LU konference
Taču lasot ātri vien sapratu, ka romāns ir tikpat „latvisks” kā autora vārds un viss sižets ir caur un cauri internacionāls: romāna darbība notiek Marseļā, Francijā; galvenais varonis ir Irānā dienējis īru izcelsmes kanādietis ar atbilstošu vārdu – Alans O’Hāra. Iespējams, vienīgais, kas ļauj sajust kopīgās izcelsmes saknes ar autoru, ir romānā jūtamais „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” patoss – vairākas lappuses veltītas detalizētiem un idilliskiem O’Hāras tēvoča Kanādas sniegotajos ziemeļos esošās mājas aprakstiem un galvenajam varonim piederošā īru krodziņa tēlojumiem. Viss būtu jauki, taču – kā ar asajām izjūtām, kuras pārliecināti sola grāmatas pirmais vāks („Ja jums patīk spriedzes romāni, tad šis ir īstais!”)?
Romāns iesākas daudzsološi un spraigi: izbijušais karavīrs un drošībnieks Alans O’Hāra, vēlā nakts stundā braucot pa šoseju, pamana ko aizdomīgu – ceļa malā divas mašīnas ielenkušas trešo. Izceļas apšaude, tās laikā ielenktā mašīna (kuras vadītāja izrādās visnotaļ simpātiska dāma) paspēj aizmukt. Vēlāk izrādās, ka O’Hāra iejaucies narkotiku apkarošanas operācijā un skaistā autovadītāja ir Marseļas kriminālpolicijas jaunā un daudzsološā inspektore Patrīcija Delanī (laikam lieki teikt, ka romānā ir arī melodramatiska sižeta līnija). O’Hāra tiek pēkšņi iesaistīts izmeklēšanas gaitā, kuras galvenais uzdevums ir notvert bīstamus jauna veida narkotiku izplatītājus, kas par saviem izmēģinājuma trusīšiem/upuriem izmanto bezpajumtniekus, no kuriem seši jau atrasti miruši.
Mūsdienu civilizētās pasaules sāpīgais augonis – biedējošā jaunu, bīstamu narkotiku nekontrolēta izplatība – šobrīd ir īpaši aktuāla tēma arī Latvijā, un šajā ziņā romāns „Acumirkļa lēmums” ir trāpījis desmitniekā. Taču pārņem sajūta, ka zināma bezspēcība un apjukums narkotiku impērijas priekšā vērojami ne tikai realitātē, bet arī Ričarda Ingrema romāna kontekstā – par spīti tam, ka „Acumirkļa lēmums” tiek pozicionēts un pirmajās lappusēs ar gudru ziņu arī veidots kā spriedzes romāns, šķiet, ka vairāk par sižetu spriedzi lasītājā rada asinssarkanā un melnā noformētais, vizuāli agresīvais pirmais vāks. Patiesībā spriedzes romānā ir gaužām maz – lai pēc pirmās nodaļas spraigajiem notikumiem atkal justu kaut ko tai līdzīgu, jātiek vismaz līdz pusei, kur tad arī ilgi gaidītais pavērsiens vienmuļajā sižeta gaitā aprakstīts pāris lappusēs. Tas arī ir romāna galvenais mīnuss – tajā trūkst kāpinājuma, kas spētu uzturēt lasītājā satraukumu, neziņu, radīt pārsteiguma efektu. Izmeklēšanas gaitas apraksts ir ļoti izkliedēts – lielu daļu grāmatas 270 lappušu apjoma aizņem apraksti – lasītājs tiek pamatīgi iepazīstināts ar galveno varoni Alanu O’Hāru, kura pārdomas, dzīvesstāsts un personiskās drāmas aizņem divas trešdaļas romāna. Rodas jautājums – kam tas vajadzīgs? Protams, tādā veidā lasītājs tuvinās grāmatas varonim un vairāk jūt tam līdzi, taču kriminālromānos tomēr galvenā ir spriedze, tāpēc, veidojot tēlu psiholoģiskos portretus, lai cik kolorīti un harizmātiski tie šķistu, tomēr jācenšas aprakstus sabalansēt ar kāpinātu darbības spriegumu – šeit spilgtu piemēru ir daudz, kaut vai populārākie no tiem: Tomasa Harisa romāns „Jēru klusēšana” (1988) (ļaundaris Dr. Hanibāls Lekters un FBI aģente Klarisa Stārlinga) vai Stīga Lārsona „Meitene ar pūķa tetovējumu” (upuris Līsbeta Salandere un viņas atriebības partneris Mihaels Blumkvists).
