Dzīves ainava. Monogrāfija „Jūlijs Feders”

Pētniecisku rakstu un reprodukciju krājums ir līdz šim apjomīgākais Jūlija Federa radošā mantojuma apkopojums, un, ja vien mākslas zinātnieku darbs institucionālā ziņā tiktu novērtēts tikpat godbijīgi kā mākslinieku radītais (cik utopiski!), droši vien šī monogrāfija tiktu apbalvota kā nozīmīgākais šīgada mākslas izdevums. Viens no Latvijas mākslas vēstures klasiķiem ir pagodināts ar skrupulozu un mūsdienu mākslas zinātnes uzdevumiem atbilstošu pētījumu, aizpildot iespaidīgu latviešu 19. gadsimta kultūras vēstures robu. Gluži tāpat kā lielākajai daļai „Neputna” izdevumu, arī Federam veltītā monogrāfija ir mākslas profesionāļu ilgstoša zinātniski pētnieciskā darba rezultāts – rakstu autoru vārdi paši par sevi garantē bezkompromisu kvalitāti.

Izdevums ir ievērības cienīgs arī ar Federa personību mazāk saistītu iemeslu dēļ – tas ļauj izprast ainavu kā mākslas žanru plašākā kontekstā, iemācīties to ‘skatīt’ un ‘lasīt’ ārpus stilistiskajām kategorijām. Tiesa, tas nav kabatas formāta izdevums (pirmkārt, jau savu izmēru dēļ), ko laiski pašķirstīt pirms miega vai, īsinot laiku sabiedriskajā transportā, jo lasīšanas process prasa nepārtrauktu koncentrēšanos arī no jomas speciālistiem. Jāuzteic minimizētu reprodukciju izkārtojums gar lappušu malām vai blakus tekstam, kas ērti un pārskatāmi ilustrē lasīto, kā arī atvieglo tā uztveri.

Akadēmisko izdevumu vidū monogrāfiskie pētījumi ir izplatītākā forma lokālajā mākslas zinātnē, klasisko „dzīves un darbu” modeli arvien biežāk, tostarp arī šajā gadījumā, sadalot atsevišķi tematizētās nodaļās. To savstarpējā secība organiski virzās no vispārīgi plašākām tēmām (Federa biogrāfija) uz specifiskākām (signatūru un izmantoto tehnoloģiju izpēte). Gleznotāja radošā mantojuma tehniskajai pusei pievērsās restauratores Dzintra Temerova un Inese Sakne, savukārt Federa darbu gaitas privātkolekcijās ieskicējusi mākslas zinātniece un galeriste Ivonna Veiherte. Mēģinājums radīt pilnvērtīgu Federa radošās darbības portretējumu radījis nepieciešamību aprakstīt arī gleznotāja pievēršanos fotogrāfa praksei viņam piederošajā fotoateljē Jelgavā. Lai arī kopumā Intas Pujātes raksts „Fotogrāfijas epizode Jūlija Federa radošajā biogrāfijā” ir saistošs un akadēmiski korekts, uz pārējo nodaļu fona tas šķiet lieks, jo nesniedz būtiskas atziņas par Federu kā mākslinieku – saikne (vai tās neesamība) starp Federa aizraušanos ar fotogrāfiju un viņa glezniecību nešķiet pietiekoši aktualizēta kā tēma. Galvenokārt tas skaidrojams ar minimālo saglabājušos liecību daudzumu, ko atzīst arī pētījuma autore. Neskatoties uz šo nepilnību, Intas Pujātes pētījums ir aizraujošs ieskats agrīno fotosalonu darbībā Latvijas teritorijā.

Vēsturniece Edvarda Šmite rakstā „Seni Notikumi. Jaunas liecības” iepazīstina ar Jūlija Federa dzīves gājumu, kritiski izvērtējot līdzšinējos pieņēmumus par mākslinieka biogrāfiju. Tekstā apkopots un analizēts ļoti plašs arhīvu materiālu un citu vēsturisko liecību klāsts, kas sniedz ieskatu Federa svarīgākajos (un arī mazāk svarīgajos) dzīves notikumos. Likumsakarīgi, ka uzmanība pievērsta galvenokārt apkārtējai videi un apstākļiem, kādos dzīvoja un radīja mākslinieks, Federa personības portretējumam kļūstot sekundāram. Mākslinieka rakstura iezīmes atklājas atsevišķos vēstuļu pārstāstos, piemēram, par nepacietīgo pieteikšanos uz pasniedzēja amatu Pēterburgas Mākslas akadēmijā vai arī skolas gadu raksturojumā. Personiska rakstura liecību trūkumu vietām kompensē Šmites asredzīgums – tiek konstatēts, ka Feders savulaik sajaucis vai neatcerējies tādus faktus kā savu dzimšanas gadu, mātes pirmslaulību uzvārdu vai studiju pārtraukšanas gadu; kā interesanta detaļa izceļas arī Federa neparastā bērnu vārdu izvēle. Šādas detaļas zināmā mērā konkretizē mākslinieka tēlu, padara to personiskāku. Bez dažām atkāpēm (piemēram, Jelgavas skolas kolēģu apraksta) būtu iespējams arī iztikt, taču kopumā faktoloģiski piesātinātā nodaļa sniedz aizraujošu ieskatu ne tikai paša Federa dzīves gājumā, bet arī daudzveidīgajās laikmeta norisēs, un šī īpašība attiecināma arī uz pārējiem monogrāfijas rakstiem.

