LU konference
Film Noir ir daudz un plaši pētīts temats visā pasaulē, tā izpēte mūsdienās ir kļuvusi par aktualitāti, un to apliecina šai parādībai veltīto pētījumu daudzums (atšķiriet Ditas Rietumas grāmatas pēdējās lappuses un ieskatieties izmantotās literatūras sarakstā). Šīs grāmatas pētījuma mērķis ir mēģinājums pierādīt, ka arī pēc klasiskā Noir perioda beigām žanra iezīmes un kodi pastāvēja arī vēlāka laika filmās (Skorsēze, Trifo, Melvils) un atsevišķos gadījumos ir atrodami arī 21. gadsimta kinematogrāfā (brāļi Koeni, Linčs, Tarantino, Rodrigezs, Almodovars u.c.), kas ir loģiski, jo viss jaunais ir labi aizmirstais vecais. Rietumas grāmatai ir arī pievienotā vērtība – absolūti unikāls pētījums par Film Noir un nacionālo kinematogrāfu. Atsevišķa nodaļa ir veltīta Rīgā dzimušajam Borisam Ingsteram, kas Holivudā ir uzņēmis mazpazīstamu, bet savam laikam novatorisku filmu –„Svešinieks trešajā stāvā” – svarīgi, ka šīs filmas pirmizrāde notikusi jau 1940. gada septembrī, tātad gadu pirms Dž. Hjūstona filmas „Maltas vanags” pirmizrādes, ko mēdz uzskatīt par pirmo Film Noir žanrā radīto darbu.
Monogrāfija ir rakstīta zinātniskās prozas žanrā, tā ir konstruktīvi veidota, ērti lietojama un viegli lasāma; sadalīta sešās daļās, tā atklāj pētījumu par Film Noir no pagātnes līdz mūsdienām. Jo tuvāk grāmatas beigām, jo tuvāk mūsdienām, un jo plašāks kļūst lasītāja skatījums uz mūsdienu kultūrvides elementiem pagātnes kontekstā. Būtiski, ka grāmatas sadaļa, kas pēta Film Noir atbalsis Latvijas kultūrvidē, iezīmē likumsakarību kino vēsturē no pagātnes līdz mūsdienām: Film Noir radās tik sen un tik tālu, bet nepagāja garām arī mums, mūsu kultūrai, mūsu kino, mūsu teātrim, ir skāris cilvēkus šeit un tagad.
Tiem, kas par Film Noir pirms šīs grāmatas parādīšanās nezināja pilnībā neko, Rietumas darbs varētu būt lieliska iespēja atrast vienuviet gan izsmeļošu teorētisku informāciju, kas sniedz detalizētas atbildes uz visiem iespējamiem jautājumiem par žanra īpatnībām un iezīmēm, gan apskatīt praktisku piemēru analīzi, turklāt saņemt to visu latviešu valodā – Latvijā tik apjomīgs informācijas daudzums par šo tēmu ir apkopots pirmo reizi.
Salīdzināšanas metode tiek izmantota, analizējot latviešu režisoru darbus, kas tika uzņemti Padomju Savienībā. Tajā laikā pastāvošo ideoloģizēto priekšstatu dēļ Latvijas kinematogrāfs nebija atklāti ietverts rietumnieciskā Noir prizmā, jo virziens kā tāds paredz atkāpšanos no ierastām mākslinieciskajām un līdz ar to arī ideoloģiskajām padomju kino normām. Taču Rietumai izdodas atrast piemērus varoņu tipoloģijā, filmu vizuālajā stilistikā, akcentētās aizliegtajās tēmās un stāsta izklāsta īpatnībās, kas ir tam laikam neierasti un novatoriski un tādā veidā sabalsojas ar Noir žanru (netipisks galvenais varonis, ‘’vīrietis ar skarbu pagātni, kas ir apmaldījies pilsētas urbānajos džungļos, liktenīgās sievietes tēls, kas projicē baiļu un nedrošības sajūtu” u.c.) Šie salīdzināšanas mēģinājumi dažbrīd šķiet sintētiski, taču, zinot, ka Noir žanra veidošanās apstākļi un ierosmes cēloņi ir socioloģiski un kultūrvēsturiski (noziedzības pieaugums, psihoanalīzes atttīstība, kriminālliteratūras ietekme u.c.), un, ticot grāmatā rakstītajam, ka padomju laikā neviens no piesauktajiem režisoriem (R. Kalniņš, A. Brenčs, A. Krievs) nav redzējis Noir filmas, varam pieļaut iespēju, ka neatkarīgi no Holivudas un kino cituviet pasaulē Latvijā dzīvojošie kino meistari izvēlējās izstāstīt stāstus Noir stilistiskā tāpēc, ka tieši šie izteiksmes veidi bijuši tam vispiemērotākie. Gaisā virmoja nevis noiriska vēsma, bet gan eksistenciāli un globālā mērogā saprotami, likumsakarīgi iedvesmas avoti, kas rosināja režisorus radīt darbus ar līdzīgām iezīmēm un īpatnībām kā daudzviet citur pasaulē.
