Unikālais skaistums. Nora Ikstena „Dievmātes draudzene”

 „Tik pompoza un muļķīga izskatās modernā, sarežģītā šodiena salīdzinājumā ar apburošo, bet viedo un skaidro vakardienu. Tieši šī vakardiena ir Gruzijas īstenais gars,” (50) raksta Ikstena. Tieši tāpēc, ja vienā vārdā būtu jāraksturo Noras Ikstenas „Dievmātes Draudzene”, es to nosauktu par svētceļojumu – došanos prom no laicīgās pasaules, lai atrastu modernā laikmeta informācijas gūzmā un troksnī pazudušo un pazaudēto svētumu, lai sastaptu atkal sevi – Dieva radīto cilvēku un ieraudzītu Dieva radīto pasauli.

Taču tikpat labi šo grāmatu varētu nosaukt arī par uzmanīgu vērošanu, tāpēc ka tās autore, kā pati ne reizi vien atzīst, šajā valstī ir svešiniece, kura vēlas „redzēt savām acīm, saprast citādo, pieskaries nošķirtajam. Apskaidrot domas.”(32) Ģimene, baznīca, daba, valoda, māksla, sabiedrība un politika – par to visu vēstīts šajā grāmatā.

 Katra no īsajām darba nodaļām veltīta vienam no minētajiem aspektiem, kādam notikumam vai pārdomām, kas to raksturo. Zīmīgi, ka pirmais atgadījums lasītāja ceļā norisinās Bodbes sieviešu klosterī, ko vēlāk Nora Ikstena nosauc par savu „Gruzijas dvēseles vietu” (37). Pareizticībai šajā stāstā ir nozīmīga loma, jo nav iespējams saprast svešu kultūru, neiepazīstot tās ticību – vērtību veidotāju. Un vispilnīgākā pieņemšana svešajā zemē, kļūstot par vienu no savējiem, notiek tieši caur kristību. „Paldies viņiem, pirmo reizi mūžā satiktiem, svešajiem, atšķirtajiem, kas kļuvuši par savējiem, līdziniekiem,” (35) rakstniece pasakās mūkiem, kas ievadījuši viņu šajā ceļā. Daudzie brāļu un māsu klosteri Gruzijā liecina par kristietības spēcīgajām saknēm šajā zemē. Tikpat spēcīgas ir ģimenes saites, kas vienlīdz stipri saista gan vecākus un bērnus, brāļus un māsas, gan attālākus radus.

Gruzijas grandiozie kalni un maigais auglīgais klimats arvien pastiprina Ikstenas pausto atziņu, ka Dievs šai zemei atrodas īpaši tuvu. Iespējams, vietā, kur šķiet, ka „debesis jau var aizsniegt ar roku” (35),  un kur „Dievs ar savu vareno vērienu laidis bezrobežu pasauli; bezrobežu kalnus, gaismu, kas nevis robežojas, bet saplūst ar debesīm,” (118) citādi nemaz nevar būt. Un droši vien tieši dabas varenība ir atklājusi vietējiem pazemību pret dievišķo.

Vienlaikus Ikstena lasītājam liek sajust milzīgo Gruzijas dzīvesprieku, kas nebūt nav pretstats dievbijībai. Dzīves mīlestību apliecina it viss – ēdieni, dzērieni, dziesmas, pati gruzīnu temperamentīgā un karstasinīgā mentalitāte.

Līdztekus skaistajai un idealizētajai Gruzijai Nora Ikstena stāsta arī par „otru Gruziju” – nesakārtotu, noplukušu, pat morāli pagrimušu. Milzīgais cietumnieku skaits un valdības pazemojošā attieksme pret tiem, sava veida cenzūra plašsaziņas līdzekļos, nemieri un protesta akcijas. Nora Ikstena aizstāv Gruzijas tautu, piedēvējot tai cietējas statusu, taču tajā pašā laikā jūtama arī rakstnieces nožēlas pilnā attieksme par to, ka šī pati tauta, kurai Dievs tik daudz ko ir devis, atsakās to novērtēt, nonicina un pazudina.

