Sašvīkātais zīmējums. Mārtiņš Dubovskis "Švīka uz spoguļa virsmas"

Dzejoļa krājuma kopaina jeb zīmējums sāk veidoties ar nojaušamām aprisēm. Grāmatas pirmā daļa iepazīstina ar autoru, kurš pārzina Bībeles tēlus, kas tiek ievīti dzejas rindās klasiskā kristietības izpratnē. Netiek apdzejota individuāli radīta ticība vai personīgi veidota interpretācija par Bībeles alūzijām. Līdz ar to dzeju apvij ētisko vērtību, gaišuma un visa dievišķā oreols: „nolaid spārnu, eņģeli / padod man to debess malu / starojošu, liegu, mīkstu // viegli apskauj tā man sirdi / galvā klusu balsi dzirdu / mīli, lolo, saglabā” (10. lpp.). M. Dubovska dzejas radīšanas īpatnība ir pantu noslēgumā, kur vairākumā gadījumu ir trīs verbi vai īpašības vārdi. Lai gan dzejā tverta izteiksmīga sakrālā pasaule, tai pretmetā necenšas nostāties priekšmetiskais tēls. Pamīšus, it kā racionāli sakārtots ir līdzsvars starp šīm abām sfērām. Par to jāpateicas dzejas krājuma redaktorei Rutai Jankovskai, kas patiesi izjutusi Mārtiņa Dubovska dzejas nianses: „no stikla šī pasaule / no vēja, no ūdens auksta / zeme kā stikls salta / bezgalīga un nejūtīga” (11. lpp.).

Dzejoļa krājuma centrā tiek izvirzīta mūžam apspēlētā tēma – mīlestība. Mīlestības jūtas piepilda zīmējuma tukšos laukumus, ko rada autora uzburtā vīzija par... Pat par nāvi šo augstāko jūtu priekšā, par ko autori bieži izvairās runāt. Dzejolī „Emo” skan vai neskan: „es vēlos mirt / aizmirst sāpīgo dzīvi / pazemojumus, mīlu / visas sāpes” (13. lpp.). Loģiski, ka mīlestības tēma ir sakāpināta un iet roku rokā ar jau iepriekš minēto jaunības maksimālismu. Taču ne par velti rakstnieki, dzejnieki un dramaturgi iesaka, lai jaunie autori raksta par to, ko pārzina un ir pieredzējuši. Mīlestības izpratnei trūkst idejiskā dziļuma, brieduma, ne jau tāpēc tā būtu saucama par mazāk nozīmīgu un personisku, bet tās attēlojamā jaušamas pavisam jauna cilvēka sirds izjūtas. Jūtu pārbagātība lasītājam tiek atklāta ar dažādām hiperbolām, kas pierāda, ka autora izpratnē mīlestībai piemīt neaptverams un graujošs spēks: „aiz horizonta ir jūra / pilna asaru / šīs asaras pieder man” (19. lpp.).

Liriskajā „es” veidojas iekšējais konflikts. Rezultātā tas sadalās divās disharmoniskās daļās – sentimentālais cilvēks un rajona gangsteris. Dzejolī „Geto” nemeklējiet vēsturisko geto rajonu, kāds sastopams Ingas Gailes dzejoļu krājumā „Migla”: tas ir urbanizētais, no ASV vides iedvesmotais rajons ar pārdomām par to, ka dzīvības cena neeksistē. Jāatzīst, ka disharmonija veicina dzejoļa krājuma kulmināciju, atziņu, ka „daļa no manis ir kur citur / 50 pret 50 es esmu / nezināms un neizpētīts / nesaklausīts, nesaprasts”(28. lpp.). Līdz ar to zīmējums tiek sašvīkāts, tam nepiemīt skaidras līnijas. Grāmatas vāka noformējumā ir Jūlijas Šapolovskas zīmēts autora portrets, kurā akcentētas vairākas violetas švīkas uz sejas un rokas, kas ir atklātākās ķermeņa daļas, kuras var nodot indivīda iekšējās sajūtas.

Krājumā dominē trīs vadošie tēli – vējš, jūra un sirds. Vēlīnā romantisma kanonam pilnībā atbilst dzejolis „pa klusu okeānu”, kurā atspoguļojas bezgalības esamība, okeāna plašumi, drūmais tukšums un tumsa, smilšu graudi, ko var saskaitīt, un nebeidzamā dabas mija. Dzejolis simbolizē vilšanos savu ideālu priekšā un liek domāt par nenovēršamu to katastrofu. Pārdomas raisa ārkārtīgi līdzīgās asociācijas ar vācu dzejnieka Heinriha Heines dzejoli „Jautājumi”.

M. Dubovska trumpis ir četrrindes, kuras ir kodolīgas un vairāk atspoguļo autora individualitāti nekā cita veida panta formas. Piemēram, četrrinde „augstākie kalni / savienos tautu / grūtākie gadi / atsijās draugus” (42. lpp.) ir vieds dzīves redzējums, kas atklāj autora spēju uztvert reālijas trāpīgi. Garajās dzejoļu izveides formās tēlu sistēma izplūst, un dzejoļi tiek pārsātināti ar atkārtojumiem. Piem., dzejoļos „Jo” un „Kas tas ir” tiek lietotas anaforas, kuru mērķis būtu izcelt vēstījošu domu, bet, ja tās tiek atkārtotas vesela dzejoļa garumā bez idejiskas sasaistes, tad rodas pretējs rezultāts – zūd jebkāds kāpinājums: „jo laika ir daudz / jo attālums ir liels / jo visa ir pārāk daudz / jo visa ir par maz” (92. lpp.). Tāpat būtu jāpievērš uzmanība tam,  kā stilistiski saprotami attēlot savus pārdzīvojumus,: ne vienmēr teksts atbilst gribētās domas aprakstam . Piem., „es neesmu viens /esmu kopā ar dzelzceļa sliedēm // ar tām ir kā ar mani / visi tās izmanto / pat nepasakot paldies” vai arī „sākums / šis ir tikai sākums / 21. gadsimts / iespējām robežu nav // esmu pieredzējis / simtgades maiņu / un ēru miju / tūkstošgades miju” (72. lpp.). Rodas loģisks lasītāja jautājums, kāda var būt pieredze, ja autoram gadsimtu mijā bija 2 gadi...  

Mārtiņš Dubovskis ir uzņēmīgs un drosmīgs jaunietis no Neretas, kas ir sasniedzis nolikto mērķi izdot pašam savu dzejoļa krājumu. Tāpat atzinību jaunais dzejnieks guvis 2012. gada „Dzejas sacīkstēs” Rakstniecības un mūzikas muzejā ar trešo godpilno vietu jaunāko dzejnieku grupā. Lai gan dzejai vēl trūkst oriģinalitātes, individualitātes jeb harizmas, vienotas tēlus sistēmas, to noteikti apstaro jaunības kults, simpātiska kodolība un sajūtu apraksti, kuri norobežojas no telpas vai vides detalizācijas. Tas ir autonoms liriskais „es”, veidots romantisma tradīcijās, kam nav svarīgas citu atziņas vai domas, tikai nospraustais ideālu ceļš.