Raupestība. Edvīns Raups „mirklis šis”

Arī jaunākajā latviešu dzejā sastopami iešanas elementi: tajā dominē sižetiskajai lirikai raksturīga vēstījuma līnija. Pastiprinot liriskā notikuma nozīmi, sižetiskajā dzejā nozīme piemīt vēstītāja balsij un konfliktam, kas rada dramatiska kāpinājuma klātbūtni, bet, centrējot dramatisku kāpinājumu, tēlainās izteiksmes līdzekļu nozīme tiek novirzīta perifērijā. Mūsdienu lirikā turklāt vērojama tendence valodisko tēlainību biežāk (kvantitatīvi) aizstāt ar intertekstualitāti, kultūras atsaucēm, kas saistāma ar izteiktu racionalitātes klātbūtni. Savukārt metaforiskā jeb liriskā dzeja, būdama fragmentētāka, aloģiskāka, neiekļaujas racionāla vēstījuma robežās – tā aktualizē liriskā „es” emocionālo stāvokli, iedvesmas nozīmi. Liriskā dzeja nestāsta, bet tēlo, tā ir impulsīvāka, un valoda tajā dzīvo, atklājot lietu dabu. Arī Edvīna Raupa sestais dzejkrājums „mirklis šis” (2013) pārstāv metaforiskās dzejas tradīciju, kas intonatīvi virzās liriskā „es” dvēseles ritmā. Reflektējot par Raupa dzeju, ir gandrīz neiespējami izvairīties no abstrakcijām, tomēr absolutizēt spriedumus par to būtu tas pats, kas izgudrot vienotu dzejas radīšanas formulu, jo „punkts, līdz kuram dzejolis tiek izskaidrots vai pārfrāzēts, ir tieši tas pats punkts, kurā tas pārstāj būt dzejolis”. [i] Raupa dzejas atklāsmes process ir kā peldēšana atvarainā upē: kaut arī tajā var novērot asociāciju plūsmu, morfoloģisku (arī sintaktisku) ornamentāciju un īpatnu muzikalitāti, tomēr, kā Guntis Berelis rakstījis, ikviens Raupa „dzejolis it kā mīņājas uz saprašanas robežas: tam var tuvināties, aptuveni apjaust, par ko autors runā un ko viņš, iespējams, tiecas pateikt, taču, kolīdz atbilde šķietami ieraudzīta, tā uzreiz pagaist nebūtībā” [ii]. Var sacīt, ka Raupa dzeja ir nepieradināma; tā pati ir radīšanas akts, kas pamodina poētisko instinktu. Valodas vieliskā bezgalība tajā atspoguļo dažādu realitātes līmeņu saaudumu jeb dievsegu. Spilgts piemērs tam ir arī pirms pieciem gadiem izdotais E. Raupa dzejkrājums „putn” (2008): savulaik Kārlis Vērdiņš precīzi uzsvēris, ka tā nosaukums varētu būt „nejauši kopā savākušās rakstu zīmes, kas sagadīšanās pēc veido kādu mums pazīstamu vārdu. (..) krājums kopumā rada priekšstatu par valodu kā par klejojošu smilšu tuksnesi, kurā burti te sakrīt kādā atpazīstamā rakstā, te sajaucas un iegūst neskaidru nozīmi vai arī vispār to izdzēš.” [iii] Raupa dzejas valoda brīžam top par mirāžu, kas aiz apziņas polārā loka tumsības eksistējošus tēlus un valodiskās zīmes savieto neparastās kombinācijās, radot nepārtraucamu vieglumu un spēcīgu ritmisko strāvojumu, bet sintaktiskie enžambemeni, elipses un pārnesumi ir šo kombināciju atomiskā saistviela. Dzejkrājums „mirklis šis” sākas pie „elpas cietajiem vākiem”, kurus noformējusi Gita Treice, radot apsūbējuša metāla nokasījuma iespaidu, caur kura līnijām laužas bronzas spīdums gluži kā dziļa, apslēpta gaisma. Vāka noformējums vienlaikus raisa kaislības un nepieradināta spēka asociācijas. Savukārt dzejkrājuma gandrīz nelokāmais, lietvārda deklinācijām nepakļaujamais nosaukums atklāj pabeigtu laika punktu – apzinātu tagadnību un nāves atspulgu. Faktiski krājuma nosaukums aktualizē laika kvalitāti, kurā liriskais varonis apzinās mūžību, kas