Kā būtiskākie jāuzsver mākslas zinātnieku Eduarda Kļaviņa un Kristīnes Ogles pētījumi. Koncentrējoties uz Federa radīto dabasskatu analīzi, tie veido izdevuma saturisko kodolu. Abu zinātnieku teksti atgādina lasītājiem, cik lielā mērā klasiskā glezniecība ir nianšu māksla, kurā nepārvērtējama nozīme ir katram, pat šķietami nejaušam motīvam, krāsu, formu vai gaismu niansēm. Metodiski balstoties uz formālo, ikonogrāfisko un salīdzinošo metožu miju, pamazām, bez pārsteidzīgiem secinājumiem tiek atklāta Federa loma Latvijas mākslas vēsturē un arī plašākā tā laika mākslas norišu kontekstā. Eiropas 19. gadsimta otrās puses kultūra ir galvenais idejiskais lielums, ar kura palīdzību tiek meklēts un aprakstīts mākslinieka rokraksts, paralēli apgaismojot lasītājus ar ieskatu tā laika ainavu glezniecībā. Lai arī Rietumeiropas mērogā Federa glezniecība neizceļas ar būtiskām inovācijām vai kardinālām atkāpēm no savā laikā vispārpieņemtā, mūsu mākslas vēsturē viņš ir vienīgais latviešu izcelsmes akadēmiskajam reālismam pietuvinātas ainavu glezniecības pārstāvis.

Rakstā „Jūlijs Feders – ziemeļu romantiķis” Eduards Kļaviņš analizē Federa daiļrades agrīnā posma romantisma noslieces un motīvu analoģijas ar Skandināvijas zemju kolēģiem – neizbēgama bijusi ietekmēšanās no Ermitāžā apskatāmajiem mākslas darbiem, ka arī vispārējā akadēmiskā romantisma dominance Pēterburgas akadēmijas dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā. Eduarda Kļaviņa pētījums apliecina, ka Federa mākslinieciskais ceļš lielā mērā ir tā laika ārējo apstākļu diktēts. Pakļaujoties Eiropas un Krievijas oficiālās mākslas tendenču ietekmēm, Federa agrīnā glezniecība ir vērtējama kā līdzvērtīga ziemeļu romantisma glezniecības sasniegumiem un iekļaujas tās vispārējo pazīmju lokā.

Federa daiļrade, sākot ar 19.gs. 80.gadu otro pusi, smalki analizēta Kristīnes Ogles pētījumā „Starp tradīciju, dabu un jūtām”. Līdzīgi kā iepriekšējā nodaļā, Federa glezniecības kodols tiek meklēts ciešā dialogā ar viņa laika un amata biedru (Arhipa Kuindži, Vladimira Orlovska, Ivana Šiškina, Izaka Levitana u.c.) radīto un dominējošajām stilistiskajām kategorijām, tādējādi noskaidrojot gan māksliniekiem kopīgo, gan Federam īpatnējo. Rakstā būtiska loma ir Federa latviskuma meklējumiem, brīžiem pakļaujot to mazliet stereotipiskajai definīcijai, kas saistās ar rāmu, lirisku apcerīgumu, tautasdziesmu noskaņām, klusinātiem motīviem utt. Brīžiem mēģinājumi saskatīt latvisko šķiet pārlieku sentimentāli un lieki, bet kopumā tie sasaucas ar iepriekš minēto „dialoga” metodi, ļaujot precīzāk apzināt Federam raksturīgo. Iespējams, ka vairākkārtējie centieni etniski nacionālā mērogā identificēt gleznotāju skaidrojami arī ar viņa līdzšinējo lomu sabiedrības apziņā. Proti, Feders šķiet vairāk iemīļots mākslas profesionāļu un kolekcionāru aprindās, plašākas publikas vērtējumā nekļūstot par tādu kulta figūru, kuru katrs otrais mākslas mīļotājs nosauktu par iecienītāko Latvijas mākslinieku. Tas nenorāda uz kādu harizmātisku īpašību trūkumu Fedra darbos, drīzāk gan uz zināmām masu gaumes tendencēm, pie kurām novedis nepietiekamais kultūras mantojuma izpratnes līmenis. Federa dzīves laiks nesakrīt ar klasisko latviskās mākslas kanonu, kurā vēsturiski neizbēgamu apstākļu dēļ dominē 20. gadsimta mantojums, kas saistās ar brīvvalsts gadu sasniegumiem. Līdz ar to arī Federa tēls stāv nedaudz atstatus no tā, ko asociatīvi iemieso Latvijas mākslas tradīcijas.

Monogrāfijas (galvenokārt izvērstāko nodaļu) autoru redzējumā mikroskopa precizitāte ir apvienota ar panorāmiskumu, piedāvājot lasītājiem nevis acīmredzamo un pašsaprotamo, bet drīzāk izgaismojot ar neapbruņotu aci nesaskatāmās Federa dabasskatu dimensijas. Rūpīgās darbu analīzes liek paraudzīties uz šķietami vienkāršajām kompozīcijām daudz rūpīgāk un saskatīt to glezniecības spēku, kas slēpjas aiz vizuāli atpazīstamu dabas objektu iedzīvināšanas pie sienas pakaramos priekšmetos. Kā jau minēts sākumā, izdevums nav paredzēts pasīvai lasīšanai. Ikonogrāfisko motīvu un formālo paņēmienu analoģijas un pretnostatījumi, kā arī sociāli vēsturisko kopsakarību iezīmēšana ir veids, kā padarīt „redzamāku” pētniecības procesu un mudināt uz lasītāja iekšējo diskusiju ar autoru iztirzājumiem. Pētījumu valoda un izteiksmes stils nav kategorisks vai didaktisks, tādēļ, tēlaini izsakoties – ir atstāta brīva vieta lasītāja pārdomām un priekšnojautām.