Latvieša svētā govs. Ieva Dāboliņa „Lieta LR2”

Grāmatnīcu plauktos ir parādījies suvenīru zīmola “Latvju lietas” saimnieces un mākslinieces Ievas Dāboliņas debijas dzejoļu krājums „Lieta LR2”. Jaunā autore līdz šim aktīvi darbojusies interneta vietnēs, publicējot trīs savas esejas ar kopējo nosaukumu „Pasaka par Latviju” (2011) - par Saeimas pirmsvēlēšanu situāciju. Debija ir pirmais solis, kā un kādā veidā oficiāli rakstnieks vai dzejnieks sevi pieteiks literārajā telpā, un, manuprāt, šoreiz ir iezīmēts skaidri nolasāma koncepcija un mērķtiecīgi veidots portrets.

Dāboliņas esejas bija pirmā un samērā klusā saucēja balss, kura pa diviem gadiem ir pieņēmusies skaļumā. Dzejoļu krājuma nosaukums „Lieta LR2” ir loģiski atšifrējams, proti, Latvijas Republikas otrā atmoda, kas trāpīgi liecina par autores patriotisko raksturu. Lai gan dzejā atkārtojas autorei arī acīmredzami svarīgs tēls – Latvijas Radio 2. Radio par godu ir iekļauta pat „Oda Radio 2”, kas vēstītāja izpratnē apzīmē patieso tautas daļu, kura interesējas par savu dzimto vietu. Tomēr, vērtējot abus nosaukuma variantus, ceru, ka pirmais šifrējuma mēģinājums būs patiesāks, jo autores nostāja par Latvijas valsti un vienotu tautu ir dzejoļa krājuma vadmotīvs. Paredzams un arī tendenciozs ir dzejas telpas nodalījums, ka tieši laucinieki, kas nākuši no dabas klēpja, ir šķīstāki un patiesāki par bagātajiem, materiāli noskaņotajiem pilsētniekiem, kuriem, kā liekas, visiem bankā ir pa kredītam. Dalījums ir panākts ar simbolu izvēli un kultūrā sakņotām reālijām. Piemēram, valsts vadība tiek raksturota ar frāzi - „karalis ir kails!”, kura aizgūta no Hansa Kristiana Andersena pasakas „Karaļa jaunais tērps”; tiek izmantots arī Lāčplēša motīvs - Lāčplēsis iznīcina pats sevi, nevis to Daugavā iegrūž Pumpura versijas Melnais bruņinieks. Šādu simbolu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt... Dzejas vēstījumu nomāc atsauču birums, lai gan tās iesaistītas ar mērķi paspilgtināt izteikto domu. Dzejprozā „Es solidarizējos”, ko autore vēlējusies nosaukt par eseju, dominē cita autorība, zūd personīgais un neatkārtojamais teksts - garā saspēlē, kurā tiek pretargumentēti dziesmu teksti, gaist dzejoļa jēga: „Zvaniņš skan, zvaniņš skan, Ziemassvētki brauc. / Un es braucu ar riteni no Mārupes tieši Rīgā iekšā pāri / Akmens tiltam, jo decembra sākumā man nav piecdesmit / santīmu, ko samaksāt par autobusu.” (7. lpp.) Neveikls būs jebkurš teksts, kurā savītas neskaitāmas tēmas i par ārzemnieku atpūtu Vecrīgas ielās, i par materiālo labklājību, i par pamestajām lauku mājām, i par latviešu karavīru slavu, i par dabas skaistumu utt. Kā jau raksturīgs jauniem dzejniekiem, dominē trauksme un revolucionārais gars, jo dzejoļu krājumā tiek „atvērta” visu sakrāto emociju bagāža. No 59. līdz 85. lpp. ir ievietoti teksti, kādi varētu skanēt radio raidījumā „Latviešiem pasaulē” un kas veido pat veselu "dzejoli": "Arturs Aabeltinjsh Iirijaa / Zaigai Jansonei Vecbebros / Suutu vecmammai sveicienus un iesaku nekrenjeeties / tik daudz, bet labaak paklausiities LABVEELIIGAA TIPA / dziesmu „man visi radi dziivo aarzemees”!” (59. lpp.) Šāds mākslinieciskais paņēmiens disharmonē ar autores pašradīto portretu - reālijas traucē simboliskumam, tādēļ vietām krājuma kompozīcijas plūdumā rodas sadrumstalotība.

