LU konference
Atzīšos, lasīšana veicās gana raiti un es pat mazliet „dusmojos” uz sevi, ka ir vēlme „izskriet grāmatai cauri”, lai iespējami ātrāk noskaidrotu anotācijā pieteiktos naida, ciešanu un mīlestības noslēpumus. Šī bija no tām „vakaros lasāmajām”, pietiekami aizraujoša sižeta grāmatām, kuru pēcāk droši vien negribēsies pārlasīt vēl un vēl, jo viss jau ir zināms. Varētu sacīt, ka lasīju romānu nevis teksta baudas vadīta, nevis izbaudot to, kā teksts pasniegts, bet gan paša satura dēļ, lai iespējami ātrāk uzzinātu atrisinājumu, jo, protams, autore ir tiekusies veidot visnotaļ intriģējošu, dinamisku sižetu. Te ir gan vāciešu un dzimtcilvēku attiecības, gan atsauces uz „raganu medībām”, gan nosodāmi ārlaulības sakari, gan padomju režīma tumšākās puses izpausmes, un noslēpumi turpinās arī mūsdienās, tēlojot klosterī „ieslodzītu” sievieti, kas dzīvi nemaz tā īsti nav pazinusi, rēgainas nakts vīzijas enerģētiski spēcīgā, zīmīgā vietā, ārste, kas, iespējams, vēlas nozāļot pacienti un tamlīdzīgi.
Iepriekš gan esmu iepazinusi kolēģu apceres par citiem Baueres darbiem – tāpēc secināms, ka arī romānā „Līdz septītajai paaudzei” ir izmantots viens no I. Baueres iecienītajiem „virzītājspēkiem” vēstījumā: naids un naida spēks. Arī šajā romānā – līdzīgi kā nesen izdotajā „Marta, mana Andromeda” naida „enerģētiskais spēks” saglabā savu ietekmi vairāku paaudžu garumā. Un te ir pat lāsts!
Šobrīd Ingunas Baueres daiļrade, spriežot pēc autores bibliogrāfijas un mājaslapā pieejamās informācijas, respektīvi, grāmatu anotācijām, ir nosacīti iedalāma divās lielās līnijās jeb „blokos”: lata sērijas romāni (un šeit sērijas apzīmējums domāts nevis kā konkrētas sērijas nosaukums, bet gan kā ievirzes, tipa apzīmējums: raiti lasāmi, aizraujoši „gabali”, kas ievelk sevī, taču pēc to patērēšanas nerodas „augstās mākslas pēcgarša”; tādi lasāmie romāni) un vēsturiski-biogrāfiskie romāni (līdz šim radīti darbi, kas veltīti, piemēram, Lizetei Skalbei, Edei Pumpurei, Līzei Rātminderei, Vecpiebalgas skolotāja meitai, Karolīnei Kronvaldei). Izskatās, ka Inguna Bauere pamazām izvērš kādu uzmanības vērtu līniju mūsdienu latviešu daiļliteratūrā: kultūras dižgari, kā arī vēsturiski nozīmīgi posmi un norises tajos caur femīnā skatījuma prizmu; kāda paziņa pieminēja, ka dažas I. Baueres rokraksta iezīmes viņai atgādinot kādus no Regīnas Ezeras tekstiem. Trešā I. Baueres daiļrades līnija pašlaik vēl nav tik izvērsta - tie ir aprakstoša tipa apcerējumi, kas veltīti kādam konkrētam Latvijas reģionam.
Romānā „Līdz septītajai paaudzei” var konstatēt gan drāmas, gan kriminālžanra elementus. Virziens? Droši vien nosacīts „mūsdienu reālisms”. Nosacīts. Tālo pagātni un mūsdienas romānā vieno naida (lāsta) līnija un neveiksmīgas partnerattiecības visos līmeņos un visos laikos.
Ar montāžas/ kolāžas palīdzību vēstījums tiek dalīts nosacītās nodaļās – mijas mūsdienu, nesenas pagātnes un sendienu notikumiem veltītas pasāžas. Izmantojot gredzenveida kompozīciju, rakstniece romānu gan iesāk ar notikumiem, kas risinās mūsdienās, gan arī noslēdz ar šo posmu.
Brīžiem rakstniece iegrimst „kinematogrāfiskā” sīkumainībā, deskripcijā, kas tomēr īsti nedarbojas kā efekts vai stilistisks paņēmiens, bet vairāk gan rosina domāt, ka vietumis autore nav spējusi „filtrēt” iztēlē topošo iespaidu gūzmu un, papildinot un labojot manuskriptu, nav spējusi atteikties no dažiem „rudimentāriem” elementiem, kuriem kopējā vēstījumā nav savas idejiskās slodzes. It kā gana detalizēti tiek ieskicētas dažādas „sānu sižetiskās līnijas”, tomēr īstas nozīmes tām trūkst, tā ir lieka informācija (piemēram, izvērsti Silcenes skolēnu vecāku un to nodarbošanās apraksti).
Tā kā vēstījumā atspoguļots gan 18. gadsimts, vāciskā un zemnieciskā vide, gan padomju periods, gan mūsdienas, tad I. Bauere centusies katru „telpu” iezīmēt arī ar atsevišķiem, specifiskiem valodiskajiem elementiem. Īpaši uzskatāmi tas jūtams epizodēs, kurās tēloti mūsdienu vidusskolēni – brīžiem žargona elementu lietojums romāna ietvaros sāk šķist pat pārāk saasināts. Bet, iespējams, tas tiešām cieši pietuvināts realitātei – rakstniece ir pieredze skolotājas darbā, uz to viņa bieži arī atsaucas
Atrodamas vēl dažas sīkas nekonsekvences: 121. lappusē Annas tēlam veltīts šāds raksturojums: „Kādreiz spoži rudie mati, kurus Andulim tā patika atglaust no mīļotās pieres, tagad nekārtīgām lēkšķēm krita pār nokārto kaklu (...).” Savukārt 166. lapā, aprakstot vīzijā ieraudzītu šīs pašas Annas tēlu, tiek pausts: „Tur bija meitene. Skaista, melniem matiem.”
