Pagrīdes proza. „Latviešu tumsas stāsti”

Astoņu gadu vecumā man bija kādas piecas sešas grāmatas, kuras pārlasīju regulāri un kuras izlasīto grāmatu burtnīcā biju lepni apzīmējis kā savas mīļākās grāmatas. Viena no tām bija Māra Runguļa „Spoku stāsti” (1991). To noteikti atceras visi – sarkanā krāsā, ar, goda vārds, šaušalīgu skeletgalvu uz vāka, kas ar savu olveidīgo pauri, Gorgonas matiem un izvalbītajām, it kā iekritušajām acīm skatās tieši dvēselē. Viens otrs stāsts tajā grāmatiņā mani traumēja tik stipri, ka joprojām paliek aukstas kājas, kad kāds piemin Pīķa Dāmu, Žiletes Nagus vai Baltos Cimdiņus. Lai nu kā, bet šī grāmata jau bērnībā „uzsēdināja” mani uz pamatīgas adrenalīna adatas, un vēl joprojām es tiecos atrast literatūru, kas spētu mani tā pārbiedēt, kā spēja Runguļa „Spoku stāsti”. Pagaidām tas ir izdevies tikai Edgara Alana Po prozai un Hulio Kortāsara stāstam „Apsēstā māja”.

Uzreiz jāsaka, ka „Latviešu tumsas stāsti” neattaisnoja manas cerības un savā ziņā pat lika vilties. Taču nepārprotiet, stāsti ir lieliski, tie ir skaisti un melni kā piķis. Vaina ir tajā, ka es biju sacerējies pavisam citā virzienā un savā sapņainībā nebiju pamanījis, ka tie taču nav spoku stāsti, bet gan tumsas stāsti, un ka tie vis vairs nav stāsti bērniem, bet gan pieaugušajiem, kuriem jāsaprot visādas poētikas un metaforas un kuriem jāinterpretē un jābūt ar dzejnieka garu vai literatūrzinātnieka talantu, lai vispār „iebrauktu” vienā otrā stāstā. Šiem stāstiem jāgatavojas, jābūt īpašam garastāvoklim un atmosfērai, lai tos spētu baudīt. Nu, vismaz lielāko daļu no tiem. Akurāt tāpat ir ar diezgan tumšo Jāņa Einfelda prozu, ko tu, nabaga cilvēks, nemaz nevari tā ņemt un lasīt. Bez prāta var palikt, kas tikai tur nedarās par poētiskām peripetijām un vārda mākslas džungļiem. Lūk, tāpēc vienā brīdī dusmīgs paliku. Braucu pilnā tramvajā un domāju, nu tik palasīšos šaušalu stāstus. Šķiru grāmatu, skatos, ahā, Kārlis Skalbe, labi, „Kaķīša dzirnavas” bija feinas, bet te, Jēzus Marija! Divi stāsti – „Apakšzeme” un “Letarģija” – viens par otru grūtāks un nesaprotamāks. Kaut lasi reizes piecdesmit, tāpat domai neizsekosi līdzi. Sabaidījos, ka esmu tāds pastulbāks un nesaprotu no literatūras ne tik, cik melns aiz naga, tomēr beigās, svētīts Dievs, nonācu pie domām, ka tā tramvaja vaina. Nudien, aizgāju mājās, iekūru krāsniņu, ielēju tumšsārtu vīnu, ieslēdzu Arvo Pērta melnāko skaņdarbu, un stāsti aizgāja kā ieziesti. Protams, tagad rakstot, neko vairs neatceros no pašiem stāstiem, bet atminos kripatu tumšas, patīkamas noskaņas, kas virmoja krūtīs lasīšanas brīdī.

