Gruzijai pa pēdām. Nora Ikstena “Dievmātes draudzene”

Noras Ikstenas jaunākajai grāmatai piemīt lieliskas iespējas pavērt durvis uz viņas daiļradi. Protams, neizpaliekot arī iespējai iepazīties ar Gruziju. Izdevniecība „Dienas Grāmata”, kur arī izdots šis darbs, “Diezmātes draudzeni” definē kā Noras Ikstenas pieredzes grāmatu – būtībā formulējums, kam nevarētu nepiekrist, jo, mēģinot to ierindot kādā no žanriem, tas īsti neizdodas. Vistuvākais varētu šķist ceļojuma apraksts, kas ir prozas paveids, kuram pamatā ir dokumentalitāte, bet, šķiet, ka Ikstenas darbā iztrūkstošais ir tieši ceļojums. Jo kas tad ir ceļojums? Cilvēks var ceļot domās, ar mugursomu uz citu kontinentu, no vienas darba vietas uz otru, bet tas vienmēr ir kaut kas nepastāvīgs, pārejošs un kaut kas tāds, kam ir lemts beigties. Bet, kā pati rakstniece grāmatā nereti uzsver, tad Gruzija viņai vairs nav ceļojums, tā ir viņas otrā dzimtene, mājas.

Nosaukums „Dievmātes draudzene” ir aizgūts no 20. gs. pirmās puses gruzīnu rakstnieka Grigola Rabahidzes dzejas rindām, kurās viņš Gruziju nosaucis par Dievmātes draudzeni. Iespējams, ka viņa dzīvesstāsts mazliet sasaucas ar Ikstenas likteni, jo viņš pēckara gados devies trimdā uz Ženēvu, skumdams pēc savas dzimtenes. Lai gan Noras Ikstenas aizdošanos uz Gruziju nevar nosaukt par trimdu, bet drīzāk par sekošanu savai sirdsbalsij, tomēr skumjas jau neizzūd. Grāmatas sākumā var lasīt šādas rindas: „Stāstu par Dievmātes draudzeni es varētu sākt ar jebkuru šeit piedzīvoto epizodi. Jo katrai no tām piemīt ārpusnieces redzes vienreizība un spilgtums. Bērna izbrīns, piedzīvojuma garša. Un tomēr ar vilkmi iemīlēt kā savu, būt kam vairāk par ienācēju, viešņu.” (10)

Un tā tiešām ir, jo šo grāmatu var sākt lasīt gandrīz vai no jebkuras lapaspuses vai pat no beigām uz sākumu, ja ir vēlēšanās, un lasītājs neko nebūs palaidis garām, jo sižetiskās līnijas, kas vītos cauri visam darbam, te nav. “Dievmātes draudzene” sastāv no mazākām vai lielākām epizodēm, ko rakstniece ir piedzīvojusi Gruzijā, aptverot tādas jomas kā reliģija, dabas varenība, gastronomiskas izpriecas, tikšanos ar cilvēkiem, kuri atstājuši nospiedumus viņas dzīvē utt.

Atklāti runājot, Gruzija manās acīs vienmēr ir bijis kaut kas svešs, tāls, trokšņains, ar nevaldāmiem autobraucējiem, temperamentīgiem cilvēkiem, neizrunājamiem politiķu vārdiem – cik klišejiski vien var būt. Un vēlme iepazīt Gruziju tuvāk pagaidām tā arī nav radusies. Lielā mērā tas ir skaidrojams ar kultūru un konfesionālām atšķirībām, un, ja roka kaut kur celsies un gribēsies braukt, tad tas drīzāk būs rietumu virziens. Lai gan jāatzīst, ka Noras Ikstenas pēdējā nodaļā aprakstītā vīnogu ražas vākšana (“rtveli” gruzīnu valodā), kurā viņa pati piedalījusies pirmo reizi mūžā, būtu tas, kā dēļ varbūt gribētos uz turieni jel kādreiz aizdoties. Kaut gan, tā padomājot… kāds prieks no malā stāvēšanas, ja vīnogas Gruzijā atļauts mīcīt vien vīriešiem? Citējot rakstnieci: „Zem vīru kailajām, spēcīgajām pēdām vīnogas pārvēršas čabās un jaunā sula priecīgā straumē līst toverī.” (126) Kad Ikstena jautājusi, kamdēļ to nedrīkstot darīt sievietes, gruzīnu večuka atbilde bijusi vienkārša: „Tā nav sieviešu lieta.”