Dita Rietuma neapgalvo, ka latviešu kino būtu notikusi pilnvērtīga Film Noir attīstība, tomēr „ar Film Noir elementu iezīmēm šī perioda latviešu kino saistās gan žanriskās tradīcijas (detektīvi, trilleri) izskopšana un to vizuālās stilistikas bagātināšana (A.Brenča darbi), gan filmas, kas uzskatāmas par jēdzienisku opozīciju latviešu kino pamatmasai, t.i., R.Kalniņa, A.Krieva darbi, kuros tika izmantoti sarežģītāki stilistiskas paņēmieni un kuri pieskaras savam laikam riskantām, jo aizliegtām tēmām (leģionāri, Afganistānas karš)” (223).
Tā kā par Noir virziena dzimteni var uzskatīt ASV (Film Noir termins nāk no Francijas, tā priekštecis un arī ietekmes avots ir vācu ekspresionisms), stāstot par šo žanru Dita Rietuma ieskatās arī amerikāņu kultūrā un savā ziņā popularizē to, atklāj latviešu lasītājam no pozitīvās puses, lai gan tā ir pretrunu pilna – pats Noir radās kā pretreakcija Holivudas ierastajam kino, bet arī Noir filmas tika uzņemtas Holivudā.
Zināms, ka arī mūsdienās pasaules masu kultūrā dominē tieši ASV produkcija un skatītājiem kinoteātros tiek piedāvāti galvenokārt Holivudas izstrādājumi. Tāpēc, no vienas puses, Noir stila iezīmes latviešu kinematogrāfā ir fakts, par kuru var priecāties un lepoties, bet, no otras puses, neskatoties uz Borisa Ingstera sniegumu Film Noir vēsturē, tā nav latviešiem organiska parādība. Tad nu sanāk lepošanās ar to, ka varam nedaudz tuvāk pielīdzināt sevi amerikāņiem, kas ir atdarināšanas un līdzināšanās vērti.
Kino ir empīriska pieredze, un atļaušos apgalvot, ka skatītāju šajā procesā saista personīga pieredzes gūšana caur filmas noskatīšanos, tāpēc tā Rietumas pētījuma daļa, kas vēršas pie konkrētu piemēru analīzes un sniedz, iespējams, pirms tam mazāk zināmu informāciju, mistiskā kārtā var būt arī visneinteresantākā.
Lasīt filmu sižeta aprakstus nav pārāk aizraujoši gan tiem, kas filmu ir redzējuši, gan tiem, kas varbūt vēl plāno to noskatīties. Jāpiebilst, ka filmu analīzēs pieļauti ārkārtīgi rupji spoileri, kas varbūt atklāj konkrētās filmas noiriskās iezīmes un kodus, taču pilnībā sagrauj intrigu par sižetu (tiek atklāti varoņi, galvenie notikumi un arī filmas beigas). Varētu iebilst, ka Noir žanra pazīme ir varoņu bojāeja filmas beigās un tāpēc par to nevar nerunāt pētījumā, bet lasītājam var rasties arī jautājums: ja visas Noir filmas ir tik tipiskas, vai būtu jēga skatīties vairāk par divām, trim?
Lai gūtu ieskatu žanra īpatnībās, pietiek noskatīties tā spilgtākos piemērus: „Dubulto apdrošināšanu”, „Sanseta bulvāri”, varbūt vēl dažas filmas. Savulaik izdotajā Pola Dankana grāmatā par Noir žanru (P. Duncan „The Pocket Essential Film Noir”) ir apkopotas 1028 Noir filmas, no kurām klasiskajā amerikāņu Film Noir iekļautas 647 filmas, kamēr Dita Rietuma monogrāfijā atsaucas un piemin vairāk nekā 250 darbus. Tas ir plašs lauks ne tikai nepieredzējušam, bet arī rūdītam kino mīlim, kas gandrīz vienmēr saskaras ar problēmu – visas filmas tomēr noskatīties nevar. Kam tad ir domāta Rietumas grāmata? Varbūt ir iespēja, ka šo filmu analīzes ir paredzētas kino pieredzē rūdītiem lasītājiem. Bet tad atkal rodas jautājums, cik daudz jauna šie cilvēki, kas būtu redzējuši tik daudz, varētu uzzināt no Rietumas grāmatas? Grāmata bez šaubām mudina un iedvesmos pievērstiem Film Noir darbiem, lai piekristu vai nepiekristu pētnieces teiktajam (vai iespējama arī līdzvērtīga diskusija starp pieredzējušo pētnieci un ne tik ļoti pieredzējušajiem latviešu lasītājiem?), bet šī grāmata ir arī ārkārtīgi pļāpīga, pasaka par daudz... Nenoliedzami Rietumas grāmata patiks kultūrā ieinteresētiem cilvēkiem. Bet tikpat labi šī grāmata ir radīta cilvēkiem, kas filmas neskatās, jo ir taču arī tādi, kas skatās kino, bet nelasa grāmatas.