Pareizi jau ir, ka visi šie stāsti ir apzīmogoti ar tumsas zīmogu, tomēr neprātīgi būtu gaidīt, ka visi stāsti radīs melanholiskas, tumšas un saldsērīgas sajūtas. Protams, tas atkarīgs no tā, kāds lasītājs iegadās, ko viņam nozīmē tikums un vai baznīcā viņš iet, un kurus krogus apmeklē, un ar kādiem cilvēkiem uztur labas attiecības. Zoofilija, piemēram. Vienam tas ir tabu, un viņš Pāvila Gruznas stāstu „F” izplēstu no grāmatas ārā, bet citam – kā man – tādi stāsti ļoti patīk. Un tieši tāpēc patīk, ka stāsts ir skandalozs arī šodien. Seksuāls, sadomazohistisks akts starp cilvēku un zirgu vēl nebūtu nekas (kas tikai pasaulē nenotiek!), bet īsta, abpusēja mīlestība, kāzas un greizsirdība abu starpā – lūk, kas ir īsti jocīgi un šaušalīgi! Tirpas noskrien pār muguru pēc, piemēram, šāda episka jautājuma: „Viņai būs kumeļš”, domāja Nerons, „bet, kāds tad viņš būs?” (18) Visam vēl klāt kripata mizantropijas, uguns un alkohola, un beigās Pāvila Gruznas stāsts kļūst par netīrāko, perversāko un savā ziņā baisāko stāstu šajā grāmatā.

Pavisam citāds ir Zemgaliešu Birutas stāsts „Bulvāra ziediņš”. Tumsas tajā gaužām maz, bet labi daudz mīlas, drāmas un traģikas. Šis stāsts patiks tiem, kuriem iet pie sirds Tolstoja „Anna Kareņina”, kā arī viens otrs Zolā vai Turgeņeva romāns. Lai arī šis stāsts visvājāk iekļaujas kopējā krājuma kontekstā, tomēr piešķir tam dažādību un lasītājam varētu pat sniegt atslodzi no iepriekšējiem stāstiem. Protams, tikai tādā gadījumā, ja lasītājs negrasās lasīt starp rindiņām un prātuļot, kas tā Blanše tāda – zieds vai cilvēks? Lai nu kā, Zemgaliešu Birutai labpatīk stāsta beigās maķenīt pamoralizēt, kas nemaz nav slikti, ja ņem vērā stāsta traģisko iznākumu, tomēr kopējo „fīlingu” morāle nedaudz izjauc.

Eduarda Cālīša stāsts „Brīnums” klāj tumsu (vai gaismu?) virs to galvām, kuri izstumti no sabiedrības kādas ligas vai nepareizas domas dēļ. Ar šādu interpretāciju varētu tīri glīti izbraukt cauri jebkurā diskusijā, kuras priekšmets būtu šis stāsts. Un, ja vēl gadījies lasīt Jauno Derību, tad Cālīša stāsts visādā ziņā var kļūt par pašapziņas spodrinātāju, grāvēju vai citādāku šīs nepieciešamās īpašības manipulatoru. Šeit nu ir vietā teikt, ka Cālīša stāsts pamatīgi ož pēc kāda mūsdienu postmodernās prozas gabala, tāpat kā, teiksim, Jāņa Akuratera „Sātana sapnis” ož pēc Einfelda. Atšķirība vien tāda, ka moderno prozu 20. gs. sākumā, ņemot vērā minēto stāstu nepopularitāti tā laika lasītāju vidū, šķiet, dēvēja par „drazu kaut kādu”, bet mūsdienās tā ir „augstā māksla”.

Pirms sāku neprātīgi apjūsmot Jāņa Veseļa garstāstu „Noziegumu pilsēta”, jāpiemin Augusta Baltpurviņa stāsts „Likteņa lopiņi”, kas ir krājumā ja ne vistumšākais, tad visskumjākais un drūmākais noteikti. Tas tāpēc, ka vardarbība pret cilvēku nobāl vardarbības pret sunīti, kaķīti vai kādu citu lopiņu priekšā. Šajā stāstā jau tiek spēlētas citas, daudz vārīgākas dvēseles stīgas, raujot vaļā veselu minora gammu plejādi. Baltpurviņš lieliski zina, kā manipulēt ar lasītāja emocijām, un, bārdā smīnēdams, liek lietā nāvīgus ieročus, stāsta noslēgumā rakstot: „Vakars bija dzestrs, un Taksis, laikam skrējis pār smilgoto, rasoto pļavu, bij slapjš un drebēja. Jauns, nemaldīgs trakuma pierādījums! Norībēja šāviens, Taksītis, kā sēdējis, viss saslējās un saliecās, it kā viņam ass iesms būtu iedūries krūtīs, tad pacēla priekškājiņas un, kā senāk maizi lūgdamies vai bērniem par prieku, pakarcenēja vēl ar tām, tad spēji novēlās sāņus, nodrebēja vēlreiz un bij pagalam” (67) Sak, jezga ar Rīgas cirku lika sajusties padrūmi? Nieki, izlasiet Baltpurviņa stāstu, redzēsiet kāda ir sajūta, kad sirdi rauj no krūtīm ārā.