Iespējams, tieši iepriekšējā saskaršanās tiešā vai netiešā veidā ar Gruziju varētu būt atslēga uz šīs grāmatas sirdi. Ja kādreiz ir būts Gruzijā, tad Noras Ikstenas aprakstītais ļaus iekrist tādos kā sentimentālos uzplūdos, citādi Gruzija kļūst lasītājam redzama it kā caur stiklu. Rakstniece bagātīgi sniedz atsauces uz dažādiem Gruzijas kultūras cilvēkiem, kinorežisoriem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas padomju gados noteikti bija plaši pazīstami. No vienas puses, tas ir it kā apsveicami, ka rakstniece vēlas iepazīstināt lasītājus, kaut vai garāmejot, ar gruzīnu kultūras mantojumu un bagātībām, piemēram, citējot rindas no kāda gruzīnu dzejnieka vai aprakstot slavenu filmu kinokadrus, bet vai jaunākas paaudzes lasītājam šie vārdi nepaslīd garām? Protams, visu var norakstīt uz lasītāja erudīcijas trūkumu vai neesošo interesi, bet “ārpasaulīgas” informācijas daudzums grāmatu pārsātina.

Patīkami, ka daudzviet Ikstena lasītājam var likt patiesi pasmaidīt. Piemēram, ainas ar braukšanu kopā ar dzīvu burvaku jeb puscūķi līdz malām piekrautā automašīnā, lai pēc tam to notiesātu Ziemassvētku mielastā, vai arī izcilā epizode ar franciski runājošo gruzīnu aitu ganu Aleksandru Kazbegi, kas, būdams slavens 19. gs. gruzīnu rakstnieks, reiz nolicis uz mutes franču tūristus, aitas ganot, runādams skaidrā franču mēlē. Citas ainas atkal šķiet pārāk personīgas, lai tiktu izliktas uz papīra, un te noteikti jāpiemin rakstnieces pāriešana pareizticībā.

Grāmatas valoda ir emocionāli raita, pat jāatzīst, ka te sastopas divas valodas, latviešu un gruzīnu, jo rakstniece ik pa laikam teikumos ievij arī gruzīnu izsaucienus, lai mēģinātu atspoguļot konkrētā brīža sajūtas. Izrādās, ka gruzīnu valodā nepastāv mazie un lielie burti un gruzīnu alfabētam nav līdzinieku pasaulē, burtus drīzāk vajadzētu saukt par rakstu zīmēm. Ikstenas teikumu konstrukcijas ir ļoti vienkāršas, un tā ir rūpīgi izmeklētu vārdu esence.

Lasītāju var ne mirkli neatstāt sajūta, ka šī grāmata galvenokārt bija nepieciešama pašai Norai Ikstenai. Lai apzinātos, kādas tomēr Gruzijai ir bagātības, gan dabas, gan cilvēciskās. Jo domas jau ir kaut kas viens, bet, uzliekot domas uz papīra, tās iegūst pavisam citu vērtību. Tas ir jau ir ļoti intīms iespaids par piedzīvoto. Trūkst Norai Ikstenai tās mūsu Latvijas. Brīžiem tīši, brīžiem netīši, bet smeldzi var just, pat pārlieku: „Tomēr neliegšos, ka mans jaunizceptās eiropietes noteikumu un kārtības mīlestības gars Gruzijā ir bieži drebināts.” (10)

Grāmata aizies tautās, ko veicinās arī tajā atrodamie fotoattēli ar komentāriem. Gruzijā pirms laika jau notika grāmatas prezentācija, un arī Latvijā tā cītīgi meklē un atrod savus lasītājus. Ja mērķis ir parādīt un iepazīstināt ar Gruzijas daudzveidību, rakstniecei ir izdevies. Pat, ja intereses par Gruziju sākotnēji nav, var pamēģināt atkal un atkal pārliecināties par autores pieredzes un valodas skaistumu. Es gan nekādas garantijas nesniedzu.