Grāmata ieved lasītāju svešā kultūrā un liek pārdomāt jautājumu par citādo – vienalga, vai tas būtu tālu prom pasaulē, vai tepat līdzās. Tā rosina domas arī par savējo – kas tieši tāpat paliek savējais arī svešumā un reizēm tieši svešumā kļūst par savējo. (Vai gan kur citur divas latviešu sievietes uzsāktu draudzību tāpēc vien, ka abām ir viena dzimtene?) Dzimtene ir un vienmēr būs tikai viena – ar šādu atziņu Nora Ikstena pabeidz savu stāstījumu: „Devusies dēkā uz Gruziju, sastapu draudzeni uz mūžu. Dievmātes draudzeni. Bet kājas aizvien tai pašā - dzimtenes un valodas medū.” (127)

Ikstena raksta tēlainā, skaistā valodā. Tās vārdos un caur tās vārdiem pausta nepieciešamība apstāties, apklust, norimt, pieņemt savu vienkāršību un necilo stāvokli, ieklausīties. Tāpēc šo darbu vajadzētu lasīt nesteidzīgi, lai nepalaistu garām rakstnieces izcilo, tēlaino izteiksmi, kad, piemēram, „brūni dzeltenās kalnu muguras tajā sagūlušas kā milzīga zvēra ķepas”; (25) vai arī – kad „klusums bija caurspīdīgs” (31). Valodai vispār ir ļoti liela nozīme šajā darbā. Rakstniece citē gruzīnu dzeju gan oriģinālvalodā, gan tulkojumos. Valoda lielā mēra ir arī tā, kas šķir savējos no svešajiem. Tāpēc tik svarīgi ir apgūt sava laulātā drauga dzimto valodu. (starp citu, rūpīgi aplūkojot grāmatas vāku, tieši zem darba nosaukuma uz gaiši zilā debesu fona saskatāmi mazliet tumšāk zili vārdi gruzīnu valodā).

Apstāklis, kas var mazliet kavēt grāmatas lasīšanu, ir tās pārsātinātība ar informāciju par Gruzijā ievērojamiem kultūras darbiniekiem. Daudz saprotamāk un vērtīgāk būtu bijis, ja autore vai nu sniegtu izvērstāku šo personību darbības aprakstu, kas darītu grāmatu ievērojami biezāku, vai arī vienkārši neievītu savā stāstījuma tik daudzus personvārdus. Kas Norai Ikstenai šķiet pašsaprotami fakti, cilvēkam, kam Gruzija nav kļuvusi par „otro dzimteni”, ir jauna informācija un ir grūti to paturēt prātā, iepazīstoties vien ar dažām ļoti koncentrētām zemsvītras piezīmēs nodrukātām rindiņām.

Mazliet savādi bija arī lasīt, kā autore idillizē aizgājušo laiku un tautas kultūras mantojumu un cik asi vēršas pret mūsdienās valdošo haosu Gruzijā, taču jāpieņem, ka bez šādas romantizētas pieejas diezin vai būtu iespējams, pirmkārt, tik izteiksmīgi atklāt, ka katra tauta ir ar kaut ko īpaša un tās skaistums rodams tieši tās unikalitātē, un, otrkārt, simboliski parādīt, ka, lai atgrieztos harmoniskā, dievišķas klātbūtnes cauraustā pasaulē, no ļoti daudz kā jāatsakās – atkal jātop bērnam: vienkāršam, dabiskam, bez jebkādām pretenzijām pret dzīvi.

Fascinē tas, ka Ikstena ir sniegusi pat ļoti personiskas un intīmas detaļas par savu dzīvi un garīgajiem meklējumiem. Un arī viņas pašas pieredze var kļūt par tādu kā nelielu iedvesmu katram, kurš ir noguris no patērētāju sabiedrības uztieptajām normām, reklāmām, steigas, trokšņa un vēlas apstāties, nokratīt to visu no sevis un ieraudzīt, kam tad īstenībā ir kāda patiesa nozīme un jēga.

Ja pieņem, ka rakstnieces iecere, radot šo darbu, bija iepazīstināt lasītāju ar Gruziju vai, drīzāk, modināt lasītājā interesi par to, tas noteikti ir izdevies. Liela nozīme ir arī grāmatas vizuālajam noformējumam – vākam ar Andra Ceriņa kalnu ainavas fotogrāfiju un visiem pārējiem grāmatā ievietotajiem krāsainajiem fotoattēliem. „Dievmātes draudzene”, ļoti iespējams, viesīs, lasītājā vēlmi pašam savām acīm paraudzīties uz Gruziju. Kāpt tās gleznainajos kalnos, cienāties ar šīs zemes augļiem un iepazīties ar vietējo iedzīvotāju neizsmeļamo viesmīlību. Īpaši tagad, kad Latvijā dienas paliek jūtami īsākas, vēsākas un tumšākas un cilvēku sejas sabiedriskajā transportā top arvien dzīves nomāktākas.