Jāņa Veseļa garstāsts „Noziegumu pilsēta” ir pēdējais un garākais stāsts krājumā. Krājuma veidotāji, šķiet, ar nodomu atstājuši pašu labumu uz beigām, lai lasītājs grāmatu aizvērtu, pozitīvu emociju pārņemts. Protams, cik nu pozitīvas emocijas var būt pēc šaušalīgu slepkavību un vardarbības pārsātināta stāsta. Veselis nebaidās rakstīt tieši un skaidri: „Mīklaina slepkavība. Vakar pulkstens astoņos atrasts Kazarmu kalnā nepazīstamas jaunavas līķis. Līķis atrasts līdz pusei izģērbts. Abas krūtis caurdurtas ar asu iesmainu turekli. Krūšu starpā āda viegli ieskrambāta” (103) Mīklainā slepkavība satricina mietpilsonisko pilsētiņas sabiedrību un iesēj sēklu, no kuras stāsta gaitā izaug distopiska, cilvēkam naidīga pasaule.

Stāsts sadalīts sešās nodaļās, kas padara lasīšanu ērtu un raitu. Nemitīgais kāpinājums tiek panākts, arvien palielinot šaušalīgās vardarbības ainas, no vienas puses, un tēlojot sabiedrības, varas iestāžu nespēju rīkoties, no otras puses. Stāsts ir kā svari, kur vienā kausā likto tikumību lēnām pārspēj otrā kausā liktais, līdz absurdam brutālais ļaunuma atsvars. Stāsts ir ārkārtīgi neērts cilvēkam, kas pasauli uzskata tikumīgu, sakārtotu un Dieva vai kādas citas varas pareizi pārvaldītu. Veselis nevienu no sava stāsta tēliem nav radījis patīkamu lasītājam. Tie visi ir pilnīgs pretstats cilvēkiem, kādus mēs vēlamies redzēt sev apkārt un kādi savās muļķīgajās iedomās esam mēs paši. Patiesībā jau autors neko nav šeit izdomājis, tikai ielicis caurspīdīgā stikla kastē visu to, kas citreiz stāv noslēpts zem smaidiem, meliem un rozā ietinamajiem papīriem. Bet cilvēks ir „tukšs smadzeņu fantoms” (142).

Atskatoties uz šo stāstu krājumu, vēlreiz jāteic, ka būtu muļķīgi gaidīt no tā pliku izklaidi, nervu pakutināšanu vai palīdzību laika nosišanā tramvajā. Visi šie stāsti drīzāk var kalpot kā maza daļa jau zināmu un mazāk zināmu latviešu autoru daiļrades iepazīšanā. Skaidrs, ka šie teksti nav izcili un neieņem pārāk nozīmīgu lomu katra autora daiļradē, tomēr tie lasītājam lieliski parāda, cik daudzpusīgs var būt rakstnieks. Kurš gan varēja iedomāties, ka „Kaķīša dzirnavu” autors Kārlis Skalbe reiz uzrakstījis tādus murgainus stāstus kā „Apakšzeme” un „Letarģija”? Vai, kuram prātā ienāca, ka ir tāds Pāvils Gruzna, kurš jau pirms simts gadiem uzcirtis stāstu par zoofiliju? To visu līdz šim zināja tikai literatūrzinātnieki, bet līdz ar šo krājumu arī mēs, parastie lasītāji, varam uzzināt šādas, lūk, lietiņas un saviem draugiem stāstīt, ka ne viss, kas ir šodien, ir tas labākais un ka latviešu literatūrā nav tikai Rainis, Aspazija un Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavas”.