ir ekvivalents paradīzei: „Nekad vairs nebūs tīri / tavi ūdeņi zeme Nekad manas atmiņas Sirds / sitiena attālinātā! Mums vēl ir daudz / nesgrābta / laika” (27. lpp.) Paradīze un mīlestība jeb liriskā „es” sirdsraksts tiek iezīmēts jau krājuma epigrāfā – Horhes Luisa Borhesa dzejolī „Izraidītais Ādams”. Tajā vērojama irdena robeža starp sapni un realitāti, kā arī retrospektīvā apziņā notiek atskārsme, ka „(..) Ja kaut vienu dienu esi / mīlējis, ja esi laimīgs bijis, esi / šo dzīvo dārzu skāris – tev daudz ir dots”. (5. lpp.) Arī tālāk paradīzes motīvs korelē ar mīlestības transcendences apjausmu: „es zinu tātad izzūdu / un esmu no pļavas šķirts ar Dieva / skumjo gribu Kā parasts tukšums / atmiņas vai sekas Un nekā / vēsturiska” (11. lpp.) Izraidījuma ilgu tukšums tomēr mijas ar individuālu atgriešanos paradīzes klēpī – tās atklāsmi, kas veiksmīgi risināta kompozicionālā saliedējumā cauri četrām daļām. Šīs daļas atspoguļo bezgalības šķelšanos apziņas šķautnēs („čuksts sprakst Dievs / tās ir četras sienas/ un tu.” (67. lpp.)), un cauri tām un realitātes līmeņiem taustās meklējoši pieskārieni, kas ir atklāsmes ekvivalents vai arī lietu, esamības un vārdu blīvuma apziņa: “bet ir tāds irbulis / ar ko bezgalīgais dvēselē / biksta Tumši ir meži / tumši dienvidus / bulā!” (16. lpp.) Savukārt transcendences izraisītu emociju asums un baisais trāpīgums mijas ar tumsas blīvumu, nakti, kura savā agregātstāvoklī Raupa dzejā ir cietviela – precīzāk, tā ir mīklaina un neapzināma. Tādējādi liriskā „es” eksistence aptverama kā „koka dieviņš / ar mūžības asaru / cietu kā nakts” (10. lpp.) vai koka svilpīte, ko „darinot (..) / pavasarī Patiesības tukšums / noloba mani / kailu” (34. lpp.). Citiem vārdiem, tukšums ir skanošs, taču sagūstāms caur atgriešanos paradīzē un atkailināšanos, bet patiesība „urmuļo straumēs / un virpuļos Klusi dūc zem savas / tīklotās pieres viss vaļējs / kā cers”. (47. lpp.) Dzejkrājumu caurvij arī sirds metaforika, kas spilgtu vibrāciju gūst dzejkrājuma pēdējā daļā, piemēram, „sirds kā sena bise ar uzvilktu gaili” (58. lpp.) vai “pulss lietū atmirdz krāsās / kuru īstenībā nemaz nav Bet ir / apstājusies īstenība kurā / viss pulsē”. (57. lpp.) Tāpat arī grāmatā nostatīta putna metafora, kas ir Raupa poētikas raksturtēls: saikne starp divām telpām, starp apzināto jeb loģisko un bezapziņas jeb impulsīvo pasauli. Vienlaikus putns ir arī telpas pārrāvums, kas specifiski atspoguļojas krājuma ceturtajā daļā. Putns tajā saistāms ar nāves refleksijām: „savādi cik skaista žagata / tādu es gribētu nāvi”. (53. lpp.) Iepriekš to neizlasot, trešās daļas ievaddzejolis „melnie strazdi ir jautri” (41. lpp.) sākotnēji varētu šķist ironijas vai drūmas bezcerības piesātināts. Taču šo apjausmu attaisno tas, ka trešā daļa ir savdabīgākā visā dzejkrājumā, jo to piepilda komentāriem pieblīvētais dzejolis „Vīzija ar Uldi Bērziņu” un simultānais dzejolis „Raups / Ābele”. Šis dzejolis tika dzirdēts 2012. gada Dzejas dienu divdzejas audiovizuālajā projektā „Dzejaslode. Krāsas” (nu izdots arī DVD formātā!), kurā divu autoru dzeja apvienojas kopīgā poētiskajā materiālā. Jāpiebilst, ka dzejolis ir tik viengabalains, ka to varētu būt uzrakstījis arī viens autors, kas savukārt pamato abu autoru līdzīgo valodas izjūtu. Tādējādi arī robežu starp diviem dzejas radītājiem un diviem liriskajiem „es” šķir vien rindas slīprakstā. