Radošais vefietis. Ivars Bražis „Minoksa mantinieki”

Paņemot rokā šo grāmatu, centos saprast, kas mani gaida. Vai tas būs pētniecisks darbs, kur bez vēlmes pāršķirt nākamo lapu neiztikt vai, gluži pretēji – dinamiskais vēstījums, kur nevar vien sagaidīt nākamo pavērsienu... Grāmata strukturāli sadalīta divās daļās: pirmā vēsta par autora dzīvesgājumu, bet otrā nes galveno grāmatas vēstījumu. Pats autors saka, ka grāmatas saturs ir sadalīts trīs daļās: par bērnības gaitām, skolas gaitām un ģimenes izveidi un karjeras attīstību rūpnīcā VEF. Savukārt, izlasot grāmatu, varētu izdalīt trīs emocionālās daļas.

„Minoksa mantiniekus” Braža kungs uzsāk kā autobiogrāfiju, un autobiogrāfiskas etīdes caurauž visu grāmatu. „Dzimtas saknes” – tā sauc pirmo grāmatas daļu – ietiecas laikā pirms 2. Pasaules kara. Mazs ganu puika dzīvo pie vecvecākiem. Idilliska pasaule un bērnība ar aumaļām piedzīvojumu draugu lokā. Varbūt arī jums kādā brīdī šķitīs, ka, ja vēl nedaudz vairāk nostiprināsim bērnības centrālo tēlu vecmāti, mums prātā atausīs ainiņas no Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas”. Protams, šis darbs nav tādas literāras kategorijas, bet prātā uzburt līdzīgas noskaņas pasauli spēj gan.

Karš sešgadīgam puišelim atnesa daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Lidmašīnu uzlidojumi, gar mājām soļojošu karavīru kolonnas, noslēpta munīcija, rotaļas ar to, kā arī šo rotaļu dēļ zaudēti draugi. Māšeles piedzimšana. Krievu karavīru un padomju valsts varas nepiedodamā rīcība, izsūtīti kaimiņi, draugi un skolasbiedri.

Neskatoties uz grāmatas mērķi un tematiku, tā viennozīmīgi ir vērtīga liecība. Tiesa, varētu vēlēties no autora puses sagaidīt padziļinātāku sajūtu un notikušā analīzi par tā laika galvenajiem notikumiem, jo brīžiem šķiet, ka pazūdu laikā. Un tā notiks ar visiem, kam galvā nav iekalta pilnīga kara hronoloģija un frontes līniju atrašanās vietas. Protams, stāsta maza puikas atmiņas un sajūtas, bet raksta vīrs gados, kas saprot un zina notikušo.

Autors stāsta arī par padomju laika agrīnajiem gadiem, bet pats galvenais – par saviem skolas un pusaudžu gadiem, kurus diktē vēlme ballēties, sportot un, protams, mīlestība. Tā aizbīda kolektivizāciju un komjauniešus otrajā plānā... Dullā jaunība reizēm izspēlē negaidītus jokus: tikko kā 18 gadi, un jau precējies, lai gan kabatā nav ne plika graša; pārvākšanās uz Rīgu un pirmie darbi ar neiztrūkstošo valsts mantas piesavināšanos, pārtrauktām skolas gaitām un visbeidzot karaklausību, Sibīrijā būvējot militāras celtnes. 

Šo grāmatas daļu gribētos saukt par ievilkušos ievadu 120 lapaspušu garumā... Grāmatas priekšvārdā I. Bražis raksta: „Viena no ievērojamākajiem Latvijas uzņēmumiem – VEF – vēsture vēl jāuzraksta.” Neskatoties uz to, ka šī grāmata ir autobiogrāfija, tās mērķis ir stāstīt par VEF. No tāda aspekta „Dzimtas saknes” šķiet nedaudz par garu, tomēr tajā pašā laikā par īsu, jo potenciāls kā atmiņu stāstam šim dzīves posmam ir daudz lielāks. Līdz ar to viss ir nedaudz „saspiests”. Izrietot no grāmatas mērķa, prasītos arī izvērst jautājumu par ceļu un iemeslu kopumu, kā Braža kungam izdevās no melnstrādnieka kļūt par veiksmīgu inženieri un rūpnīcas vadītāju, lai arī nekas (patika pret algebru un astronomiju) jaunības interesēs nevedināja uz karjeru inženierzinātnē un tehnikas jomā.

