LU konference
Tie ir atsevišķu dramatiskajai pagājušā gadsimta vidus piecgadei (1941–1945) piederīgu tematu faktoloģiski izklāsti, kuru pamatā ir autora publikācijas laikrakstā „Latvijas Avīze”. Attiecīgi no potenciālās tematiskās pārbagātības grāmatā nonākušie motīvi izvēlēti ne pēc vispārējās nozīmības, bet gan ciktāl kādā brīdī šķituši uzmanības vērti autoram un redakcijai. „Sižetu” ietilpība var svārstīties no plašāku militāru, politisku, sabiedrisku procesu (kā, piemēram, notikumi Latvijā padomju–vācu kara pirmajos mēnešos, Zviedrijas bēgļu laivu kustība vai 1944. gada mobilizācija Sarkanajā armijā) līdz atsevišķu biogrāfiju vai spilgtu notikumu apjomam.
Raksti izkārtoti hronoloģiskā secībā, strukturējot krājumu pa gadiem, lai gan daudzas tēmas aptver vairāku gadu notikumus. Cikla sākumu iezīmē karadarbības sākums starp Vāciju un Padomju Savienību, noslēdz – Vācijas karaspēka kapitulācija Kurzemē. Šādas hronoloģiskās robežas nosaka pamatā Ulža Neiburga līdzšinējais pētnieciskais darbs, kas saistīts visvairāk ar nacistiskās Vācijas okupācijas periodu. Protams, 1941. gada 22. jūnijs nav uzlūkojams kā Otrā pasaules kara sākums Latvijā (manuprāt, tāds ir 1939. gada 17. septembris, kad līdz ar Sarkanās armijas iebrukumu Polijā Latvijas robežu šķērsoja pirmie kara bēgļi no kaimiņvalsts), tomēr tas ir brīdis, kad Latvijā sākās plaša mēroga karadarbība, jaunu pakāpi kara apstākļos sasniedza abu totalitāro režīmu brutalitāte, gan atsevišķiem Latvijas cilvēkiem, gan visai sabiedrībai kopumā nācās saskarties ar jauniem postošiem pārbaudījumiem – holokaustu, masveidīgu piespiedu mobilizāciju totalitāro režīmu armijās, apziņas pakļaušanu šo režīmu propagandas mašinērijai u.t.t.
No populāru vēstures apcerējumu autora tiek sagaidīts zināms beletrista ķēriens – tāds, ar kādu var lepoties, citu starpā, Eiropas vēstures „sāgas” veidotājs Normens Deiviss vai Krievijas pagājušā gadsimta vēstures „novelists” Nikolajs Svanidze. Ulža Neiburga vēstījumi, kā jau avīžniecības žanram piederīgi, lielāko tiesu ir gana kompakti, pārmērīgas faktu bagāžas neapgrūtināti, tajā pašā laikā pietiekami izsmeļoši. Iespējams, dažs lasītājs – sevišķi pretrunīgāko tematu atspoguļojumā – būs velti gaidījis kādu kategoriskāku rezumējumu vai drosmīgāku versiju, taču autors šai ziņā iet tikai tiktāl, cik to atļauj avotos nepārprotami konstatējamais. Turklāt indivīda – vēsturisko notikumu plūsmas dalībnieka – skatpunktam šais tekstos ierādīta ļoti liela loma, apliecinot Ulža Neiburga kā viena no pamanāmākajiem sociālās atmiņas pētniekiem ampluā.
Rakstos nereti konfrontēti atšķirīgi vienu un to pašu notikumu atspoguļojumi dalībnieku/liecinieku atmiņās, piesaucot arī apstākļus, kas, iespējams, noteikuši individuālā skatpunkta nobīdi no domājamās objektīvās vēstures realitātes ass. Priekšstats, kādu lasītājs tādējādi var gūt par „attiecību trijstūri” indivīda atmiņa – sociālā atmiņa – vēsturiskā realitāte, ir vērtība, kas šo rakstu krājumu atšķir no vidusmēra populāras izglītojošās literatūras. Īpaši pieminams šķiet autora pēcvārds „Latvija Otrajā pasaules karā: vēsture un atmiņa”, kurā ieskicēts gan šī perioda zinātniskajā izpētē paveiktais un nepaveiktais, gan arī Otrā pasaules kara vieta Latvijas sabiedrības apziņā.
Kā zināms stilistisks risks var šķist grāmatas nosaukums, kas patapināts no Andreja Eglīša teksta Lūcijas Garūtas kantātei. Tomēr šajā gadījumā hrestomātiskās rindas lietojumam ir saturisks segums: ikviens krājumā ietvertais raksts atklāj kādu aspektu mūsu dzimtenes vēsturiskajai situācijai, kurā sakņojās kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” traģiskais patoss. Skaņdarba tapšana un atskaņojumi, kas kara pēdējā gadā Latvijā kļuva par īpašu notikumu (kopš pirmatskaņojuma šī gada 15. martā apritēja septiņdesmitā gadskārta), vairākkārt piesaukti grāmatas tekstos.
Septiņdesmitgadīgā pagātne mūsu reģionā rādās biedīgi dzīvelīga.
Krievijas oficiozā informācijas telpa līdz ar agresiju Ukrainā groteskā primitīvismā modina jaunai dzīvei staļiniskās propagandas rēgus un uztur Latvijas sabiedrības (post)padomiskajā daļā tai glaimojošo „atbrīvotāju” un „Eiropas glābēju” mītu (kuram nu jau arvien atklātāk piejaucas nepārprotama Staļina agresīvo kara mērķu – Austrumeiropas sagrābšanas – leģitimācija). Savukārt sabiedrības latviskajā daļā tas veicina tendenci saskatīt nacistu okupācijas varā latviešu „sabiedroto” un reizumis pat reanimēt kādas hitleriskās propagandas klišejas (diemžēl kā Latvijas Radio raidījumu autoram ir nācies saņemt dažas klausītāju vēstules ar tekstiem kā no 1941. gada „Tēvijas” ievadraksta). Tuvojoties zīmīgo kara noslēguma fāzes notikumu septiņdesmitgadei, mūs droši vien sagaida arvien spalgāka argumentācija, tāpēc Ulža Neiburga adekvātais redzējums, grāmatā apkopots, ir īsti laikā.
story”. Latviešu mēle ar Kronvaldu Ata svētību pakāpusies solīti tālāk semantiskajā variācijā un iezīmējusi stingrāku šķīrumu starp īsteni bijušā „vēstīšanu” un indivīda fantāzijai ļauto „stāstīšanu”. Taču nule iznākušās Ulža Neiburga grāmatas „Dievs, Tava zeme deg!” („Lauku Avīze”, 2014) apakšvirsraksts „Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” liek atcerēties piesaukto saistību – grāmatā apkopotie teksti nekādi neattiecas ne uz beletristiku, ne, kā autors to uzsver ievadā, uz autobiogrāfisko prozu. ){kind=link}