Jo pieaugušie taču vienmēr zina labāk. Ieva Melgalve „Bulta, Zvaigzne un Laī”

„Bulta, Zvaigzne un Laī” pasaulē lasītāju ieved jau romāna vāks, ko sev raksturīgajā maģiski sirreālistiskajā manierē veidojis mākslinieks Artūrs Bērziņš. Uz tā, meža lapotnes ieskauti, redzami trīs zvērādās tērpušies bērni – Kastors, Nīna un Pelle –, kuri gan vēlāk iegūs intriģējošajā grāmatas nosaukumā ietvertos vārdus Bulta, Zvaigzne un Laī. Turpinot vērot grāmatas noformējumu, pamanām tumšzaļo koku biezoknī ieslēpušos dīvainus, violetus radījumus ar lielām acīm un spārniem kā spārēm – līdzās aizvēstures laikmeta cilvēku ciltij ar saviem likumiem un tikumiem romānā eksistē arī laumu pasaule, kurā katrai laumai gluži kā cilvēkam ir sava āriene, raksturs, niķi un labās īpašības, taču abu pasauļu līdzāspastāvēšanu sarežģī tas, ka laumas spēj saprast tikai bērni – pieaugušie no tām baidās, jo šo spēju ir zaudējuši. Jā, šis ir stāsts par pieaugšanu un izvēli starp divām pasaulēm – maģisko, laumu pārvaldīto bērnības zemi vai drošo, bet tik labi pazīstamo un garlaicīgo „lielo” pasauli, un riskanti ir abi ceļi – ja nu tu kļūsti līdzīga godkārīgajai un ļaunajai cilts raganai Zelta čūskai, kura varas dēļ gatava uz visu, vai arī (nezinu, kas ir sliktāk) milzīgi resnajai un komiskajai laumu karalienei, kas nekādi nespēj pieaugt un kļūt saprātīga?

Ieva Melgalve grāmatā it kā atgriežas mītiskos cilvēces pirmsākumos, kad iespējams bija viss – gan maģija, gan pārdabiskas būtnes, gan tāda ikvienam vecākam šausminoša lieta kā bērnu patstāvīga klaiņošana pa meža dzīlēm, lai iniciācijas gaitā iegūtu vārdu un kļūtu par pilnvērtīgu pieaugušo (tagad, par laimi, šim nolūkam paredzēts savs laiciņš skolas solā). „Bulta, Zvaigzne un Laī” centrā ir pašlaik populārā introvertuma tēma – galvenā varone ir autsaidere un dīvaine Pelle – apaļīga, klusa, noslēgta meitene, kurai labāk par rotaļām, ēdamlietu vākšanu un praktisku dzīves gudrību apgūšanu patīk nodoties sapņošanai, vērošanai un komunicēšanai ar laumu pasauli. Šajā ziņā romāns, šķiet, uzrunā ikvienu bērnu, kas datora, viedtālruņa vai vienaudžu sabiedrības vietā izvēlas pavadīt laiku ar grāmatu – galu galā mūsdienās lasīšana bērnu un pusaudžu vidū jau ir kļuvusi par pazīmi zināmam autsaiderismam. Un Pelle par to tiek sodīta, jo pieaugušajiem nepatīk tas, ko viņi nesaprot, – meitene tiek ar kaunu izraidīta no cilts un dodas mežā, lai atrastu laumu pasauli, kurai viņa jūtas piederīga. Taču viss nav tik drūmi, kā izklausās, – arī dīvainīšiem ir īsti draugi, un Pellei līdzi dodas Kastors, kurš sapņo iegūt labu un stipru vārdu, un skaistā Nīna, cilts burves izlutinātā meita, kuras patiesie nolūki gan atklājas tikai vēlāk. Kopā viņi bēg mežā, kur sastopas ne tikai ar nāves briesmām, bet arī iepazīst stipra drauga pleca nozīmi, sāpīgu nodevību, maģiskās laumu pasaules dīvainos likumus un stāstus, un arī šķiršanās rūgtumu.