Sirsnīgi interesējoties par vēsturi, I. Bauere romāna tekstā iekļāvusi arī teorētisku pasāžu „Fakti un pārdomas, lapojot Andreja Johansona grāmatu „Latvijas kultūras vēsture 1710 – 1800””. Varētu vēlēties, lai šāda tipa „ekscerpti” tad būtu kaut kā organiski iekļauti attiecībā arī uz citiem aprakstītajiem posmiem, lai nerastos ne mazāko šaubu, ka šis nav „pašmērķīgs gājiens”, bet pārdomāts paņēmiens. Jo, ja šāda teorētiskā pasāža ir viena vienīga, var prātot, cik liela ir tās „semantiskā slodze”, vai to varētu uzskatīt par vienu no darba „centrālajām atslēgām” utt. utt. Protams, tekstā var smelties papildus informāciju par pagātnē valdījušo ticību māņiem, lāstiem un tajā parādās atsauce uz romāna nosaukumu – frāze „līdz septītajai paaudzei” teorētiskā teksta noslēgumā.
Rakstnieces skolotājas pieredze un vērojumi, šķiet, mudinājuši I. Baueri romānā izvērst pusaudžu aprakstīšanai veltītās pasāžas, vietumis iegrimstot pārāk lielā sīkumainībā – piemēram, cītīgi aprakstot un vairākkārt uzsverot kāda tēla (Laura Placēna) stila evolūciju un pārējo attieksmi pret to, lai gan pašam tēlam vēstījumā dziļi principiālas, virzošas nozīmes nav. Liekas, te izpaudusies skolotājas pieķeršanās saviem audzēkņiem, jaunatnei, vadījusi vēlme izmantot darba gaitās gūtos iespaidus, pieredzi. Lai gan, iespējams, daļu šo tik detalizēto iespaidu labāk vajadzētu aiztaupīt kādam atsevišķam, jaunatnei adresētam tekstam.
Un vēl par jauniešiem – gana zīmīgs notikums romānā ir vidusskolēnu ekskursija ar nakšņošanu ezermalā, meža tuvumā. Protams, jaunieši neviļus apmetas tieši tajā vietā, kas saistās ar pagātnes baisajiem notikumiem. Tiek kurināts ugunskurs, notiek iedzeršana, skan joki. Vispār šī epizode dīvainā kārtā ļoti atgādina epizodi no filmas Ēnu grāmata: Blēras ragana 2 (Book of Shadows: Blair Witch 2) – grupa jauniešu ir devusies pētīt kādu vēsturisku, enigmātisku leģendu, apvienojot to ar „pikniku” un iedzeršanu pie ugunskura. Pamazām gan visi apjauš (filmas jaunieši – rītausmā pēc nakts, Baueres romāna vidusskolēni – jau tajā pašā vakarā), ka kaut kas gan ar notiekošo, gan ar pašu vietu īsti kārtībā nav. Zīmīgi, ka gan minētajā filmā, gan romānā šķietami reālistisko notikumu plūdumā ienāk misticisma, neizskaidrojamā un biedējošā elementi: kinolentē tās ir it kā baisas delīrija, nakts murgu vīzijas, „laika un atmiņas zudums”, bet romānā – dīvainas, nemotivētas vīzijas, šausmu ainas mežā. Un tuvumā ir baisas kapavietas, mistiska senatnes upurvieta. Viss kā teicamā „šausmu gabalā”! Savdabīgi, ka citādi gaužām reālistiski ietonētajā mūsdienu posma tēlojumā pēkšņi uzrodas pārdabiskā elementi – kāda no tēlotajām skolniecēm piedzīvo gaišredzīguma izpausmi – biedējošas vīzijas, bet arī citi jaunieši tonakt sastop rēgus, redz sendienu ugunsgrēka atblāzmu utt.
Vienā romānā, iespējams, savīti pārāk daudzi noslēpumi, traģēdijas, sarežģīti un savstarpēji cieši saistīti raduraksti, noziegumi, kā arī zosādas radīšanai paredzētie misticisma un šausmu elementi – rezultātā viss liekas diezgan sablīvēts, tādēļ drīzāk rosina „Līdz septītajai paaudzei” ierindot triviālās literatūras plauktiņā... Ar savu vērtējumu nebūt nevēlos mazināt vai nivelēt romāna tapšanā ieguldītā darba vērtību, bet pēc darba izlasīšanās rodas vēlme, kaut rakstniece būtu tiekusies līdzsvarot valdošo sižetisko daudzveidību un dramatiski kolorītos akcentus (kaut vai, piemēram, aina ar iespējamo nozāļošanu mazpilsētas vidē, ko eventuāli varētu veikt visiem labi zināmā, vietējā mediķe, drīzāk piederētos kādam pašmāju televīzijas seriālam), vairāk akcentējot, piemēram, kādu vienotāku idejisko mērķtiecību. Arī tēloto jauniešu uzvedība brīžiem ir tik triviāla, ka kontrastē ar sakāpināti dramatiskajiem pagātnes akcentiem... Tomēr, meklējot lasāmvielu darbdienas noslēgumā, rudens vakariem, izklaidēties un iegrimt „citā pasaulē” gribošs cilvēks ir laipni aicināts izvēlēties romānu „Līdz septītajai paaudzei”!
