības vidi, šausmu noskaņu autors veido, izmantojot dabas ainu aprakstus. Dabā esošais – lietus, dubļi, sniegs – kalpo par notiekošā paspilgtinātāju, un pārsvarā tie ir varoņiem nepatīkami laikapstākļi. Šāds 3D efekts ir būtisks tieši detektīvromāna kontekstā, jo rada lielāku neziņu un noslēpumainību vienlaicīgi, arī biedējot lasītāju.

Romāna autoram ir izdevies radīt patiesi dzīvu detektīvromāna noskaņu. Aizdomas par to, kurš ir vainīgais, tiek mainītas virtuozā ticamības pakāpē ik pēc desmit lapaspusēm. Un katru reizi es noticu. Izmeklētāji ir „iemesti” mutuļojošā sazvērnieku, noziedznieku un slepkavu pilsētā, kur pat partneris var kļūt par aizdomās turamo. Intriga tiek uzkarsēta līdz baltkvēlei, un tad vienā brīdī it kā netīšam autors liek atslābt. Miņjē teicami tur lasītāju tiešā uzmanības pavadā. Pārsteidzošākā māņus epizode – izmeklētāja Cīglere kā galvenā aizdomās turamā. Izmeklētāja, kura nākusi no apvidus, kur notikuši šausminošie noziegumi, vienā mirklī tiek parādīta kā viltīga un fiziski spēcīga sieviete, kura ieguvusi savu amatu tikai ar domu kādreiz atriebties saviem pāridarītājiem. Nevar nenoticēt varbūtībai, ka Cīglere ir vainīga; interese un spriedze piesaista katru lasītāja pelēko šūnu brīdī, kad Servazs ir atklājis Cīgleres noslēpumus un nakts laikā ieradies viņas askētiskajā dzīvoklī, kas ir piebāzts ar grāmatām par fizisku izrēķināšanos.

Runājot par psiholoģi Diānu, kas atgriezusies no Šveices: jaunā sieviete ir tā, kura atklāj galveno vaininieku. Arī šī izmeklēšana, ja tā varētu saukt psiholoģes darbošanos, noris trillerim cienīgā manierē. Slepenas ielaušanās vadības kabinetā, paroļu meklēšana, nezināmu un aizdomīgu personu izsekošana biedējošos slimnīcas pagrabos. Notiekošo saasina fakts, ka aizdomās turamā meklēšana norisinās naktīs un Diāna ir pilnīgi viena.

Sižeta līnijai sevišķu šarmu piešķir vēsturiskais fons. Izmeklēšanas gaita Servazu un Cīgleri aizved vairāku desmitu gadu tālā pagātnē. Nežēlīgā zirga slepkavība liek iepazīt pilsētu ar tās iedzīvotājiem, kas slēpj visbaisākos noslēpumus. Servazs atklāj stāstu par vairāku pusaudžu garumā notikušajiem izvarošanas gadījumiem, kuros tieši vai netieši, esot upura vai noziedznieka lomā, ir iesaistīti gandrīz visi mazās pilsētas iedzīvotāji. Nelielajā teritorijā iedzīvotāji cits ar citu ir tik ļoti saistīti, ka ir ļoti grūti atminēt miklu, kurš tad īsti veic sērijveida slepkavības.

Lai cik paradoksāli tas arī būtu un tomēr detektīvromānos ierasti, izmeklētāji, kuri mēģina sakārtot apkārt esošo dzīvi, meklējot atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, paši ar savi – nespēj tik galā. Cīglere ir kļuvusi par diezgan asu un noslēgtu sievieti, kura dod priekšroku sava dzimuma partnerēm. Savukārt Servazam ir nopietnas ģimenes problēmas. Viņš dzīvo šķirti no sava bērna mātes. Komunikācija ar meitu kļūst arvien sarežģītāka. Viņš ir tik ļoti satraucies, ka lūdz kolēģim izsekot meitu pēc skolas. Atklājas, ka viņa meita tiekas ar vīrieti sava tēva vecumā, kas, protams, Servazam rada lielu satraukumu. Viņš taču strādā pie vairāku dzimumnoziegumu izmeklēšanas, ko pret nepilngadīgiem jauniešiem pastrādājuši vecāki vīrieši. Servazs ir ticis galā ar sava darba uzdevumu, vainīgais ir atklāts, kas gan fiziski, gan garīgi ir prasījis daudz spēka un gandrīz arī viņa dzīvību, tomēr jautājumi par personīgo dzīvi paliek miglā tīti.

Bernāra Miņjē detektīvromānu noteikti iesaku visiem šī žanra cienītājiem, bet patiks arī tiem, kuri ikdienā nelasa šādus darbus. Autors nemitīgi uztur intrigu un liek lasītājam domāt. Bet zem aizraujoša grāmatas vāka slēpjas vienkāršie cilvēki, ar savām ikdienas raizēm un eksistenciālajām šaubām. Nav viennozīmīgas atbildes, visu jāskata plašāk, jāmeklē iemesli pagātnē...