Viens no aizraujošas kriminālliteratūras stūrakmeņiem ir pārdomāta varoņu galerija – lasītājam būtu jādod iespēja iepazīt un veidot savu attieksmi ne tikai pret acīmredzami cilvēciskas simpātijas raisošajiem izmeklētājiem, bet arī pretējo fronti, romāna „Acumirkļa lēmums” gadījumā – narkotiku darboņiem. Taču Ričarda Ingrema romāns šajā ziņā ir vienpusējs – mēs uzzinām visu par Alanu O’Hāru, viņa tēvoci, Patrīciju Delanī, taču neko par noziedzniekiem, pret kuriem rit cīņa – tie visa romāna gaitā paliek maskās tērpti veči (tikai galveno ļaundaru rokaspuiši), kas ik pa laikam uzbrūk, kādu izseko vai nolaupa. Sižets mīņājas uz vietas, un rodas sajūta, ka autors nav saņēmis drosmi, lai raktos dziļāk, pētītu un veidotu ticamu narkotiku biznesa un kriminālās pasaules ainu un izzīmētu patiešām spēcīgu un bīstamu noziedznieku portretus. Arī romāna kulminācija un atrisinājums vienā jeb spraigākā cīņas ainā notiek tumsā un O’Hāras pretinieks ir ar nazi apbruņojies izsitējs – loģiskā veidā kulminācija veidotos, izmeklētājiem nokļūstot līdz nozieguma saknei, taču šeit nekas tāds nenotiek, un lasītājs, kura deguna priekšā kopš paša romāna sākuma turēts burkāns (solījums uz spraigu kriminālsižetu), tiek atstāts bešā.
Kopumā romāns raitā stāstījuma dēļ ir patīkami un viegli lasāms, taču tas pavisam noteikti nav saucams par spriedzes romānu. „Acumirkļa lēmumā” kriminālintriga ir drīzāk perifēra parādība, uz kuras fona risinās stāsts par Alana O’Hāras personības nobriešanu, sevis pārvarēšanu pēc traumatiska bērnības notikuma un abu galveno varoņu romantisko tuvināšanos. Noziegums šajā romānā drīzāk ir kā pēdējais ļaunums, kas jāpārvar, lai sasniegtu laimi, un autors ļauj grāmatas varoņiem itin ātri un viegli, pārāk neiespringstot, no tā atbrīvoties, protams, īstajā mirklī pieliekot pats savu roku un pasteidzinot gauso notikumu gaitu ar visu izskaidrojošu un problēmu atrisinošu nodaļu.
Taču šādus pārmetumus savā ziņā par liekiem padara pats Ričards Ingrems, atzīstot, ka rakstīšana viņam ir „vaļasprieks un aizraušanās – veids, kā laiku pa laikam aizmirst ikdienu”1 Ir likumsakarīgi, ka romānā nav „dzīvības”, jo nopietna kriminālsižeta izveide ir grūts darbs, nevis atpūta. Asu sajūtu vietā lasītājam tiek piedāvāts light variants – ja šķiet, ka tūlīt, tūlīt nu tik sāksies, esiet mierīgi – jau nākamajā nodaļā būs iespēja kopā ar galvenajiem varoņiem izbraukāties ar slēpēm pa idillisku, saulē mirdzošu un sniegotu Kanādas ainavu, mierīgi pāris mēnešus pagulēt slimnīcā vai jautrā atmosfērā iedzert alu īru krodziņā Finnegans Yard.
1 Ričards Ingrems. Acumirkļa lēmums www.diena.lv/kd/gramatas/ricards-ingrems-acumirkla-lemums-14041056