Ievas Melgalves grāmata ir ne tikai diezgan aizraujoša piedzīvojumu, fantastikas un maģijas caurstrāvota lasāmviela, bet arī atgādina bērniem dažas mūžvecas, bet visos laikos būtiskas patiesības – to, ka īsta draudzība ļauj pārvarēt jebkurus šķēršļus, to, cik svarīgi ir būt krietnam un godīgam ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī citiem, un pat to, ka drosmīgi jācenšas sekot savam aicinājumam, pat ja tas liek doties nezināmos, biedējošos un riskantos ceļos – arī Pelle atrod sevi un savu vietu jaunā – laumu – pasaulē. Un cik labi, ja šajā ceļā blakus ir sakarīgi pieaugušie, kas palīdz ar kādu labu padomu, piemēram, Kastora mātesbrāļa Bēdu lāča teikto būtu vērtīgi atcerēties ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem: „Ir labāk, ja tu pats esi vainīgs. Labāk, ja tu pats esi sevi pieveicis vai nogurdinājis. Ja tu pats sevi esi samulsinājis vai novedis no ceļa. Nevis kāds cits izrādījies stiprāks par tevi. [..] Būs dažas reizes, kad tu tiešām neko nevarēsi darīt. Kad tu patiešām nebūsi vainīgs pie tā, kas ar tevi notiek, un neko nevarēsi mainīt. Bet tos mirkļus tu atpazīsi. Visas pārējās reizes – ir tava atbildība.” (128) Lai arī jaunam cilvēkam vērtīga, šī ir diezgan uzkrītoša pamācīšana, taču Ieva Melgalve ar pārlieku moralizēšanu, kas reizēm mēdz nokaitināt bērnu literatūrā, negrēko – pamatā romāns tomēr ir aizraujoša piedzīvojumu lasāmviela, kas atraisa fantāziju, – sižets ir savīts bez aizķeršanās, un grāmatā ielasīties un iedzīvoties nav problēmu. Tomēr vietām var manīt, ka bērnu literatūra rakstniecei ir jauns lauciņš, par ko liecina šī klišejiskā un pārlieku fatālā frāze, kas labi darbotos pieaugušo fantastikas romāna poētikā, taču šīs grāmatas kontekstā šķiet smagnēja un piepotēta: „Bet cilvēki visu laiku runāja. Cilvēki pārāk daudz runāja, viņi slēpās aiz vārdiem, lai mirklis viņus neatrod, – viņi uzcēla veselas pasaules no vārdiem un tā arī neieraudzīja īsto. To, kur ir sāpes un nāve, un bezcerība.” (74)

„Bulta, Zvaigzne un Laī” patīkami pārsteidz ar stingri konstruēto fantāzijas pasauli – autorei ir izdevies piešķirt vēstījumam maģijas, pirmatnīguma un noslēpumainības noskaņu, galvenokārt izmantojot atbilstošus salīdzinājumus un metaforas, piemēram: „Ugunskurs smaržoja maigi un dziļi – pēc pirmajām rudens lapām, pēc kadiķu zariem, pēc sūrstošas ādas.” (15) Melgalves romāns ir no tiem, ko interesanti būs lasīt gan bērniem, gan pusaudžiem, gan viņu vecākiem, jo, lai gan paredzēta tieši pirmajiem, grāmata nav bērnišķīga un naiva – galvenie varoņi Pelle, Kastors un Nīna nostādīti tādas situācijas priekšā, kad kļūt pieaugušiem ir vienīgā iespēja izdzīvot: „Kastors zināja, kā notiek izraidīšana. Viņus noziedīs ar asinīm un izvārtīs zvēru spalvās, un aizdzīs vienus – kā zvērus. Ikviens mednieks viņus vajās, ikviens suns un ikviens zvērs. Viņi nebūs nekas. Viņi būs medījums.” (25) Taču vecākiem nevajag baidīties, ka grāmata varētu izrādīties par smagu bērnam, jo, lai gan brīžiem „Bulta, Zvaigzne un Laī” sola spraigu un diezgan asiņainu sižeta turpinājumu, jau nākamajā nodaļā šķiet, ka autore, par laimi (vai diemžēl), atcerējusies, kādai auditorijai tiek rakstīts, un skarbums zūd.

Pēc lasītāju loka iedalījuma vecumu grupās piederu jau adult kategorijai, tāpēc viegli „uzķēru” arī Ievas Melgalves ironisko attieksmi pret pieaugušajiem, kas nemitīgi izrādās krietni bērnišķīgāki par saviem pēcnācējiem. Par maldiem „ar gadiem nāk gudrība” un patiesību „jo vecāki mēs kļūstam, jo mazāk tiešām saprotam” autore runā visa romāna garumā, un tāpēc ar smaidu var uztvert Nīnas teikto: „Bet kad es būšu pieaugusi, tad zināšu, ko darīt. Pieaugušie vienmēr zina, ko darīt.” (121)

Tomēr šajā ziņa grāmata beidzas uz gaišas nots: pieaugt galu galā jau nav nemaz tik slikti – galvenais ir kļūt par krietnu pieaugušo.