Otrajā grāmatas daļā autors izklāsta savas darba gaitas VEFā. Tiek atklāta rūpnīcas iekšējā struktūra un tās attīstība, kuru vada vēlme pilnveidoties un radīt jaunas, kā arī – pat pasaules mērogā – inovatīvas darba iekārtas un tehnoloģijas. Tas VEFam ļauj kļūt par vienu no labākajām Padomju Savienības rūpnīcām savā nozarē, kā arī tikt novērtētai sabiedroto Rietumu tirgū – ražojot detaļas Nokia. I. Bražis ar savu piemēru parāda, kā, cītīgi strādājot un mācoties,iespējams veidot karjeru, kā arī to, ka bez iestāšanās Komunistiskajā partijā nebija iespējams sasniegt augstākos pakāpienus. Tiesa no rakstītā brīžiem nevar saprast, ko darījis pats autors, kurš atzīts par Latvijas PSR Nopelniem bagāto rūpniecības darbinieku, jo lielāka uzmanība pievērsta rūpnīcas organizatoriskajiem jautājumiem.

I. Bražis ļoti uzsver kolēģu nozīmi viņa paša izaugsmē un VEFa veiksmēs. Te arī atrodams īstais Minoksa mantinieks – radošs, zinošs un saliedēts kolektīvs katrā no rūpnīcas struktūrām. Daudzi vadoši uzņēmuma speciālisti savas kvalifikācijas uz zināšanu dēļ bija kļuvuši par vadošiem citu LPSR rūpnīcu darbiniekiem. Bet brīžiem autors ceļ pārlieku lielus pieminekļus saviem kolēģiem – veselas rindkopas ar darbinieku sarakstiem, par kuriem mēs neuzzinām pilnīgi neko.

Grāmatā ir arī daudz fotogrāfiju, kurās var apskatīt ne tikai Braža kunga ģimeni, bet arī neskaitāmos pieminētos vefiešus. Tomēr ne attēlos, ne arī pašā tekstā nav gandrīz nekā par VEFa ražošanu un ražojumiem, ja vien tas neskar svarīgākās inovācijas vai telekomunikāciju tehnoloģijas.

Jau minēju, ka grāmatu var iedalīt trīs emocionālās daļās. Pirmā ietver dzīves izklāstu līdz darba uzsākšanai VEFā.  Lai arī saistoši rakstīta, tajā tomēr nav jūtams īpašs entuziasms un aizrautība. Savukārt, sākot stāstīt par Vefu, autoram parādās emocijas, kas izpaužas detalizētākā izklāstā un raitākā stāstījuma tempā. Bet savu apogeju stāstījums sasniedz tad, kad jāvēsta par uzņēmuma darbību Atmodas laikā.

Šajā laikā I. Bražis jau ir kļuvis par rūpnīcas vadītāju. Atmoda burtiski uzkurbulē latviešus un rada mērķi, par ko cīnīties, ne tikai piecgades plānus. Tas viss strāvo no pēdējām grāmatas lappusēm. Par VEFa atbalstu atjaunotajai valstij, pretēji citām lielajām LPSR rūpnīcām, jāpateicas tam, ka rūpnīcas vadītājs bija latvietis un viņa kolēģi spēja būt entuziasma pilni. Neskatoties uz rūpnīcas darbinieku, bijušo kara veterānu, atbalstu PSRS saglabāšanai un Interfrontes darbībai, VEF kolektīvs  šajā politiski un ekonomiski grūtajā laikā spēja noturēties pie Latvijas Republikai labvēlīgiem principiem. Taču pēc lepnuma Braža kunga balsī ieskanas arī sarūgtinājums. Atjaunotā Latvijas valsts pagriež muguru VEFam laikā, kad jaunajā ekonomiskajā sistēmā rodas gan finanšu, gan izejmateriālu iegādes problēmas. I. Bražis ceļo pa pasauli un cer iegūt investorus uzņēmumam, kura potenciāls bija patiešām milzīgs. 

Lai arī Ivara Braža grāmatā „Minoksa mantinieki” nesagaidīju gluži to, ko biju cerējis – vairāk par pašu rūpnīcu, ražošanas procesiem un izstrādājumiem –, tomēr izlasītais bija interesants, aizraujošs, reizēm amizants. Grāmata, manuprāt, ir vērtīga ne tikai tādēļ, ka atklāj VEFa vēsturi un sniedz nozīmīgu ieguldījumu tā historiogrāfijā, bet arī tādēļ, ka tā lasītājam piedāvā iespēju izprast sociālos un politiskos procesus Padomju Savienībā, kā arī saprast, kā mainījās dzīve, vienai valsts iekārtai nomainot citu.