Ievas Dāboliņas dzeja ir sociāli ievirzīta, tajā tiek akcentētas problēmas par sociālo kārtu nevienlīdzību un zemākās šķiras diskrimināciju. Liriskais „es” pie lasītāja vēršas ar konkrētu morāles vērtību skalu, kuras augšgalā ir taisnīgums, godīgums un vienlīdzība. Sociālā ievirze daļēji attaisno to, ka dzeja ir vairāk deklaratīva nekā liriska: „Kapu grābekļu fonds, kas apgādās ar maziem kapu / grābeklīšiem bērnudārzus. Rozā un zilu kapu grābeklīšu / iegādei tiks organizēts iepirkums, kam LTV1 akcijā jau / saziedoti 37 562 lati.” (33. lpp.) Statistikas dati mijas ar gadu skaitļiem un masu saziņas līdzekļu ziņām. Reizēm panti tiek numurēti ar mērķi uzsvērt likumību un secību. Paralēli likumsakarībām, dzejnieces radītajam tekstam piemīt bagātīga ironija, kura palīdz runāt par emocionāli smagām lietām - piemēram, dzejolī „Aizbraucēju kokteilis”: „Sastāvdaļas: Glāze nenokārtojamu saistību; / Glāze izmisuma; Glāze pazemojuma; Pusglāze bezpalīdzības; / Pusglāze aizvainojuma; / Pusglāze naida un dusmu. / Pagatavošana: / Visas sastāvdaļas ielej blenderī un labi sakuļ. (..) Pasniedz ar lidmašīnas biļetēm.” (62. lpp.) Skarbā ironija pat iezogas „tabu” tēmās. Protams, ne jau pirmo reizi dzejnieki aktualizē lietas, par kurām parasti publiski nerunā, bet Ieva Dāboliņa uzsver sabiedrības vienaldzību, nevis indivīda pārdzīvojumu. Liriskais „es” cenšas visām problēmām sniegt racionālu cēloņu un seku iztirzājumu: „Slepkavības atbalsta valsts, nekādi neatbalstīdama / dzīvības saglabāšanu – ne morāli, ne fiziski. / Slaktiņu atbalstām mēs – sabiedrība, kura uzskata, ka / bērna nogalināšana pirms dzimšanas ir labāka (..) .” (41. lpp.) Liriskā „es” balss pozīcija ir divējāda, no eksistenciāli sāpīgas nots tā pāriet uz sentimentālu maigumu. Dzejkrājums ir papildināts ar melnbaltiem attēliem, kuros redzama Latvijas daba un iedzīvotāji. Atverot grāmatu, jāsastopas ar nostaļģiju raisošu bildi: govs saimnieces pavadā dodas mājās. Latvieša svētā govs...

Dzejkrājumā rezignēta sievietes un vīrieša mīlestība tiek aizstāta ar mīlestību pret Latviju. It sevišķi pēdējais dzejolis „Neraudi, Latvija, pagaidi”, atgādina pozitīvisma literatūras ietekmi ar pacilātu intonāciju, kura vēsta par darba prieku un gaišu nākotni: „Piecelies, Latvija, pasmaidi, / atgūto zemi / viņi ars / un tīriem sviedriem slacīs.” (113. lpp.) Himnas monumentālajās noskaņās arī noslēdzas debijas krājums.

Vieni dzejoļu krājumu „Lieta LR2” sauks par stereotipu pārpilnu ainavu, kurā latvietis nāk ar baltu lina kreklu; citi - par īsteno latvieša patiesības balsi, kad pašnāvniekam līdzi ir jāņem „godmanis”, - kur kliedz par cilvēka vislielāko vājumu – vienaldzību līdzcilvēka nelaimē un bailēs no mainības. Bet kopumā dzejoļu krājums „Lieta LR2” ir subjektīvs latviešu tautas likteņa atainojums pēdējos divdesmit gados. Un formas ziņā autorei pavisam noteikti labāk padodas īsas un kodolīgas domas, ko apstaro pietiekama ironijas deva: „še tev piga – naša riga / Rīga nav vaša / Rīga nav naša / Rīga nav Saša / Rīga ir paša.” (95. lpp.)

Dalīties

Back