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka gandrīz ikviena Raupa dzejas rinda varētu funkcionēt arī kā patstāvīga poētiskā vienība...  Taču, piemēram, metabola „medus priedes kapi / priedes kapi medus / kapi medus priedes” (44. lpp.) kā atsevišķa vienība bezcerīgi tiecas samērot tēlus, bet tie kļūst mezglaini. Tikai visa dzejoļa kontekstā metabola kļūst par refrēnu, kas dzejoli simboliski uzspriego un muzikalizē, radot aizprāta valodu. Tā liriskais „es” aktualizē daudzuma, pārpilnības un blīvā visuma tēlus, caur kuriem vārds rada lietu: „pāri plūstošā! / kas modusies rītā svaiga kā / mātes piens un tumsu / izgrūd no acīm kā vārdu / kas pieņēmis / miesu” (44. lpp.) Tāpat kā apolloniskais ar dionīsisko, radošais mijas ar destruktīvo spēku. Kā grēku plūdi nāk pār radīto, tāpat arī Raupa dzeja „elpo” pārrāvumos, kuros valodas molekulas simboliski šķīdina un irdina priekšmetiskās nozīmes tveramību: „un saule ir / un dedzina kā sarkans lietus / Kā vārds kas uzrunā un izšķīst / tūkstoš veidolos Vai tava / dzīvā miesa.” (11. lpp.) Savukārt dzejas iekšējais ritms uzspriego un sakāpina dzejoļa izjūtu līdz mītiskai pasaules uztverei, kāda ir sastopama, piemēram, sapnī, kad „ir tikai viens / solis Tas ko es / speru” (37. lpp.) Līdz ar to Raupa liriskajā „es” cilvēciskais sastopas ar zvērisko, mīlestība ar nāvi, ekstāze ar baismām, taču būtisks ir šo emociju sintēzes un patiesības ģenēzes brīdis. Tā kā vārds (arī putns) ir pretstatu saistviela, tas ir kustīgs, līdz ar to, iegūstot miesu, tas kļūst caurspīdīgs un tukšs. Tādējādi arī liriskais “es” patiesības meklējumos pieredz transcendentālās patiesības caurspīdēšanu. Tomēr, mēģinot atturēties no saturisko nozīmju noteikšanas, kas arī ir intuitīva, jāatzīst, ka brīžam Edvīna Raupa dzejkrājumu saspīlē manifestējoša un bezcerīgi ekspresīva izteiksme. Savukārt enžambemeni un pārnesumi, kas iepriekšējos krājumos dažviet ir traucējuši dzejoļu uztveri, krājumā „mirklis šis” ir organiski un piekļāvīgi, ļaujot izjust arī zināmu harmonijas klātbūtni. Savukārt dzejas ritmu instrumentalizē arī valodiskā jaunrade un valodas skaniskā intonācija, piemēram, üks küla skaniskums. Tostarp arī vietu konkrētība un vairāki mīlestības attiecību aspekti sākotnēji varētu šķist pašmērķīgi un personiski, bet vienlaikus tie nešķēršo personiski mulsinošo intimitātes robežu: dzeja ir baudāma un izjūtama valodas lielajā universā. Līdz ar to Raupa dzejā vārds nozīmē pats sevi, tāpat kā mīlestība nozīmē sevi, kļūdama par īpašu lirisko izteiksmi, ko varētu dēvēt par raupestību – citiem vārdiem, arī kā valodas atpestīšanu un atbrīvošanu no lietu kosmiskā sablīvējuma. Tieši emocionalitāte, neatkārtojamais autora rokraksts un valodas brīvība ir radījuši dzejkrājumu „mirklis šis” kā vērtīgu notikumu mūsdienu latviešu literatūrā.  

---

[i] Strands, M. (2000.) Piezīmes par dzejas prasmēm // Satori // www.satori.lv/raksts/izdruka/2476 [ii] Berelis, G. (1999.) Edvīns Raups: Portrets // Latviešu literatūras vēsture // www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php [iii] Vērdiņš, K. (2008.) r a u p // Karogs // Delfi // www.delfi.lv/kultura/news/books/gramatas-recenzija-r-a-u-p.d